Cik dzīva ir mana ticība?
11. oktobrī katoliskajā pasaulē sākās Ticības gads. Turpinot Vatikāna II koncila norādīto ceļu, Baznīca aicina katru no mums šī gada laikā pilnveidot, padziļināt, atdzīvināt savu kristīgo ticību, balstoties uz katra cilvēka personīgo atgriešanos pie tās pamatiem.
Kāda ir mana ticība: dzīva vai formāla, ārišķīga? Un ko vispār nozīmē “dzīva ticība”?
Jēzus ir teicis: “Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to” (Mt 10,39). Šis ir Evaņģēliskais aicinājums uz ticības radikālismu: man jāpieder Dievam pilnībā. Un kā tad ir ar mani? Vai es piederu Dievam pilnībā? Vai Dievs ir vissvarīgākais manā dzīvē? Vai es spēju apkārtējā pasaulē, savā ikdienas dzīvē saskatīt Dieva brīnumus? Ja tu to spēj, tad tava ticība ir dzīva. Man gan pie tā vēl ļoti daudz jāpiestrādā.
Gandrīz katrā grēksūdzē ar dziļu nožēlu nākas atzīt, ka bieži vien Dievs man nav bijis pirmajā vietā, visaugstākā vērtība. Viņu nereti izstūmis kāds no populārajiem mūsdienu pasaules dievekļiem: TV seriāls, rūpes par miesu, par veselību, kādas citas laicīgās ērtības. Pārkāpts pirmā baušļa priekšnosacījums: “Tev nebūs citus Dievus turēt līdzās Man.” Manī trūkst Dieva mīlestības, pazemības, paļāvības uz Viņu, tāpēc, sastopoties ar problēmām, grūtībām, ciešanām, nereti esmu neapmierināta, sarūgtināta, apbēdināta. Tas nozīmē, ka savu gribu neesmu iemācījusies pakļaut Kristus gribai, kaut gan katru rītu lūdzos: “Sagatavo mani, Kungs, katrai šīs dienas stundai... Ikvienā nejaušībā neļauj man aizmirst, ka viss ir Tevis sūtīts.”
Dzīva ticība nozīmē vērot pasauli ar mīlestību, it kā Kristus acīm, un saskatīt otrā cilvēkā Dieva klātbūtni. Man, kristietim, jāmīl tā, kā iemīlēja Viņš: “Jaunu bausli Es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs iemīlēju” (Jņ 13,34). Uzdosim katrs sev jautājumu: “Vai es spēju saskatīt Dieva klātbūtni ikvienā līdzcilvēkā: savā brālī, darba devējā, kaimiņā, kolēģī, politiķī, kā arī dzērājā, narkomānā, bezpajumtniekā, huligānā, ļaundarī, pāridarītājā, slepkavā..?” Ja mēs to spētu, tad nepieļautu savā dzīvē skaudību, apmelošanu, atriebību, aprunāšanu, baumas, nežēlīgu kritizēšanu, intrigas, strīdus, nesaticību.
Ticīgo pienākums ir godināt Dievu gan iekšēji, gan ārēji. Paanalizēsim savu izturēšanos Dieva priekšā, īpaši jau baznīcā. Vai mēs nedodam iemeslu Kristum nosaukt sevi par “liekuļiem” kā farizejus, kam bija raksturīga izrādīšanās, ārišķība, kurai nav iekšējās līdzdarbības, sirds dievbijības? Varbūt uz kādu no mums var attiecināt šo indiešu humānā rakstnieka Tagores gudrību: “Kas pārāk aizņemts ar labā darīšanu, tam neatliek laika pašam būt labam.” Patiešām, nav retums, kad cilvēks var pat pilnībā veltīties šķietamai mīlestībai, žēlsirdības darbiem, cēlām interesēm un hobijiem, dažādām aktivitātēm, arī draudzē, baznīcā, bet tā visa pamatā var būt lepnība, egoisms, patmīlība. Dziļi ticīgs cilvēks zina, ka viņš visu saņem no Dieva. Lepns, patmīlīgs cilvēks uzskata, ka viss, kas viņam ir, ko viņš dara, tas ir viņa nopelns un pieder viņam. Bet patiesībā viss ir Dieva dāvana: tava dvēsele un miesa, sieva, vīrs, bērni, tavi sasniegumi, panākumi, spējas — viss, kas tev ir, viss, ko tu dari, ir Dieva īpašums. Vai esi gatavs šīs dāvanas jebkurā mirklī atdot Dievam atpakaļ?
