Latgales jauniešu dienās Viļānos

Uz katoļu jauniešu dienām bija sabraukuši jaunieši no 21 draudzes, kopskaitā nedaudz pāri 200. Bija skaitliski mazākas un lielākas grupiņas no draudzēm, bet kopumā mēs bijām vienoti lūgšanā.

Pa šīm divām dienām mēs esam gājuši krustaceļu, skaitījuši rožukroni Viļānu klostera Rožukroņa dārzā. Esam piedalījušies sv. Misēs. Sestdien sv. Misē dziedāja Aglonas Bazilikas koris. Esam uzklausījuši vairākas katehēzes, uzdevuši jautājumus bīskapam Jānim Bulim. Vārdu sakot, šajās divās dienās mēs paspējām tik daudz!

Uz jauniešu dienām bija ieradies Mariāņu kongregācijas ģenerālpriekšnieks Andžejs Pakula MIC. Viņš katru gadu dodas uz tām valstīm, kur ir Mariāņu kongregācijas. Priesteris Andžejs ir bijis Āfrikā, Argentīnā, vairākās Eiropas valstīs, šoreiz atbrauca uz Latviju, uz Viļāniem. Viņš vadīja katehēzi par aicinājumu, kā to izprast un kā tam nepaiet garām. Priesteris vairākkārt atzīmēja, ka aicinājums nav tikai būt par priesteri vai klostermāsu. Aicinājums kļūt par ārstu, šoferi, mūrnieku, apkopēju, žurnālistu, sabiedrisko darbinieku. Ir tik daudz variantu. Dzīves aicinājums ir būt par mammu, par tēti, par sievu, par vīru, arī par vientuļu cilvēku. Cilvēka sirdī Dievs ieliek ilgas šo aicinājumu, dzīves ceļu realizēt. Ja cilvēks savu patieso aicinājumu atklāj un tam seko, tad viņš ir patiesi laimīgs. Ja cilvēks savu aicinājumu nepieņem vai noraida, viņš kļūst skumīgs.

Kā atklāt savu aicinājumu nekļūdoties? Cilvēks šo jautājumu uzdod Dievam, nevis iet pie zīlnieces, lai tai prasītu padomu. Dievs mūs aicina uz lūgšanu ne tikai ar Viņu, bet arī ar kopienu. Kopiena var būt ģimene, kopiena var būt draudze, arī draugi. Padomu var lūgt tādam cilvēkam, kuram uzticamies, kurš mums ir autoritāte. Arī citu dzīves piemēri var kļūt par paraugu. Piemēram, ģimenes ārsts var kļūt par izcilu piemēru cilvēku ārstēšanā, kaimiņš var kļūt par piemēru, kā veidot savstarpējās attiecības, tādējādi rodas vēlme līdzināties šiem cilvēkiem vai arī par tādiem kļūt. Mūsu šīsdienas aicinājumi pasaulē ir jau bijuši līdz šim, tie nav jauni.

Īstais aicinājums ir cilvēka personiskās vēlmes un ilgas. Mēs katrs pēc kaut kā ilgojamies. Svarīgi, lai šīs ilgas būtu labas, kristīgas, nebūtu grēcīgas. Svarīgi, lai, piepildot šīs ilgas, mēs paši vēlētos kļūt labāki. Gadās arī tā, ka cilvēks savu paaicinājumu izjūt pēc ilgāka laika. Priesteris Andžejs minēja piemērus no dzīves. Viens no tiem bija par kādu jaunu meiteni no daudzbērnu ģimenes. Neskatoties uz to, ka ģimene dzīvoja ļoti trūcīgi, viņai vienīgajai izdevās iegūt augstāko izglītību un labi apmaksātu darbu kādā Eiropas valstī. Nopelnīto naudu viņa pārsūtīja saviem vecākiem, brāļiem un māsām uz dzimteni. Tādā veidā viņa atrada savu aicinājumu — materiāli katru mēnesi palīdzēt savai ģimenei, jo, dzimtenē dzīvojot, to nebūtu iespējams izdarīt.

