Mani Ziemassvētki (Stāsta Krāslavas pamatskolas skolēni)

Manā ģimenē sagatavošanās Ziemassvētkiem sākas jau no pirmās Adventa dienas. Visa mūsu ģimene gatavo Adventa vainagu. Izveidojam divas kārbiņas: labie darbi un sliktie darbi, kur katrs, kas grib, iemet savu lapiņu, uz kuras ir uzrakstīti dienā paveiktie darbi. Kad beidzas Adventa laiks, visi sāk gatavoties Ziemassvētkiem: rotāt eglīti un palīdzēt mammai taisīt Ziemassvētku ēdienus, kur katram ēdienam ir īpaša nozīme.

Mana mamma gatavo saldās kviešu sēklas (tas nozīmē, ka cilvēkam bija dota salda dzīve paradīzē), pīrādziņus ar sēnēm un skābiem kāpostiem (kad atnāca grēks, cilvēku dzīve palika ļauna), ceptas zivis (caur Jēzu Kristu atnāca glābšana) — tie ir manas ģimenes galvenie Ziemassvētku ēdieni. Zem galdauta liekam sienu; tas nozīmē, ka Jēzus piedzima kūtī. Ziemassvētku vakarā manas māsiņas skatās pa logu, kad parādās pirmā zvaigzne (ja nav mākoņu), tad visi sēžamies pie galda. Tētis sāk lasīt Evaņģēliju, kā piedzima Jēzus Kristus, un kopā lūdzamies. Tad tētis dod katram pa oblatei. Un katrs viens otram izsaka Ziemassvētku novēlējumu, un dod cits citam savas oblates gabalu. Pēc tam sēžamies pie galda. Pēc ēšanas mēs visi kopā dziedam Ziemassvētku dziesmas.

Tad taisāmies iet uz baznīcu. Baznīcā savas kārbiņas noliekam “betlēmītē”. Pēc baznīcas, atnākot mājās, mēs zem Ziemas-svētku eglītes atrodam dāvanas.

Man ļoti patīk svinēt Ziemassvētkus kopā ar ģimeni!

Faustina PODJAVA, 4.b klase

Ziemassvētki ir paši gaidītākie svētki visa gada garumā. Svētku noskaņojums sākas jau novembrī, kad mēs ar mammu sākam domāt par Adventa vainagu un svecītēm. Mājās mēs paņemam jau vairākus gadus lietoto salmu vainadziņu, dekorētu ar sārtiem āboliem. Tas mums ir tik ļoti mīļš! Bet laukos veidojam tradicio-nālo zaļo skuju vainadziņu ar čiekuriem un sārtām odziņām. Adventa vainags tumšajos vakaros ienes mājās svētku un gaišuma sajūtu. Decembra mēnesis paskrien ļoti ātri, mācoties, darbojoties un gaidot gaišos Ziemassvētkus. Šajā laikā cenšamies biežāk apmeklēt baznīcu, teikt viens otram labus vārdus un domāt labas domas. Apmeklējot interešu izglītības pulciņu, es veidoju pašdarinātas dāvaniņas saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, lai Ziemassvētkos tos varētu pārsteigt. Es domāju, ka dot ir vienmēr patīkamāk nekā saņemt.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, mājās mums parādās zaļā eglīte, ko atnes tētis. Es kopā ar brāli Jāni to katru gadu rotāju. Rotājam mēs ne tikai savu māju, bet arī dvēselītes, izsūdzot grēkus pirms svētkiem. Es vēlos sagaidīt šos svētkus kopā ar savu ģimeni mierā, mīlestībā un saticībā. To es novēlu arī Jums. Gaišus un mīlestības pilnus Ziemassvētkus!

Alise SAMSONOVIČA, 5.b klase

Oblate

Latīniski oblatio — dāvana. Tā ir vafele no neraudzētiem kviešu miltiem ar iespiestu Svētās ģimenes vai Kristus dzimšanas attēlu, līdzīga svētajai Hostijai. Reizēm tās sauc par kalādām (lat. calendae — saulgrieži).
Oblates ir svētītas, bet ne konsekrētas, tās pirms Ziemassvētkiem tiek izdalītas katoļu draudzes locekļiem. Oblate ir piedošanas un izlīgšanas simbols, mūsu savstarpējās mīlestība zīme, Kristus klātesamības zīme. Pie Ziemassvētku vigilijas vakariņu galda šī oblate mūsu rokās, izstiepta pretim kādam tuvākajam, palīdz krist nesaskaņu, naida, dusmu mūriem, ļauj dzimt mīlestībai, māca būt atvērtiem uz citiem cilvēkiem, jūtīgiem uz citu nelaimēm.

Ziemassvētku eglīte

Kardināls Julijans Vaivods kādā Kristus dzimšanas svētku homīlijā ir teicis: “Paskatieties uz spožo eglīti, kas jūsu priekšā. Tā vispirms atgādina dzīvības koku kādreizējā paradīzē, ko cilvēks caur grēku pazaudēja. Un otrkārt, tā atgādina garīgās dzīvības atguvēju cilvēkiem — pasaules Pestītāju Jēzu Kristu. Tiešām ir liela simboliska līdzība starp Ziemassvētku eglīti un Betlēmē dzimušo Pestītāju. Ne sava prieka dēļ eglīte atstāja savu vietu mežā, kur tā auga un tika pārvietota tai svešā, nepiemērotā vidē. Tāpat ne savas laimes dēļ Kristus atstāja debesis un pārvietojās uz zemi. Eglīte ar gaišajām uguntiņām priecina cilvēku acis, Kristus ar savām žēlastībām priecina cilvēku sirdis. Eglīte te paliks tikai Ziemassvētku laiku. Arī Kristus cilvēka miesā dzīvoja virs zemes tikai zināmu laiku. Un kā eglīte, augdama savā dabiskajā vidē, ir mūžīgi zaļa, tā arī Pestītājs mūžīgi tas pats un pastāvīgi apveltī cilvēkus ar savām pārdabiskajām žēlastībām un dāvanām.

* * *

Pēc vairōku godu pōrtraukuma ar Rēzeknes Aglyunas diecēzes veiskupa Jōņa Buļa gōdeibu un atbolstu, ryupēs par ticeigū goreigū dzeivi, otkon ir iznōkuse ticeigajim tik napīcīšamō myusu dzymtajā latgalīšu volūdā lyugšonu grōmota “TEICIT KUNGU”.
Lyugšonu grōmota ir nalela kabatas formata, kura saturā ir sv.Mises kōrteiba, daudzas lyugšonas, litanijas, dzīsmes, krystamvōrdu saroksts, svareigōkōs dīnas Bazneicas kalendārā leidz pat 2020.godam. Kai svareiga sadaļa Lyugšonu grōmotā ir katōļu ticeibas mōceiba, lai vysi, kas gatavojās Pyrmajai svātajai komunijai un grāksyudzei, varātu labi tū apgyut. Šamā jaunajā lyugšonu grōmotā Rūžukrūņs ir ar vysom 4 daļam.

Jaunū lyugšonu grōmotu var īsagōdōt Rēzeknes Jezus Sirds katedrāles grōmotu goldā vai cytōs draudžu bazneicōs un pi vysim diecēzes prīsterim.