Klusais gaidīšanas laiks

Mazliet no vēstures

Pirmās pazīmes par Adventa atzīmēšanu meklējamas ap 4. - 5. gs., kad daudzi pārgāja kristietībā. Bet jau viduslaikos Advents bija laiks, kad cilvēki sagatavojās Kristus otrajai atnākšanai. Atšķirībā no mūsdienām, kad ātrākais Advents sākas novembra pēdējā svētdienā, tajā laikā (ap 8. gs.) Advents sākās 11. novembrī, kas bija sv. Mārtiņa diena. No 11. novembra līdz 24. decembrim kristieši ievēroja gavēni un nodevās gandarīšanai un lūgšanām. Līdzīgu tradīciju ieturēja arī pareizticīgie, kuri gavēni sāka ar 15. novembri. Mūs-dienās Advents lielā mērā vairs neasociējas ar otrās atnākšanas laiku, bet gan ar Kristus piedzimšanas gaidību laiku.

Pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētku gavēnis ir pēdējais daudz-dienu gavēnis gadā. Tā kā aizgavēnis iekrīt sv. Filipa piemiņas dienā (14. novembrī pēc vecā stila), šo gavēni dēvē par Filipa gavēni. Sākumā Ziemassvētku gavēnis vieniem kristiešiem ilga septiņas dienas, citiem — nedaudz ilgāk. Konstantinopoles patriarha Lukas laikā 1166. gada koncilā pareizticīgajiem pirms lielajiem Kristus dzimšanas svētkiem tika noteikts 40 dienu gavēnis.
Ziemassvētku, tāpat kā Pētera, gavēnis Pareizticīgo Baznīcā nav stingrs. Tā laikā sestdienās, svētdienās un lielo svētku dienās uzturā atļauts lietot zivis. Taču pēdējās piecās Ziemassvētku gavēņa dienās jāievēro stingrais gavēnis, kad zivis nedrīkst lietot. Augu eļļu lietot uzturā aizliegts pirmdien, trešdien un piektdien, bet sviesta lie-tošana šajās dienās ir rupjš gavēņa pārkāpums.

Adventa un Ziemassvētku gavēņa laikā esam aicināti pārdomāt Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumu un ļaut Kristum piedzimt savā sirdī.

Katrai svētdienai sava tēma

Līdz mūsdienām saglabājusies sena tradīcija, ka katru Adventa svētdienu tiek aizdegta viena no četrām svecītēm, kas atrodas vainagā (parasti veidotā no egļu vai citu mūžzaļo koku zariem). Katrai svecei Adventa stāstā ir sava nozīme. Katrai no Adventa svētdienām ir sava noteikta pamattēma, kas mūs ieved aizvien dziļāk Ziemassvētku nakts noslēpumā.

Adventa 1. svētdiena: Jūsu pestīšana ir tuvu

Pravietis Jeremija pasludina Kunga apsolījumu: “Tajās dienās es likšu, lai Dāvidam uzplaukst taisnības atvase” (Jer 33,15). Pasaulei, kurā cilvēku sirdis apgrūtina negausība, dzeršana un šīs dzīves rūpes, jālūkojas, lai šī diena neatnāktu negaidīta. Pirmajā svētdienā tiek iedegta svece, kura saistās ar cerībām un lūkošanos nākotnē.”

Adventa 2. svētdiena: Sagatavojiet Kungam ceļu!

Vecās un Jaunās derības pravietis Jānis Kristītājs mūs aicina uz atgriešanos un grēku nožēlu. Viņš ir tas, kurš atklāj mums ceļu uz pestīšanu. Viņš ir Kristus priekšgājējs, kas pasludina jauno mesiānisko laiku — to laikmetu, kad ļaunums vairs nepastāvēs un zeme būs piepildīta ar Kunga pazīšanu.

Adventa 3. svētdiena: Gaudete — priecājieties!

