2012. gada 11. oktobrī, Vatikāna II koncila atklāšanas 50. gadskārtā un “Katoliskās Baznīcas katehisma” publikācijas 20. gadadienā, katoliskajā pasaulē sākās Ticības gads, kas ir “aicinājums autentiskai un atjaunotai iespējai atgriezties pie Kunga” (“Porta fidei”). Lai labāk izprastu Ticības gada nozīmi, uz sarunu aicināju Krāslavas sv. Ludvika Romas katoļu draudzes prāvestu Eduardu Voroņecki.
— 11. oktobrī Jūs kopā ar citiem Latgales priesteriem piedalījāties Viņa Ekselences bīskapa Jāņa Buļa vadītajā svinīgajā Svētajā Misē Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē, kas tika veltīta Ticības gada atklāšanai.
— Kā mums zināms, pāvests Benedikts XVI ir izsludinājis Ticības gadu, kas sākās 2012. gada 11. oktobrī un beigsies 2013. gada 24. novembrī Kristus Karaļa svētkos. Arī mēs, visi Latgales priesteri kopā ar mūsu bīskapu Jāni Buli, Rēzeknes katedrālē celebrējām Sv. Misi, svinīgi atklājot Ticības gadu. Šādi dievkalpojumi notika visās Latvijas diecēzēs. Ar svinīgo Sv. Misi un skaistu sprediķi Vatikānā, sv. Pētera laukumā, Ticības gadu ievadīja pāvests Benedikts XVI. Pāvests Benedikts XVI Ticības gadu ir pasludinājis apustuliskajā vēstulē “Porta fidei” (“Ticības vārti”) un nosaucis šo gadu par “žēlastības laiku”. Pāvests mums atgādina, ka ticības durvis, kas ieved kopīgā dzīvē ar Dievu, vienmēr mums ir atvērtas. Mums pašiem tikai ir jāpieliek pūles, lai mēs varētu pareizi izdzīvot šo gadu.
Pāvests pauž savas ilgas, lai šajā laikā “ikviens ticīgais no jauna atklātu savas ticības, ko apliecinām, celebrējam, pārdzīvojam un lūdzamies, saturu un pārdomātu pašu ticības aktu” (“Porta fi-dei”, 9). Ticība nav tikai jēdziens, ko var deklarēt. Tieši otrādi, ticībai jābūt dzīvai. Kā raksta apustulis Jānis, ticība bez darbiem ir mirusi. Arī Baznīcas tēvs sv. Augustīns skaisti izsakās, ka Dievs ir radījis cilvēku bez viņa palīdzības, bet bez viņa palīdzības Dievs nevar cilvēku pestīt. Paša šī bīskapa no Hiponas dzīve ir ļoti skaists piemērs — nepārtraukts ticības skaistuma meklējums, kamēr viņa sirds atrada atdusu Dievā. Bīskaps Augustīns daudzos darbos ir skaidrojis ticības patiesības. Viņš aicina arī mūs ticēt, uzsverot, ka ticība vajadzīga katram cilvēkam. Sv. Augustīna darbi palīdz katram cilvēkam Dieva meklējuma ceļos, lai nonāktu pie ticības vārtiem. Protams, mums vajadzīgas ne tikai teorētiskās zināšanas, bet ticību vajag izdzīvot arī praktiski. Lai mēs gūtu panākumus, vajadzīga īpaša Dieva žēlastība.
— Arī Latvijas Bīskapu konference ir pieņēmusi aicinājumu brāļiem un māsām Kristū Ticības gadā.
— Jā, arī Latvijas bīskapi savā aicinājumā izvirza uzdevumus, kā pareizi izdzīvot Ticības gadu. Tāpat kā pāvests, arī mūsu bīskapi uzsver, ka vajadzīga praktiska ticības liecība. Mūsu baznīcas sv. Donata kapličā uz altāra redzam uzrakstītu latīņu vārdu “Martyr”. Kādreiz grieķu valodā šis vārds nozīmēja “liecinieks”, tagad to saprot plašākā nozīmē — tas, kas ar savām asinīm apliecināja ticību Jēzum Kristum — “moceklis”. Protams, no mums netiek prasīts moceklības upuris, bet Dievs prasa, lai mēs savu ticību praktizētu, lai mēs būtu ticīgie ne tikai baznīcā, bet arī ārpus tās: darbā, skolā, draugu lokā. Vajag izmeklēt savu sirdsapziņu, pārdomāt, kas mūs šķir no Dieva, ko neesam pareizi darījuši. Jāuzdod sev jautājums: kā es varu palīdzēt citiem iegūt ticības žēlastību? Jāizvērtē, kā es pats pieņemu svētos sakramentus un kā pamudinu uz to citus; kā es piedalos Baznīcas un savas draudzes dzīvē un palīdzu tajā iesaistīt citus. Tas viss palīdzēs augt ticībā, atvērt savu sirdi Dieva žēlastībai.
Ļoti svarīga ir ticības tālāknodošana. Vecā paaudze ir izgājusi cauri ticības pārbaudījumiem, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, ticību saglabājusi. Svarīgi šo ticību nodot arī bērniem un mazbērniem. Lai nebūtu tā, ka uz baznīcu nāk un lūdzas tikai vecmāmiņas, bet bērni un mazbērni ir nokristīti, pieņēmuši pirmo svēto komūniju, taču ticību savā dzīvē nepraktizē, bet jaunajai paaudzei pieder nākotne. Kāda tā būs, vai mēs dzīvosim kristīgā Eiropā, ir atkarīgs no mums.
Neaizmirsīsim, ka mums vajag ticēt ne tikai savā sirdī, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi, bet arī apmeklēt baznīcu, īpaši svētdienās un svētku dienās. Baznīca ir tā vieta, kur mēs varam satikties ar Pestītāju, izsūdzēt grēkus, pieņemt vissvētāko Altāra sakramentu. Uz šejieni mēs nākam gan ar savām bēdām, gan ar priekiem.
Mums nav jābaidās no pārbaudījumiem, ko Dievs mums sūta. Tieši pārbaudījumi norūda mūsu ticību, ļauj mums kļūt stipriem. Daudzi svētie kļuva par svētajiem, izejot cauri pārbaudījumiem, cauri grūtībām. Ņemsim par paraugu kādu svēto, no kura mēs varam mācīties paši un palīdzēt citiem tuvoties Dievam. Lūgsimies par sevi un par citiem, palīdzēsim izturēt pārbaudījumu kādam, kurš ir nonācis grūtībās.
Vēlreiz uzsveru, ka no mums pašiem atkarīgs, kā mēs izdzīvosim Ticības gadu. Baznīca dara visu iespējamo, bet katrs pats nosaka, cik pasmels no šiem žēlastību avotiem. Neaizmirsīsim lūgties par pāvestu, bīskapiem, priesteriem, jo viņi ir tie, kas sludina Dieva Vārdu, izdala sakramentus, vada ticīgos pa pestīšanas ceļu, un svarīgi viņiem palīdzēt garīgi.
Baznīca mudina mūs Ticības gadā lasīt Svētos Rakstus, šo grāmatu Grāmatu, Vatikāna II koncila dokumentus, kas dod svarīgu ierosmi vienmēr vajadzīgajai Baznīcas atjaunotnei, “Katoliskās Baznīcas katehismu,” kas ir viens no svarīgākajiem Vatikāna II koncila rezultātiem, vērtīgs līdzeklis katoliskās ticības saturiskās būtības padziļināšanai.
Pāvests un Latvijas bīskapi aicina ticīgos, īpaši jaunatni, piedalīties diskusijās par ticības pamatpatiesībām. Jauniešiem izveidota internetvietne www.youcat. org, kur dažādās valodās notiek visas pasaules katoļu jauniešu diskusijas par Katoliskās Baznīcas katehismu.
Ticības gada iesākumā Romā notiek Bīskapu sinode par jaunās evaņģelizācijas tēmu. Aicinājums evaņģelizēt attiecas uz katru no mums. Kā teikts Latvijas Bīskapu konferences aicinājumā, “jaunās evaņģelizācijas adresāti vispirms ir tie, kuri saņēmuši pirmos sakramentus, bet attālinājušies no Dieva un baznīcas.”
— Pāvests Ticības gadā ir izsludinājis ticīgajiem pilnas atlaidas. Kādi ir pilnu atlaidu saņemšanas noteikumi?
— Vispirms atgādināšu, kas ir “atlaidas”, kā to definē “Katoliskās Baznīcas katehisms: “Atlaida ir laicīgā soda atlaišana Dieva priekšā par grēkiem, kuru vaina ir jau izdzēsta. Noteiktos apstākļos to saņem kristietis, kurš ir attiecīgi noskaņots, pateicoties Baznīcas darbībai, kura kā pestīšanas augļu dalītāja ar savu varu piešķir un piemēro gandarīšanas augļus no Kristus un svēto, kuri par mums gandarījuši, nopelnu krātuves. Atlaida ir daļēja vai pilnīga atkarībā no tā, vai tā daļēji vai pilnīgi atbrīvo no laicīgā soda, kas pienākas par grēkiem” (nr. 1471).
