Pārdomām
22. jūlijā katoļticīgie atzīmēs lielus svētkus - Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Šajā saistībā mūsu domas pievēršas savas draudzes baznīcai, kam ticīga cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme.
Kas ir baznīca? Pirmkārt, tā ir ēka ar torņiem, kas sniedzas augšup, pretī debesīm. Tās ir svētbildes, altāri, biktskrēsli, ērģeles, liturģiskie tērpi, citi sakrālie dārgumi.
Taču - ne tikai. Dievnams nav tikai ēka, kur sarkanā gaismiņa altāra priekšā liecina par Kristus reālo klātbūtni. Galvenokārt tā ir garīgās ģimenes pulcēšanās vieta, lai kopīgi lūgtos, uzklausītu Dieva Vārdu, svinētu Euharistiju un citus sakramentus. Te mēs mācāmies ieraudzīt Dievu arī cilvēkā sev blakus, atbildot viņa rokasspiedienam, paspiest roku pašam Kristum.
Šajos svētkos liturģijā tiek lasīts vai dziedāts 84. psalms, kura refrens ir: “Cik mīļa ir Dieva svētnīca!” Kas vajadzīgs, lai šie vārdi atbalsojas katra cilvēka sirdī? Lai ikviens ar patiesu prieku varētu sacīt: “Cik mīļa man ir manas draudzes baznīca!”? No personīgās pieredzes zinu, ka patiesu gandarījumu vari izjust par to, ko tu labi pazīsti.
Vai mēs zinām savas draudzes un savas baznīcas vēsturi? Kad un par kādiem līdzekļiem ēka ir celta? Kas ir gleznojis altārgleznas, veidojis skulptūras, būvējis ērģeles? Kurā gadā un no kurienes ir atvesti baznīcas zvani? Kas ir manas draudzes baznīcas Debesu aizbildnis? Kad būsim atbildējuši uz šiem un citiem ar drau-dzes dievnamu saistītiem jautājumiem, mēs ikviens ar tīru sirdsapziņu varēsim sacīt: “Cik mīļa ir manas draudzes svētnīca!”
Vasaras mēnešos, dežūrējot baznīcā un stāstot svētceļniekiem un tūristiem par Krāslavas sv. Ludvika baznīcas bagāto vēsturi, es izjūtu patiesu lepnumu. Manā draudzē, kas tagad jau kļuvusi par dzimto, aizvadītajos nu jau gandrīz 340 gados ir darbojušies jezuītu tēvi, lāzaristi - misionāri, daudzi citi izcili Dieva Vārda sludinātāji. Kādus tik laikus, cilvēkus un notikumus nav piedzīvojuši šie baznīcas, klostera un garīgā semināra mūri! Cik daudz sirsnīgu lūgšanu ir raidīts uz debesīm šo altāru priekšā laikmetu griežos! Es ar gandarījumu interesentiem varu parādīt iepriekšējo paaudžu atstātās “pēdas” un arī šodiendienas rūpes par sakrālo dārgumu saglabāšanu.
Katrai baznīcai, katrai draudzei ir sava vēsture, savas tradīcijas, savi svētki, arī jūlijā daudzas draudzes svinēs savus īpašos svētkus: Krāslavas - sv. mocekļa Donata, Priedaines - sv. Brigitas, Aulejas un Landskoronas (Šķaunes) - sv. Marijas Magdalēnas, Izvaltas un Beresnes - sv. Annas u.c.
Draudze nekādos laikos nevarēja darboties bez ordinētiem priesteriem. Bet vai mēs zinām viņu vārdus, vai atceramies un lūdzamies par viņiem? Cik dziļu cieņu un godbijību ir pelnījuši kristīgās ticības pamatlicēji un tās stiprinātāji, kuri pašaizliedzīgi, ar lielu uzupurēšanos, Dieva un līdzcilvēku mīlestību ir darbojušies mūsu draudzēs no to pirmsākumiem līdz šodienai! Krāslavieši, neapšaubāmi, var lepoties ar jau minētajiem jezuītu tēviem un lāzaristiem - misionāriem, kuri šeit likuši pamatus un stiprinājuši katolicismu, iedzīvinājuši tautas apziņu, veicinājuši kultūras līmeņa celšanos. Arī ar daudziem citiem Dieva dārza strādniekiem.
