Svētceļojums stiprināja ticību

Krāslavu pārstāvēja Priedaines draudzes prāvests Janušs Bulašs un draudzes ticīgais Valērijs. Pēc atgriešanās abi svētceļnieki dalījās savos iespaidos laikrakstā “Ezerzeme” redakcijā.

Pr. J. Bulašs: “Roma ir svēta pilsēta visas pasaules kristiešiem. Te savu zemes dzīvi noslēdza svētie apustuļi Pēteris un Pāvils; te savas asinis par Kristu izlēja neskaitāms daudzums svēto mocekļu; šajā pilsētā dzīvoja un labus darbus veica daudzi ticības sludinātāji. Uz Romu no Jeruzalemes, Konstantinopoles un citām vietām tika atvesti Jēzus zemes dzīves un moceklības lietiskie pierādījumi, kā arī daudzu svēto pīšļi. Romā atrodas dažādas brīnumdarītājas svētbildes, dažas no tām gleznojis svētais apustulis un evaņģēlists Lūkass. Neviena cita Eiropas pilsēta nevar līdzināties Romai vispasaules nozīmes svētnīcu skaita un svarīguma ziņā visiem kristiešiem — gan katoļiem, gan pareizticīgajiem.

Mēs bijām Romā sešas dienas, apmeklējām vairākas baznīcas. Pārsteidza iztēle par to, kā tās tika celtas. Kad ieej dievnamā, kļūst skaidrs, ar kādu mērķi tas tika būvēts: lai cilvēks uzreiz apjaustu, cik mazs, niecīgs viņš ir salīdzinājumā ar Dieva varenību. Dievnamu iekšpuse ir ļoti skaisti apgleznota...

Genovefa Kalviša: “Lūdzu, pastāstiet sīkāk par to, kur bijāt, kādi ir jūsu iespaidi.”

Pr. J. Bulašs: “Pirmā diena Romā sākās ar Misi pie svētā apustuļa Pētera pīšļiem. Tieši tur es sapratu sava svētceļojuma galveno jēgu, ka arī es esmu saistīts ar šo “klinti”. Mana aicinājuma, mana kalpojuma spēka avots ir šeit, svētā Pētera “klintī”, šī Kristus skolnieka, pirmā Romas bīskapa kalpojuma turpināšanā, saskarsmē ar viņu un ar viņa pēcteci, pašreizējo pāvestu. Es pateicos Dievam par 15 savas priesterības gadiem, no kuriem 12 aizvadīti Krāslavā.

Otrajā dienā Svētā Pētera laukumā pirms pāvesta Franciska audiences jutu saviļņojumu kā mazs bērns Ziemassvētkos. Manas cerības piepildījās, pāvestu redzēju pavisam tuvu. Kādā brīdī sirdī ielija savāds siltums, jo ievēroju, ka pāvests skatās tieši uz mūsu grupu... Nodomāju: lūk, cilvēks, kam dota milzīga vara, bet viņš ir “Dieva kalpu kalps”, ar ļoti maigu, labestīgu smaidu un arī ļoti noguris; viņš tepat līdzās, bez oreola un spārniem, uz viņu raugās visa pasaule un ... ne jau vienmēr ar cieņu. Un pēkšņi likās, ka visas tavas problēmiņas ir nieks, salīdzinājumā ar to nastu, kas uzlikta uz šī padzīvojušā vīra pleciem, kuram ir tādas pašas vajadzības kā citiem cilvēkiem.

Pārsteidz pāvesta skatiens — dzīvīgs, labestīgs, viņa smaids. Un pūlis nepārtraukti skandina: “Francisko!.. Francisko!.. Papa!..” Roka zvaigznēm ir ļoti tālu līdz šādai viņu cienītāju sajūsmai...

Valērijs: “Arī mani ļoti iespaidoja tikšanās ar Romas pāvestu vispārējā audiencē, kur piedalījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Mēs atradāmies ļoti izdevīgā vietā, apmēram 50 metrus no pāvesta. Es skaidri redzēju, kā viņš izturas pret svētceļniekiem, cik viņš vienkāršs, pilns labvēlības, īpaši pret trūkumcietējiem. Pēc audiences pāvests pienāca burtiski pie katra invalīda ratiņkrēslā (bet viņu bija ne mazāk par 150), katram kaut ko pateica, pieskārās, svētīja. Mani tas ļoti pārsteidza: būt apveltītam ar milzīgu varu un vienlaikus būt tik vienkāršam! Televīzijā nav iespējams redzēt katru mīmiku, katru žestu. Bet Svētā Pētera laukumā es varēju 10 - 15 minūtes vērot pāvesta izturēšanos un biju saviļņots līdz asarām. Nav brīnums, ka tik liels daudzums ticīgo pulcējas Svētā Pētera laukumā, lai ieraudzītu un dzirdētu pāvestu Francisku.”