Pāvests ir nolēmis, ka Ticības gadā var saņemt pilnas atlaidas ticīgie, kuri laikposmā no 2012. gada 11. oktobra līdz 2013. gada 24. novembrim:
1) piedalīsies vismaz trijos Ticības gada pasākumos (svētajās misijās) vai vismaz trijās lekcijās par Vatikāna II koncila dokumentiem vai Katoliskās Baznīcas katehismu; izdarīs sakramentālo grēksūdzi, pieņems sv. Komūniju, baznīcā esot, noskaitīs “Tēvs mūsu...”, “Es ticu”... un lūgšanu Svētā tēva nodomā (Piedalīšanās Sv. Misē, sakramentālā grēksūdze, sv. Komūnija un lūgšanas pāvesta nodomā ir obligāts nosacījums pie katra noteikuma izpildes);
2) ikreiz, kad svētceļos uz kādu no pāvesta bazilikām vai kristiešu katakombām (ja nav iespējas piedalīties Sv. Misē, vismaz jāpavada tur kādu laiku lūgšanā vai meditācijā, kuru noslēdz ar “Tēvs mūsu...”, “Es ticu...”, lūgšanu Dievmātes vai svēto godam);
3) svētdienās, lielajos obligātajos svētkos un draudzes svētkos apmeklēs Rīgas sv. Jēkaba katedrāli, Jelgavas Bez- vainīgās Jaunavas Marijas katedrāli, Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāli, Liepājas sv. Jāzepa katedrāli, Aglonas sanktuāriju, Pasienes svētvietu, Skaist-kalnes svētvietu vai Viļānu sv. Erc-eņģeļa Miķeļa baznīcu;
4) svētdienās, lielajos obligātajos svētkos un draudzes svētkos apmeklēs dekanāta baznīcu;
5) brīvi izvēlētā dienā dievbijīgi apmeklēs vietu, kur tikuši nokristīti, izdarīs obligātos nosacījumus un atjaunos Kristībā dotos solījumus;
6) nopietnu iemeslu dēļ nevar izpildīt iepriekš minētos noteikumus (piem., slimnieki, vecāka gadugājuma cilvēki, ieslodzītie), bet garīgi ar TV translācijas vai radio pārraižu starpniecību piedalīsies Ticības gada svinībās, ko vadīs Svētais tēvs vai diecēzes bīskaps, noskaitīs “Tēvs mūsu...”, “Es ticu...”, kā arī citas Ticības gada mērķiem atbilstošas lūgšanas, vienlaikus upurējot savas ciešanas, grūtības, neērtības.
— Jūs iepriekš uzsvērāt, cik svarīgi ir Ticības gadā Baznīcas aktivitātēs iesaistīt bērnus un jauniešus. Šajā darbā mūsu draudzē Jums labi palīgi varētu būt “Pro Sanctitate” māsas.
— Paldies par šo jautājumu. Konsekrētās māsas, kas vairāk nodarbojas ar jauniešiem un zina viņu problēmas, patiešām ir labi priestera palīgi. Mums ir piedāvāta šī brīnišķīgā iespēja, ka “Pro Sanctitate” (“Par svētumu”) māsas no Rīgas vienreiz mēnesī brauc uz mūsu draudzi, lai kopā ar jauniešiem pārdomātu ticības padziļināšanas jautājumus, pārrunātu, kā jālūdzas, kā jāpraktizē sava ticība, kādi ir ticības augļi. Diemžēl atsaucība no jauniešu puses ir neliela. Kad cilvēks ir jauns, viņam ir citas prioritātes. Tikai tad, kad jaunais cilvēks izveido paša ģimeni, kad sastopas ar grūtībām, pārbaudījumiem, kad jāatrisina sarežģītas problēmas, viņš atceras, kur atrodas baznīca, ka jālūdz Dievs, jānāk pie svētajiem sakramentiem. Domāju, ka mums nav jāgaida problēmas, lai sāktu praktizēt savu ticību. Izmantosim mums doto iespēju, lai tiktos ar māsām, kopā padziļinātu ticību.
Neviens nezina, cik ilgi dzīvosim. Ticība vajadzīga arī jauniem cilvēkiem. Jēzus ir teicis: “Laidiet bērniņus pie Manis nākt, jo tādiem pieder debesu valstība” (Mt 19, 14). Bet jauneklim, kurš jautāja, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi, Pestītājs atbildēja: atstāj visu un seko Man! (Mt 19, 17-21). Bērniem un jauniešiem, pirmkārt, ir jāpieņem ticības dāvana, tā jāpraktizē. Nāciet, nenoraidiet māsu piedāvāto palīdzību ticības pilnveidošanā!
Izmantosim lietderīgi Ticības gadu — šo īpašās “žēlastības laiku.”
— Paldies par sarunu.
Genovefa KALVIŠA