Priecājieties! — mudina apustulis Pāvils. Aicinājumu uz prieku apustulis, tāpat kā visa Baznīca, apvieno ar aicinājumu uz lēnprātību, runādams arī par pateicību un mieru. Prieks ir zīme, ka mēs apzināmies savu piederību Dievam. Rūpes un bailes ir kā indīga migla, kas aizsedz Dieva klātbūtni un liek cilvēkam dzīvot, balstoties tikai pašam uz sevi. Bet apziņa par Kunga tuvumu un cerība uz Viņa drīzo atnākšanu stiprina mūsu sirdis.

Adventa 4. svētdiena: Ak, Pestītāj, atver Debesis!

Advents un Ziemassvētku laiks mūs mudina uz paļāvības pilnu Marijas godināšanu. Viņa ir Kunga pravietiskā zīme, kurai Evaņģēlijā tiek ierādīts tās godpilnā vieta — viņa kļūst par vārtiem, caur kuriem Dievs vēlas ienākt pasaulē: “Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir tavas miesas auglis!” (Lk 1,42). Marija, pieņemot un ieticot Dieva plānam viņas dzīvē, ieiet pavisam citā dzīves kvalitātē. Viņa var arī mums palīdzēt, aizvest ikvienu pie Jēzus.

Adventa vainaga sveces var būt jebkādā krasā, taču dažkārt arī to krāsa ir simboliska. Gan katoļi, gan protestanti visbiežāk Adventa vainagā liek violetas (zilas) sveces, tomēr trešā svece parasti ir sārta, tādējādi simbolizējot Kristus dzimša- nas tuvošanos. Savukārt citi kristieši izvēlas sarkanas sveces, bet piekto — zeltainā vai baltā krāsā — iededz pašā Ziemassvētku vakarā vainaga centrā.

Atšķirīgie rituāli

Daudzās valstīs Adventa laikā bija jāievēro savi rituāli, no kuriem daudzui nonākuši arī līdz mūsdienām, taču lielākā daļa izzuduši. Piemēram, Anglijā, īpaši Ziemeļu apgabalos, nabadzīgām sievietēm bija jānēsā īpašs kostīms (līdz mūsdienām nav saglabājies) un Adventa attēlojums — divas lelles, kas ietērptas Kristus un Dievmātes tēlos. Ikvienam, kurš ielās redzēja šīs nabadzīgās sievietes ar lellēm, tām bija jāmaksā pus penijs. Ticēja, ka visi, kas redzējuši leļļu nēsātājas, atbrīvojušies no nelaimēm līdz pašiem Ziemassvētkiem. Itālijā, Kalabrijas reģionā, Adventa laikā pie Dievmātes Marijas svētnīcām uzstājās dūdu spēlētāji. Tas tāpēc, ka Kristus dzimšanas laikā trīs gani esot spēlējuši dūdas.

Svētīšana

Sakramentāliju (svēto zīmju) vidū nozīmīga loma ir svētībām. “Ikviena svētība ir Dieva slavēšana un lūgšana, lai saņemtu Viņa dāvanu,” — teikts Katoliskās Baznīcas katehismā (nr. 1671).

Ir teicams ieradums mūsu dievnamos un kristīgajās ģimenēs, gaidot Kristus Bērna dzimšanas svētkus, veidot Adventa vainagus, iekārtot Ziemassvētku Betlēmītes, izrotāt simbolisku dzīvības koku — eglīti. Lai piešķirtu šiem simboliem lielāku reliģisku jēgu, parasti veic to svētīšanas ritu, kas nozīmē Adventa vai Ziemassvētku laika svinīgu uzsākšanu. Svētīt var gan ordinētas personas, gan laji, piesaucot Jēzus vārdu un apzīmējot ar svēto Kristus krusta zīmi.Mājās svētību parasti veic tēvs vai māte, piedaloties visiem ģimenes locekļiem.

Krāslavas katoļu baznīcā prāvests tradicionāli sestdienas vakarā pirms Adventa I svētdienas svētī ne tikai dievnamā izveidoto, bet arī ticīgo atnestos Adventa vainagus.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA