Nabagu kardināls kļuvis par pāvestu Francisku

“Habetus Papam!”

13. marta vakarā Romā, tāpat kā visā katoliskajā pasaulē, valdīja priecīgs saviļņojums. Neskatoties uz lietaino laiku, Sv. Pētera laukums bija cilvēku pārpildīts. Plīvoja daudzu valstu karogi, bija redzami lozungi vairākās valodās. Un, lūk, pūlim uzgavilējot un lielajiem bazilikas zvaniem ieskanoties, no Siksta kapelas skursteņa paceļas balti dūmi. Tas nozīmē, ka ir ievēlēts jaunais Romas bīskaps un vienlaikus visas Baznīcas pāvests. Tātad 115 kardināli — konklāva dalībnieki 24 stundu laikā jeb 5. balsojumā ir vienojušies par 1,2 miljardus lielās Katoļu Baznīcas 266. vadītāju. Ļaudis līksmo un skandina: “Mums ir pāvests!” “Habetus Papam!”, “Viva il Papa!”

Kurš tas ir? Šī emocionālā intriga, kas turpinās vairāk nekā stundu, nodarbina daudzus jo daudzus prātus. Pa to laiku notiek intensīva gatavošanās svinīgajam brīdim. Sv. Pētera laukumā iesoļo un izvietojas pūtēju orķestri, šveices gvardi, citas militāras vienības ar saviem atribūtiem. Arī Vatikāna kuluāros risinās mums grūti iedomājamas aktivitātes: jaunā pāvesta ietērpšana, lūgšana Raudu ista- bā u.c.

Beidzot, pulksten 20.22 pēc vietējā laika, atveras bazilikas balkona sarkanie aizkari un iestājas lielais vēsturiskais brīdis. Atskan vecākā kardināla — protodiakona teiktā slavenā frāze: “Es jums pasludinu lielu prieku. Mums ir pāvests Francisks!” (“Habemus Papam!”)

Izbrīns un sajūsma valda klātesošo vidū, jo par Katoļu Baznīcas jauno pāvestu kļuvis Buenosairesas arhibīskaps Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio), kura vārds pat netika minēts favorītu skaitā. 76 gadus vecais kardināls no Argentīnas ir pirmais pāvests pēdējo 1300 gadu laikā, kam dzimtene nav Eiropa, pirmais no Dienvidamerikas kontinenta, pirmais jezuītu ordeņa pārstāvis. Viņš ir arī pirmais pēdējo gadsimtu laikā, kurš sava pieņemtā vārda izvēlē nav meklējis atbilstošāko priekšteču vidū. Viņš atvēris jaunu lappusi, dodot priekšroku pirms 800 gadiem dzīvojošam mūkam Asīzes Franciskam, kurš cīnījās par ticības galvenajām vērtībām: pazemību, vienkāršību, sirdsšķīstību un mīlestību. Šīs vērtības jaunais pāvests uzsvēra jau savā pirmajā uzrunā, iekarojot simtiem tūkstošu kristiešu sirdis.

“Brāļi un māsas, labvakar! Jūs zināt, ka konklāva uzdevums bija dot Romai bīskapu. Šķiet, ka mani brāļi kardināli būtu devušies viņu meklēt gandrīz vai līdz pasaules malai. Bet mēs esam šeit. Pateicos jums par uzņemšanu!” Tie bija jaunā pāvesta Franciska pirmie vārdi, sveicot ticīgo tautu. “Vispirms es gribu palūgties par mūsu emeritēto bīskapu Benediktu XVI. Visi kopā lūgsimies, lai Kungs viņu svētī un Dievmāte sargā.” Pēc šiem vārdiem pāvests Francisks kopā ar Sv. Pētera laukumā klātesošajiem ticīgajiem lūdzās “Tēvs mūsu”, “Esi sveicināta, Marija” un “Gods lai ir.”

Sv. Pētera pēctecis mudināja, uzsākot šo kopējo Romas bīskapa un tautas ceļu, kas ir savstarpējās brālības, mīlestības un uzticēšanās ceļš, lūgties vienam par otru, par visu pasauli, lai tajā valdītu brālība. Pirms dot svētību, pāvests Francisks pazemīgi noliecās tautas priekšā un aicināja klusībā palūgties par savu Baznīcas ganu.

Noslēgumā viņš teica: “Dodu jums un visai pasaulei savu apustulisko svētību.” Un vēlreiz aicināja: “Lūdzieties par mani!”

Īsa autobiogrāfija

Horhe Mario Bergoljo ir dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā itāliešu ieceļotāju ģimenē kā jaunākais no pieciem bērniem. Viņa tēvs bija dzelzceļnieks, māte — mājsaimniece. Horhe pēc bērnībā pārciestās infekcijas zaudēja daļu plaušas. Kaut gan viņš bija ieguvis ķīmijas inženiera izglītību, 21 gada vecumā atteicās no ķīmiķa karjeras un izvēlējās garīdzniecības ceļu. 1958. gadā iestājās jezuītu ordenī. Čīlē studēja humanitārās zinātnes, bet savā dzimtajā Argentīnā filozofiju un teoloģiju. 1969. gada 13. decembrī Bergoljo ordinēts par priesteri, 1973. gada 22. aprīlī salika mūža svētsolījumus jezuītu ordenī. Strādāja kā augstskolas docētājs, noviču audzinātājs, rektors un draudzes prāvests. 1986. ga- dā viņš ieradās Vācijā, lai pabeigtu savu doktorāta darbu. Pēc tam kalpoja kā garīgais vadītājs un biktstēvs. 1992. gadā 27. jūnijā viņš konsekrēts par bīskapu, 1998. gadā nominēts par Buenosairesas arhibīskapu, bet 2001. gada 21. februārī svētīgais Jānis Pāvils II viņam piešķīra kardināla titulu. Piedalījās 2005. gada konklāvā, kad par pāvestu tika ievēlēts Benedikts XVI. Ir vairāku kongregāciju un Pontifikālās ģimenes padomes loceklis. No 2005. līdz 2011. gadam bija Argentīnas bīskapu konferences prezidents. Viņš ir arī desmit grāmatu autors.

