Septembrī gan Rietumu (8.09.), gan Austrumu (21.09.) Baznīcās lielākie svētki ir Vissvētākas Jaunavas Marijas dzimšana.
Vs. Jaunava Marija piedzima nelielā Galilejas pilsētā Nācaretē. Joahims un Anna no Dāvida cilts bija jau gados, taču tiem nebija bērnu. Ticīgie dzīvesbiedri daudz lūdzās un deva solījumu veltīt kalpošanai Dievam templī dzimušo bērnu, kuru Kungs tiem dāvās. Viņu lūgums tika uzklausīts, kad abi bija krietnā vecumā. Erceņģelis Gabriēls atnesa Joahimam un Annai priecīgo vēsti, ka viņiem piedzims meita Marija, caur kuru tiks dāvāta glābšana visai cilvēcei. Vs. Jaunava Marija savā šķīstībā un tikumībā pārspēja ne tikai visus cilvēkus, bet arī eņģeļus.
14. (27.) septembrī — Svētā Krusta pagodināšanas svētki
Mēs bieži redzam krustu. Tas ir ieausts mūsu dzimtenes ainavā. Krusts ir mūsu mājās, dzīvoklī, skolā, birojā, ceļmalā. Daudzi nēsā mazu krustiņu ap kaklu. Tomēr — kas ir šī zīme mums, ticīgajiem? Rotājums? Mūsu ticības zīme? Kā izturamies krusta priekšā? Vai spējam aizstāvēt krustu, savu ticību, Baznīcu? Bet varbūt kaunamies par to? Kā izdarām krusta zīmi?
Arī dzīvē sastopamies ar krustiem, un visbiežāk ir tā, ka tas mūsos nekādu prieku neizraisa. Mums gribas no tā izvairīties, aizbēgt vai vismaz padarīt to vieglāku. Taču tas, kas bēg no ikvienām grūtībām, tas pats kļūst par smagumu citiem. Un mēs taču tik labprāt gribētu paši noteikt sava krusta lielumu un izskatu. Mums pat gribas kliegt: “Kungs, kādēļ tu nenometi savu krustu? Kādēļ Tu to neiegrūdi kādā grāvī un neaizbēgi? Tagad mums būtu attaisnojums pamest mūsu krustu!”
Tomēr, cik gan nabadzīga būtu kristietība, ja Jēzus savā misijā būtu aprobežojies tikai ar teorētiskām pārdomām par ciešanu un krusta cēlumu. Krusta zīmi tad pazītu tikai vienīgi senās Romas pētnieki un varbūt salīdzinātu to ar franču giljotīnu. Starp mūzikas skaņdarbiem mēs neatrastu ne “Rekviēnu”, ne “Stabat Mater”. Arī glezniecībā nekur nemanītu krusta tēmu. Un mūsu dzīvē nebūtu šīs dzīves, kurā apvienojas debesis un zeme, kas dod mums pestīšanu.
Lūgsimies par visiem, kuri nes dzīves krustu: bezdarbu, slimības, finansiālās grūtības, šķelšanos ģimenē. Lai Dievs palīdz visas šīs lietas sakārtot gan privātā, gan valstiskā līmenī.
(Bīskapa J. Buļa Tautas krustaceļa Aglonā 2. apstāšanās apcere 14. augustā)
Mana tikšanās nometnē sarunai ar Dievu
Bībeles lasīšana ir saruna divu personu starpā — Dievs klausās un uzrunā mūs. Par šādu draudzīgu sarunu varam lasīt Mozus II grāmatā. Mozus, Dieva kalps, uzcēla tikšanās nometni, kurā Dievs sevišķā veidā tikās ar cilvēkiem.
“Ik reizes, kad Mozus tuvojās teltij, tad nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Dievs runāja ar Mozu (II Moz 33,9).
Šis fragments mums daudz paskaidro par Svēto Rakstu lasīšanas metodiku. Tikšanās nometnē Mozum bija ārpus nometnes. Tas tāpēc, lai būtu klusums, lai varētu ievērot gara sakopojumu, lai būtu koncentrēšanās uz Dievu. Kad gribam lasīt Dieva Vārdu, arī mums jāatrod tikšanās nometne. Tai jābūt vietai, kur uz mirkli varam atrauties no ikdienas rūpēm, kur varam sadzirdēt Dieva balsi un savas sirds balsi — šim mērķim jāatrod klusums. Te nav runa par to, lai mēs pilnīgi atmestu savas ikdienas rūpes un Dieva priekšā nostātos bez grēka un problēmām.
Kad ieejam savā tikšanās nometnē, atdodam godu Dievam. Zinām, ka šeit ir Dievs. Bībeles lasīšanu sākam ar lūgšanu — izdarām krusta zīmi, pielūdzam Svēto Garu, lūdzam gara sakopojumu, mieru sirdij, vienotību ar Dieva gribu. Ar šādām domām ieejam nometnē.
II Mozus grāmatā lasām tālāk: “Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” (II Moz 33,11)
Dievs lūkojas manā sejā, uzklausa mani. Un tad Viņš mēģina ar Saviem vārdiem pārmainīt manu dzīvi, darīt to skaistāku. Tā sarunājas draugi — runā par visu, kas svarīgs, un arī par to, kas viņu dzīvē notiek. Grib viens otru par visu informēt. Tagad mierīgi sāc lasīt Svētos Rakstus.Izlasi visu tekstu, pārdomājot, kā tas attiecas uz tavu dzīvi. Tad lasi katru pantu atsevišķi, meklē katra teikuma jēgu, nobeidz lasīšanu ar konkrētu apņemšanos — kas darāms šodien.
Katram no mums ir sava tikšanās nometne — vieta un laiks, kad varam ar Dievu sarunāties vaigu vaigā, draudzīgā garā. Jautājums tikai, cik bieži tas iespējams. Jēzus mūs gaida vienmēr.
Priesteris Alberts BUDŽE, Tilža
