V. E. bīskapa Jāņa Buļa sprediķis sv. mocekļa Donāta svinībās 1. jūlijā Krāslavā
Godājamie kristieši, visi klātesošie dievkalpojumā!
Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir diezgan komplicēts. Arī visu to, kas attiecas uz Baznīcas dzīvi, nevar vērtēt viennozīmīgi, kā tas, piemēram, ir bijis XIX gadsimtā vai XX gs. sākumā. Šodien plaši tiek popularizēta doma, ka kristiešiem jābūt it kā apslēptiem, tas ir, viņiem nav jāpauž sava ticība, sava pārliecība, dievbijība, reliģiozitāte publiskā telpā. Būtu pietiekoši, ja cilvēks ticētu savā sirdī, lūgtos savās mājās, nemaz necenšoties, sanākot visiem kopā, paust savu kristīgo viedokli (publiski gājieni, kopējas lūgšanas, simboli publiskās vietās). Mūsdienu pasaule cenšas atbrīvoties no publiskas reliģiozitātes. Mēs jau esam piedzīvojuši šādus laikus XX gs.
Paldies Dievam, esam atguvuši ticības brīvību! Mūsu valsts 90. gados atjaunoja neatkarību. Tad kāpēc mums vajadzētu kaunēties no ticības, no tā, ka mēs atzīstam Dievu kā mūsu Tēvu, kā mūsu un pasaules Radītāju? Vai ir normāla situācija, teiksim, ģimenē, kad bērni noliedz savus vecākus, ignorē viņus, neciena, nemīl, negrib kopā ar viņiem parādīties sabiedrībā? Par nožēlu, šādas situācijas bijušas. Un vai ir prātīgi, ja mēs arī attiecībās ar Dievu ieņemtu šādu nostāju? Tāpat kā bērni ģimenē nerodas paši no sevis, tāpat arī mēs neesam nejauši radušies pasaulē. Dievs ir radījis mūs un visu, kas mums vajadzīgs dzīvē.
Necentīsimies pierādīt, ka ticība ir atpalicība, ka tā ir kaut kas tāds, par ko būtu jākaunas. Ka tā nav jārāda uz ārieni. Ka valstī, sabiedrībā, ikdienas dzīvē, skolā, zinātnē, darba vietā, atpūtā, izklaidē nav vietas ticībai, ka šīs lietas ir tikai un vienīgi laicīgas. Es aicinu jūs, dārgie kristieši, neieņemsim šādu nostāju, būsim stipri savā kristīgajā pārliecībā! Mums ir nepieciešams demonstrēt savu ticību ģimenē, skolā, pilsētā, kurā mēs dzīvojam, valstī, kuras pilsoņi mēs esam.
Kāds Eiropas Savienības augsta ranga cilvēks kādā konferencē izteica domu, ka reliģija, ticība ir kaut kas pilnīgi privāts, kas cilvēkam ir ne pārāk vajadzīgs, ka ticīgs cilvēks sabiedrībā ir gandrīz vai kaut kāda 2. vai pat 3. kategorija. Kā ar šādiem uzskatiem noslēgt dzīvi? Vai mēs aizejam nebūtībā? Vai mums pēc šīs dzīves nav nākotnes? Šodien tādi jautājumi rodas, ja cilvēks tik viegli atsakās no savas kristīgās pārliecības, no savas ticības.
Evaņģēlijs skaidri un gaiši mums atgādina: “Lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem, lai viņi redz jūsu labos darbus” (Mt 5,16). Lūk, kāda nostāja mums ir vajadzīga! Uz to norāda pats Kristus, jo Evaņģēlijs ir Viņa mācība, Viņa runas, Viņa darbi, Viņa norādes mums, cilvēkiem, kā vajag dzīvot un izturēties sabiedrībā, privātajā dzīvē, mūsu ikdienā. Te runa nav par fanātismu vai jebkāda veida izrādīšanos, bet gan par skaidru kristīgo liecību. Tāpēc nekaunēsimies būt kristieši! Mūsu dzīvei jābūt ticības izgaismotai un cauraustai. Mums jābūt šīs zemes sālij, zemes, kura dažviet jau ir atteikusies no reliģijas, no morāles, no kristīgajām un vispācilvēciskajām vērtībām.
Bez tam paturēsim prātā, ka svece, kas nedeg, gaismu nenes (Mt 5,15), un sāls, kas zaudējusi savu garšu, kā saka Svētie Raksti, derīga tikai izmešanai ārā (Mt 5,13).
Dažkārt liberālās aprindas mēģina apgalvot, ka Kristus Vecās derības baušļus ir aizstājis ar vienu - mīlestības bausli. Tātad mums Vecās derības baušļi it kā nav jāpilda. Šāda veida spriedelējumi noved pie baušļu un arī pie morāles reducēšanas (vājināšanas - G. K.). Šķietamās mīlestības vārdā tiek attaisnota viszemiskākā rīcība.