Vēlas “nabadzīgu Baznīcu nabagajiem”

Vienkāršs, pieticīgs, izvairās no garīdzniecības pagodinājumiem, cilvēkiem tuvs, daudzpusīgi izglītots un izlēmīgs, — tā dažos vārdos var raksturot jauno pāvestu Francisku. Buenosairesā viņš dzīvoja mazā dzīvoklītī, pārvietojās ar metro, autobusiem un velosipēdu. Arī augstais arhibīskapa un kardināla tituls nelika viņam mainīt savu dzīvesveidu. Viņš atteicās no limuzīna un šofera, pats sev gatavoja maltīti. Arī kļuvis par pāvestu, viņš nepieņēma piedāvājumu braukt ar tā saucamo “pāvesta mobili” un uz pirmajām vakariņām devās autobusā kopā ar pārējiem ticības brāļiem.

Buenosairesas arhibīskaps nedēļas nogales pavadīja nabadzīgajās draudzēs. Kopā ar priesteriem apmeklēja lielpilsētas graustu rajonus un sadarbībā ar “Caritas” sniedza trūkumcietējiem konkrētu materiālo palīdzību. Ne velti viņu dēvēja par nabagu kardinālu, trūkumcietēju aizstāvi. Šis vienkāršais un lēnprātīgais vīrs stingri nosodīja korupciju un atmaskoja dažādās ideoloģijas. Vienā no savām retajām intervijām viņš sacīja: “Kur ir elkdievība, tur tiek atmests Dievs, tiek atmesta cilvēka cieņa.” Savās homīlijās viņš bieži atgādināja, ka spēku kristieši rod nevis paši sevī, bet to mums dod Kristus.
Viņam raksturīga bezkompromisa nostāja jautājumā par celibātu, pret viendzimuma laulībām, abortiem, dzimstības regulēšanu, kontracepciju, tajā pašā laikā viņš dedzīgi iestājas par sociālo taisnīgumu. Sprediķos Buenosairesas arhibīskaps asi kritizēja Argentīnas valdību par sabiedrības izstumto ignorēšanu, kā arī policiju par nežēlību pret nemierniekiem krīzes laikā. Neskatoties uz to, ka savulaik nācies iesaistīties ne vienā vien bargā kaujā ar kardinālu Bergoljo, viena no pirmajām jauno pāvestu Francisku ar laba vēlējumiem apsveica Argentīnas prezidente Kristīne Fernandesa.
Ticīgie visā pasaulē ar ovācijām sveica jauno Katoļu baznīcas ganu. Īpaša pacilātība valdīja dzimtajā Argentīnā un pārējā Latīņamerikā, kur dzīvo 40% no visiem katoļticīgajiem. Apsveikumus pāvests Francisks saņem no malu malām. Latvijas vārdā viņu sveica Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Pateicoties Dievam par jauno pāvestu, katoļi visā pasaulē izsaka cerību, ka jaunā gana vadībā Baznīca spēs kļūt vienkāršāka, pieticīgāka un tuvāka tautai.

500 tūkstošu lielā Latvijas katoļu saime gaida Svētā tēva Franciska pievēršanos sociālajām problēmām, nevienlīdzībai un nabadzībai, kas ir aktuāli arī pie mums.

Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs uzreiz pēc ievēlēšanas teica: “Pāvests Francisks ir eksperts garīgajā dzīvē, viņam ļoti rūp vienkāršais cilvēks, slimnieks. Piemēram, jau būdams kardināls, 2001. gadā viņš nekaunējās doties pie slimajiem, mazgāt un skūpstīt viņu kājas. Tas bija tāds kā Kristus žests.” Kardināls J. Pujats norādīja, ka jaunais pāvests turpinās tādu pašu līniju kā Benedikts XVI. Teoloģijas profesors A. M. Jerumanis savukārt uzskata, ka Baznīca var gaidīt arī zināmu atjaunošanos. Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests A. Kravalis domā, ka pāvests Francisks vēlas redzēt katoļu Baznīcu žēlsirdīgu un prieka pilnu. To apstiprināja arī pats Svētais tēvs, tiekoties ar simtiem žurnālistu no visas pasaules un paziņojot, ka viņš vēlas veidot “nabadzīgu Baznīcu nabagiem.”

Jaunā pāvesta Franciska inaugurācijas svinības notika sv. Pētera laukumā 19. martā, Baznīcas aizbildņa sv. Jāzepa svētkos, piedaloties prominentām personām, garīdzniecības un Dieva tautas pārstāvjiem no visas pasaules.

Pateicoties Dievam par Viņa dāvanu Baznīcai, turpināsim lūgt svētību pāvesta Franciska, šī Kunga aicinātā un Kunga apdāvinātā vīra, sekmīgam kalpojumam.