Augusta mēnesis vienmēr tiek pavadīts ciešā draudzībā ar Kristus Māti, Vissvētāko Jaunavu Mariju. Tam par iemeslu ir Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētki, kurus svinam 15. augustā un kuri katru gadu baznīcās visā pasaulē, it sevišķi Dievmātes sanktuārijos, pulcina tūkstošiem ticīgo. Pateicoties senās Livonijas mantojumam, teritorija, kuru apdzīvojam, tiek saukta par Māras zemi. Tādēļ Dievmātes godināšana mums ir īpaša privilēģija, kuru Latvijas ticīgā tauta sevišķā veidā izmanto, gadu no gada pulcējoties Aglonā, mūsu Baznīcas garīgās dzīves centrā.
Augusts ir īpašs laiks tiem, kuri dodas svētceļojumā uz Aglonu kājām. Pretēji daudzkārt dzirdētām pesimistiskām prognozēm, šī senā tautas dievbijības izpausme arī mūsdienās nav zaudējusi savu aktualitāti. Arvien pieaug daudzu senu Eiropas tautu svētceļojumu vietu popularitāte, piemēram, ar katru gadu arvien vairāk ļaužu dodas kājām uz svētā Jēkaba sanktuāriju Kompostelā, Spānijā. Par to tiek uzņemtas filmas, šī svētceļojuma maršruti tiek iekļauti tūrisma firmu piedāvājumos.
Arī pie mums nebūt nav noplakusi interese par svētceļojumu kājām uz Aglonu, šī tradīcija nav mitējusies kā viena no Atmodas laika “modes lietām”, gluži otrādi, tā patiesu Dieva meklētāju apziņā ir nostiprinājusies kā nozīmīga, būtībā neatkārtojama garīgās dzīves pieredze. Tik daudzi tieši svētceļojumā ir iepazinuši Dievu un pat saklausījuši Viņa aicinājumu īpašai dzīves ceļa izvēlei. Pazīstu daudzus jauniešus, kuri svētceļojuma laikā ir iepazinušies ar savu nākamo laulāto draugu, nodibinot stipras, kristīgas ģimenes. Kā svētceļnieks ar lielu stāžu vēlos uzsvērt, ka svētceļojums uz Aglonu nav tikai askētisks piedzīvojums sevis apliecināšanai vai savas ticības pārbaudīšanai. Pareizi uztverts un labi organizēts, tas kļūst par īstām rekolekcijām, kuru laikā tiek kopta un stiprināta garīgā dzīve, iegūti jauni draugi un pieaug izpratne par to, kas ir Baznīca un kāda ir mūsu vieta tajā.
Jāpiebilst, ka liela atbildība gulstas uz organizatoru un garīgo vadītāju pleciem. Ja svētceļojuma grupa tiek veidota no jauniešiem, kurus reizēm uz Aglonu “norīko” vecāki ar domu, ka sliktāk nebūs, tad bieži vien nepieredzējuši vadītāji ar šādu kontingentu netiek galā. Nav retums, ka šāda grupa, no malas raugoties, vairāk atgādina lielceļa lau-pītājus, nevis svētceļniekus, piedodiet par šādu salīdzinājumu. Reizēm kāds garīgi vai pat psihiski nelīdzsvarots grupas dalībnieks liek nevajadzīgi ciest pārējiem un ieļauno apkārtējos. Šādus cilvēkus gluži vienkārši nedrīkst ņemt grupā. Viņiem ir jāatrod kāds cits, labāk piemērots garīgā atbalsta veids. Citiem vārdiem sakot, ir vērts pievērst uzmanību ne tikai grupas dalībnieku skaitam, bet arī to garīgās dzīves dziļumam un kvalitātei.
Iesaku katram rast laiku un iespēju, lai piedalītos kādā svētceļojumā kājām uz Aglonu, un novēlu visiem svētceļotājiem, gan tiem, kas iet uz Aglonu kājām, gan arī tiem, kas ieradīsies tikai uz pašām svinībām, arī šogad pilnā mērā izbaudīt šos skaistos ticības svētkus, lai tie atkal kļūst gan par īpašu garīgu piedzīvojumu mums pašiem, gan arī par mūsu ticības liecību pasaulei.
Cerot uz tikšanos Aglonā, priesteris Edgars CAKULS,
Rīga (No “Mieram tuvu”)