Grēka sajūta un grēka jēdziens tiek aizstāts ar cilvēka vājības, nepilnības ideju. Tātad pietiek, ja cilvēks savā sirdī pasaka, ka nav mīlējis Dievu un tuvāko, un lieta it kā ir nokārtota. Nav jāmokās ar kaut kādu tur vainas apziņu. Rezultāts ir tāds, ka atgriešanās no grēka, gandarījuma jēdzieni ir izplūduši. Jo no kā laboties, ja ļaunuma, grēka nav, ja mēs to neatzīstam, ja nav vainas? Tātad mums nav vajadzīgs arī Dievs, nav vajadzīga pestīšana. Iznāk, ka mums nav vajadzīga Baznīca, dievkalpojumi, svētie sakramenti, Dieva Vārds. Tiek atzīts, ka viss, ko mēs darām, ir labs - mums nav no kā laboties. Ir tikai cilvēka vājās dabas jēdziens, kas tiek uztverts gandrīz kā organisma kaite, līdzīgi gripai vai iesnām. Tātad - nekādas atbildības ne par vārdiem, ne par darbiem.
Brāļi un māsas! Pietiek ielūkoties Svētajos Rakstos, lai atmaskotu šāda veida tendences sabiedrībā, cilvēku prātojumos. Kristus skaidri un gaiši labu sauc par labu, bet ļaunu - par ļaunu. Vēl vairāk, runājot par desmit baušļiem, Jēzus izmanto formulu: “Vecajā derībā teikts: “Bet Es jums saku, ka šādi jārīkojas...”” (Mt 5, 17-48). Tas nozīmē, ka Kristus ne tikai nav atcēlis desmit baušļus, bet gan paaugstinājis morāles prasības. Ne tikai slepkavība ir grēks, bet arī otra cilvēka ienīšana, nomelnošana. Ne tikai laulības pārkāpšana ir grēks, bet arī viss, kas no tā iziet, - gan vizuāli, gan domās. Ne tikai viltus zvērēšana ir grēks, bet arī vārdu slikta izmantošana. Kristus mācībā nav relatīvisma (tāda, kas raksturojams salīdzinājumā ar kaut ko - G. K.) - labais ir skaidri atdalīts no ļaunā. Tāpēc mums arī turpmāk vajadzīga lūgšana, grēku nožēla, gandarīšana, grēksūdze, dievkalpojumi, Euharistija, Komūnija, Dieva Vārds. Jo savādāk mēs nevaram atbrīvoties no ļaunuma. Tas mūs pārņem kā nezāles lauku. Ja cilvēks to neravē, cik daudz tur savairojas nezāļu! Tāpat ir, ja cilvēks necīnās ar ļaunumu sevī, ja nelieto tos līdzekļus, uz kādiem norāda Kristus. Cik tad liels ļaunums ir cilvēkā, viņa ģimenē, visā sabiedrībā! No ļaunuma bez Dieva palīdzības atbrīvoties nav iespējams - tā ir utopija. Un to rāda ikdiena.
Kāds priesteris reiz atzina, ka popularitātes vārdā Baznīca mēdz ieviest tādu kā noapaļotu teoloģiju - morāli bez baušļiem un ētiku bez grēka. Tāpēc tagad tiek sacīts, ka Dievs cilvēkam nav vajadzīgs. Nav jau tālu jāmeklē, kaut ko līdzīgu dzirdam arī Latvijā. Tā kā Baznīca sludina Kristus mācību, tad šie pārmetumi būtībā ir adresēti pašam Dievam. Cik tālu gan mēs nonāksim, ja atļausimies mēģināt koriģēt pašu Radītāju, Dievu - mūsu Tēvu! Vai ir labi, ka pusaudzī prevelē ļaunuma tendences un viņš uzstāda savas prasības vecākiem, un viņi spiesti tās izpildīt? Vai tas sekmē bērna un vecāku saikni, liecina par viņu labestību? Kaut mēs esam Dieva bezgalīgi mīlētas būtnes, taču mums jāatzīst, ka esam tikai Viņa radības, kurām nav varas ne pār dzīvību, ne pār nāvi. Mēs neesam izsaukuši paši sevi esībā, neesam devuši dzīvības elpu ne sev, ne augiem, ne dzīvniekiem. Arī pār nāvi, pār nākamo dzīvi mēs neesam noteicēji. Tāpēc mums jāieklausās Dieva Vārdā, Jēzus Kristus mācībā, ticības pamatpatiesībās. Es aicinu visu to, ko māca Baznīca, ņemt nopietni par pamatu savā dzīvē.
Tas vajadzīgs, lai mūsu dzīve būtu drošāka, brīva no ļaunuma, lai mūs vairāk pārņemtu garīgais prieks, labestība, mīlestība. Tas vajadzīgs, lai mēs varētu laimīgi dzīvot šajā pasaulē.
Pierakstīja Genovefa KALVIŠA
