* “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad tukša ir mūsu sludināšana, tukša ir arī jūsu ticība.” (I Kor 15,14) Augšāmcelšanās vispirms apstiprina visus Kristus veiktos darbus un Viņa mācību. Visas patiesības, pat tās, kuras cilvēka garam ir visnepieejamākās, rod savu attaisnojumu, ja augšāmceļoties Kristus ir devis apsolīto galīgo pierādījumu savai dievišķajai autoritātei (nr. 651).
* Kristus augšāmcelšanās ir piepildījums apsolījumiem, kas tika pasludināti Vecajā Derībā (Lk 24, 26-27; 44-48) un kurus savas dzīves laikā deva pats Jēzus (Mt 28,6; Mk 16,7; Lk 24, 6-7). Izteikums “Saskaņā ar Rakstiem” norāda uz to, ka Kristus augšāmcelšanās piepilda šos pravietojumus (nr. 652).
* Ticības uz augšāmcelšanos objekts ir notikums, kas reizē ir vēsturiski apstiprināts — jo mācekļi liecina, ka patiešām bija satikuši Augšāmcelto; noslēpumaini transcendents — jo Kristus cilvēciskums iegāja Dieva godībā (nr. 656).
* Tukšais kaps un līķauts, kurš satīts atradās kapā, paši par sevi nozīmē to, ka Dieva spēkā Kristus miesa tika atbrīvota no nāves saitēm un satrūdēšanas. Tie sagatavo mācekļus uz satikšanos ar Augšāmcelto (nr. 657).
* Kristus “pirmdzimtais starp mirušajiem” (Kol 1,18) ir mūsu augšāmcelšanās pirmsākums, jau tagad — attaisnojot mūsu dvēseli (Rom 6,4), vēlāk — atdzīvinot mūsu miesu (Rom 8,11); (nr. 658).
Pārbaudījumi — zāles pret egoismu
Pārdomājot par mūsu Kunga ciešanām, mēs nevaram nepieminēt Viņa mācību par to, ka māceklis nav lielāks par savu skolotāju. Ja jau mēs uzskatām Viņu par savu dievišķo Skolotāju, kāpēc mēs, kristieši, mēģinām bēgt no sava krusta? Kungs taču mums neliek nest to krustu, kuru pats nesa, visas pasaules grēku nastu, bet māca katram nest savu krustu.
Jēzus laicīgās dzīves noslēgums mums atklāj, ka ciešanām ir jēga. Protams, tās nav mērķis, bet gan līdzeklis, kas palīdz mērķi sasniegt. Kāda tad mērķa sasniegšanai ir nepieciešamas tik lielas ciešanas, kādas bija jāiztur Jēzum? Šis mērķis ir nesavtīgās mīlestības upuris, kas vienīgais spēj gandarīt par cil- vēces grēkiem. Īpaši jāuzsver tas, ka, lai gan Jēzus brīvprātīgi un pazemīgi pieņēma ciešanas, tā nebija Viņa iniciatīva vai patvaļa. Jēzus par savas misijas galamērķi nekad neizvirzīja ciešanas, bet gan Debesu Tēva gribas pildīšanu.
Visa Jēzus dzīve ir pretstats pirmdzimtajam grēkam, kurā pastāvot cilvēks izlēma pats kļūt kā Dievs un pats lemt, kas ir ļauns un kas labs. Cik ļoti tas liek mums ikvienam padomāt par savu dzīvi! Jo mēs visi ik pa laikam nometam viltus pazemības masku un atkailinām sava egoisma briesmoni, kas vienmēr ir gatavs savas iekāres dēļ ne tikai atmest Dieva baušļus, kuros ietverta Dieva griba attiecībā uz mums, bet tiecas ieņemt vietu paša Dieva Radītāja godības tronī.
Kas spēs savaldīt šo mūsos apslēpto briesmoni, kuru svētais apustulis Pāvils sauc arī par veco jeb grēkam pakļauto cilvēku? Ciešanas un pārbaudījumi ir kā zāles pret egoismu un egocentrismu. Ciešanu brīdī cilvēks spēj ieraudzīt savu īsto vērtību — to, ka viņš vairs nav savas dzīves pavēlnieks, bet tikai maza būtne, kurai sāp un kurai ir vajadzīga palīdzība. Dievs satrieca savu kalpu Jēzu ne jau tādēļ, ka Viņš citādi nevarēja veikt cilvēces atpestīšanu no grēkiem, bet gan tādēļ, ka mēs citādi nevaram - bez ciešanām mēs nespējam saprast, ka daudz labāk ir pildīt Dieva gribu, nekā vergot savām iegribām.
Priesteris Ernests JANSONS, Izvalta (No “Mieram tuvu”)