Krāslavas draudzē pirmā kalpošanas vieta bijusi izcilajam Latgales apgaismotājam Nikodemam Rancānam un vēlākajam bīskapam Pēterim Strodam, šeit darbojušies pagājušā gadsimta 20. gadu Saeimas deputāts un cīnītājs par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu Francis Trasūns, vēlākie Baznīcas doktori Izidors Ancāns un Aloizs Anspoks, mariāņu tēvs Broņislavs Valpitrs un daudzi citi ievērojami dvēseļu gani.
Kopā ar dagdiešiem no aizmirstības gribu celt godā manas dzimtās Dagdas draudzes Dieva kalpus - jezuītu ordeņa priesterus Miķeli Rotu un Kolumbīnu Pfeiferu, kuri atdusas zem baznīcas, vēlāko gadu dvēseļu aprūpētājus Pēteri Smelteri, Jāzepu Grišānu, Jāzepu Čamani u.c. Personīgi man īpaši sirdij tuvi ir divu ilggadējo Dagdas dekānu - prāvestu vārdi: Alfona Vaivoda, kurš mani kristījis, pirmoreiz biktējis un no kura rokām esmu saņēmusi pirmo svēto Komūniju; un Jāzepa Kalniša, kurš 1965. gadā mani laulāja. Par viņu dvēseļu mieru cenšos neaizmirst palūgties arī tagad.
Apustulis Pāvils atgādina, ka baznīca ir dzīvs organisms un katram kristietim ir sava nozīme kopīgajā Baznīcas dzīvē (I Kor 12, 12-27). Katram draudzē Dievs ir ierādījis savu vietu un uzlicis savu pienākumu. Un visi tie ir nepieciešami.
Gatavojoties dievnama iesvētīšanas gadadienai, vērtīgi atcerēties epizodi no Evaņģēlija, kad Jēzus izdzina no Dieva tempļa pagalma dzīvnieku tirgotājus un naudas mainītājus. Jēzus necieta Dieva nama apgānītājus (Jņ 2, 15-16). Vai nav rakstīts: “Namu sauks par lūgšanu namu visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri” (Mk 11,17). Arī šodien Kungs nevēlas ārišķību, bet gan ticīga cilvēka iekšējo labo attieksmi, labas gribas vadīto mīlestību uz Viņu.
Varbūt Jeruzalemē Jēzus teiktie vārdi attiecas arī uz mani? Padomāsim par to!
Vai mana uzvedība baznīcā liecina par Dieva klātbūtnes apziņu? Vai es šeit cenšos uzvesties ar cieņu un sakopotību? Bet varbūt ceļš uz svētnīcu man ir pavisam aizmirsts, pat gadiem nevēlos šeit iegriezties? Nu, varbūt kādreiz lielākajos svētkos! Ja arī uzskatu sevi par labu ticīgo, varbūt nepriecājos par kāda cilvēka atgriešanos, pat pārmetu Kungam Viņa izvēles pareizību. Ieskatīsimies savā sirdī, lai godīgi atbildētu: “Vai vienmēr man baznīcā pirmajā vietā ir Dievs? Varbūt priekšplānā kādreiz izvirzās greizsirdība un skau-dība, aprunāšana un nosodīšana, pasaulīgā kņada un tirdznieciskā kaulēšanās?”
Rūpes par draudzes svētnīcu nav tikai priestera, bet katra ticīga cilvēka pienākums. Katram no mums jārūpējas par to, lai baznīca kļūtu par pārdomu, klusuma un miera vietu, kur ikviens jūtas drošībā un Dieva gādībā, bauda sapratni un sirsnīgu gaisotni.
Svarīgs Baznīcas likums atgādina: “Tev būs palīdzēt uzturēt baznīcu un tās kalpotājus!” Padomāsim un izvērtēsim, cik stipra saikne man ir ar savu draudzi, ko personīgi es esmu darījis savas draudzes, sava dievnama labā, lai tas vienmēr būtu tīrs, sakopts, labi uzturēts. Nekritizēsim citus, bet sāksim katrs no sevis!
Mīlēsim Baznīcu! Pateiksimies Dievam par visiem tiem cilvēkiem, kuri pielikuši pūles, lai tiktu celtas, saglabātas un uzturētas mūsu baznīcas!