Dievs grib mūs pasargāt no neīstas ticības. Viņš mūs visus mīl, pat vislielākos grēciniekus. Tāpēc ar lielu paļāvību mums vajag pilnīgi atdoties Dievam un jebkurā situācijā teikt: “Kungs, lai notiek tā, kā Tu gribi, jo Tu mani mīli un vislabāk zini, kas ir vajadzīgs man un tiem, kurus es mīlu, par kuriem lūdzos!”
Jūs droši vien esat dzirdējuši vienu otru sūdzamies, varbūt arī paši esat teikuši: “Ja Dievs mūs mīlētu, viņš nepieļautu karus, dabas katastrofas, slepkavības, nāvējošas slimības, citas nelaimes.” Jā, arī manā dzīvē Dievs pieļāva daudz sāpju, ciešanu, grūtu un pat nepanesamu brīžu. Bet tagad es saprotu, ka Kungs gribēja, lai es sajustu savu vājumu, savu nespēku, lai apzinātos, ka bez Dieva es neko nespēju, un tā atvērtos Dieva žēlastībai. Vai mums Dievs vajadzīgs, kad dzīvē viss veicas, kad viss ir labi? Mēs bieži vien Viņu atceramies tikai tad, kad piemeklē smagas slimības, traģēdijas, bēdas.
Bet Kungs vēlas, lai mēs uz visiem savas dzīves mirkļiem, īpaši jau uz grūtībām, raudzītos īstā, patiesā ticībā. Dievs pūlas, lai mēs pat no ļaunuma gūtu labumu. Viss, ko Viņš pieļauj mūsu dzīvē, ir Dieva dāvana. Un tieši neveiksmes, problēmas, pārbaudījumi ir nenovērtējami dārgumi, jo tie aicina uz atgriešanos, uz ticības padziļināšanu. Tikai dzīvas ticības cilvēks spēj par visu būt pateicīgs. To saprata sv. Bernadete, meitene, kurai Lurdā parādījās Dievmāte. Viņa pateicās Jēzum par nabadzību, kurā dzīvoja mamma un tētis, par saņemto pļauku un apvainojumiem, par saviem trūkumiem, par slimību, kas cepināja kā uguns, par griezīgajām un asajām sāpēm — par visu, kad Jēzus bija klāt un kad Viņa pietrūka. Ja mēs esam pateicīgi Kungam par visu, ar ko tiekam apdāvināti, Viņš dāvā bagātīgus augļus.
Cik bieži tu pateicies Dievam? Vai nav tā, ka mēs aizmirstam Viņam pateikties pat par uzklausītām lūgšanām, par labām lietām, — kur nu vēl par grūtībām? Mēs pat lūgt neprotam paļāvīgi un pazemīgi, ar bērna stāju visu uzticēt Tēva Apredzībai. Mēs tikai pieprasām: dod, dod, dod... Bet Dievam ir vajadzīga mūsu bērnišķā ticība, lai Viņš tevī un manī, ikkatrā varētu darīt brīnumus. Viņš gaida no mums uzticīgu paļaušanos, mūsu dedzību, vēlmi lūgties, slavēt Kungu tikai tāpēc, ka Viņš vienmēr ir klātesošs. Dievs neuzspiež cilvēkam savu gribu. Ja mūsu sirds durvis ir aizvērtas, Viņš tās nemēģinās uzlauzt — mums tas vienmēr jāpatur prātā.
Dieva spēkam vajadzīgs mūsu nespēks, mūsu gara galēja nabadzība. Nemitīga un bezgalīga ir Debesu Tēva vēlēšanās mums piedot. Pēc katra kritiena neaizmirsīsim, ka Viņš gaida, kad mēs atgriezīsimies un lūgsim piedošanu. Ticība ir nemitīgām pārmaiņām pakļauts process: tā vai nu nostiprinās vai arī iet mazumā. Dievam nav pieņemama mūsu remdenība, tāpēc Viņš pieļauj ticības pārbaudījumus un piespiež mūs izvēlēties — vai nu kļūt aukstam vai karstam.
Visspilgtākā veidā mūsu ticība īstenojas sakramentos, Svētajā Misē, lūgšanā, lasot un ieklausoties Dieva vārdos un atbildot uz tiem ar savu dzīvi, mīlestības darbiem un upuriem. Dzīva ticība nozīmē meklēt atbalstu tikai Dievā, nevis Viņa dāvanās, zīmēs un simbolos (krustiņos, svētbildēs, svētītās lietās), bet pašā Dievā. Ceļā uz pilnīgāku ticību mācīsimies no Vissvētās Jaunavas Marijas, kura dzīvoja no ticības, paļāvības un pilnīgas atdošanās Dievam. Teiksim kā Viņa: “Mīlu visu, ko Tu man dod.”
Genovefa KALVIŠA