Otrs piemērs bija par kādu pasaules slavenu modeli. Viņas dzīvē bija tikai darbs, līdz viņa iemīlējās un kļuva par mammu. Līdz ar bērnu dzimšanu viņas dzīves uzskati mainījās. Viņa pēkšņi saprata, ka viņas patiesais aicinājums ir būt par mammu, nevis par slavenu modeli. Nevēloties darbu savienot ar ģimeni, viņa atteicās no karjeras. Apkārtējie viņu nesaprata: kā var pamest tik ienesīgu darbu, sociālo statusu? Taču viņa izdarīja savu izvēli. Tāda, lūk, bija mums, jauniešiem, domātā katehēze. Pamācoša, vai ne?

Vēl mums bija tikšanās interešu grupās, varējām izvēlēties vienu no piecām: kā mūsdienu pasaulē saglabāt ticību; kā atrast savu dzīves aicinājumu; draudzība; laulāto mīlestība; konsekrētā dzīve.

Es izvēlējos pirmo grupu, to vadīja priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests. Mēs, visi interesenti, kuri atnācām uz šo tikšanos, tikām sadalīti grupās. Kat-rai grupai tika uzdoti trīs vienādi jautājumi, uz kuriem rindas kārtībā atbildējām: kas ir ticība; kādā veidā ticība izpaužas? No kā un kur mēs varam saņemt ticību? Visi jaunieši veiksmīgi tika galā ar šiem jautājumiem. Priesteris Andris tos apkopoja, dažviet papildināja un tā kārtīgi “salika pa plauktiņiem”.
Mēs uzzinājām, ka ticība — tā ir Dieva dāvana. Vai nu cilvēkā ir ticība Dievam, vai nu tās nav. Nevar ticēt 50/50. Ar Dievu ir jāveido personiskas attiecības. Katra cilvēka dzīvē tāds brīdis pienāk. Piemēram, cilvēks nāk uz baznīcu, jo pats to vēlas, nevis vecāku, radinieku vai citu cilvēku ietekmē. Sekošana Kristum, tāds ir Dieva plāns attiecībā uz katru cilvēku. Ticību vajag izkopt, attīstīt, vairot.

Priesteris Andris mums pastāstīja, ka ticība izpaužas vairākos veidos:

— Sv. Mises apmeklēšanā vismaz svētdienās un svētku dienās (“Tev būs svēto dienu svētīt”);
— Svēto Rakstu lasīšanā. Tā ir Dieva personiska vēstule katram no mums. Svētie Raksti skaidro mums mūsu dzīvi;
— lūgšanā, arī sirds lūgšanā. Kad priesteris uzdeva jautājumu, cik no klātesošajiem skaita Rožukroni katru dienu, tikai viena meitene pacēla roku;
— grēksūdzē. Ikdienā “dvēseli varam izmazgāt” gandarīšanas sakramentā, grēksūdzē;
— gavēnī. Piektdiena ir diena, kad Kristus nomira par mūsu grēkiem. Pateicībā par to mēs ievērojam gavēni katru piektdienu.
Atbildot uz trešo jautājumu, no kā un kur mēs varam saņemt ticību, daudzi no mums kļūdījās, atbildot, ka no vecākiem, radinie- kiem. Priesteris paskaidroja, ka ticību mēs saņemam no Dieva un tikai Baznīcā (Kristības sakramentā). Vecāki vai kādi citi tuvi mums cilvēki ticību var mūsos attīstīt, stiprināt, bet ne iedot. Ārpus baznīcas ticību nevar saņemt.
Nezinu, kā gāja citās interešu grupās, bet biju gandarīta, ka izvēlējos tieši šo. Esmu arī gandarīta par to, ka piedalījos šajās jauniešu dienās. Uzzināju daudz ko jaunu, pamācošu, tāpēc nolēmu padalīties arī ar jums, “Ezerzemes” lasītāji.

Anna BARTUŠA