G. K.: “Kāda bija pārējo četru dienu programma?”

Pr. J. Bulašs: “Mēs apmeklējām sv. Pētera baziliku, sv. Pāvila, sv. Jāņa Kristītāja, Madžoras Dievmātes, Kunga Krusta baznīcu.”

Valērijs: “Dzīvojām klosterī. Bīskapu vadībā trīsreiz dienā lūdzāmies. Ik dienu svinējām Svēto Misi, katrreiz citā baznīcā.”
Pr. J. Bulašs: “Bet pēc katras Sv. Mises dziedājām mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!” Vienlaikus lūdzāmies par Latviju.”
G. K.: “Paldies jums par to!”

Pr. J. Bulašs: “Apmeklējām Kolizeju. Iepazināmies ar Kalista katakombām. Tajās apbedīti vairāk nekā 7400 mocekļu. Mirušie tika ievietoti koridoru sienās, bet istabās izveidoti altāri, tur notika vakarēdiena, apbedīšanas mielasti. Nežēlīgo vajāšanu laikā kristieši šajos sarežģītajos labirintos slēpās.”

Valērijs: “To garums ir 20 kilometri.”

Pr. J. Bulašs: “Mums bija iespēja palūgties pie sv. Cecilijas kapa, pie 9 pirmo pāvestu pīšļiem, kuri atdusas katakombās. Ticīgam cilvēkam katakombas vēstī lielu, brīnišķīgu stāstu par cilvēkiem, kuri ticības vārdā ziedoja dzīvības un kuriem bija lemts veikt lielo pavērsienu pasaulē.”

G. K.: “Vai jūs pirmoreiz bijāt Romā?

Pr. J. Bulašs: “Man tas ir trešais Romas apmeklējums. Zīmīgi, ka šis svētceļojums notiek Ticības gadā. Kā zināms, tie, kas šogad apmeklē galvenās pasaules svētvietas, saņem lielas Dieva žēlastības.”

Valērijs: “Es, tāpat kā lielākā daļa mūsu grupas laju, biju Romā pirmoreiz. Iespaidus nav iespējams izteikt vārdos, tie ir milzīgi. Ļoti laimīgs, ka bija iespēja pieskarties svēto pīšļiem, apmeklēt daudzas pasaules mēroga svētvietas. Gribētos, lai šī priecīgā sajūta neizzustu.”

Pr. J. Bulašs: “Kad mācījos garīgā semināra 3. kursā, man palaimējās tikties ar svētīgo pāvestu Jāni Pāvilu II, kad viņš 1993. gadā apmeklēja Latviju. Pat bija gods paspiest viņa roku.”

G. K.: “Vai pēc tikšanās ar pāvestu Francisku nav mainījušās jūsu iepriekšējās domas par viņu?”

Pr. J. Bulašs: “Sajūtas bija neparastas, it kā sapnī. Dieva žēlastība tā uzrunāja manu sirdi, ka gribējās sev uzprasīt: vai esmu cienīgs atrasties līdzās mūsu Baznīcas vadītājam? Ir droši vien citi, kuri ir daudz cienīgāki”.

G. K.: “Kungs laikam tā gribēja, lai Jūs būtu šajā grupā...”

Pr. J. Bulašs: “Jā, laikam gan. Tieši šie 50 cilvēki pirmie no Latvijas bija audiencē pie pāvesta Franciska. Pirms mums neviens nebija ticies ar viņu.”

G. K.: “Bīskaps Justs intervijā Vatikāna radio arī atzīmēja, ka viņam un bīskapam Pavlovskim pirmajiem no Latvijas bija iespēja paspiest pāvesta Franciska roku.”

Pr. J. Bulašs: “Mēs apmeklējām arī sv. Franciska baznīcu Asīzē, kur svētais piedzima, dzīvoja un mira. Tā atrodas no Romas triju stundu braucienā ar autobusu. Esmu gandarīts, ka pāvests Francisks seko sava Debesu aizbildņa piemēram. Viņš runā nevis par materiālajiem labumiem, bet gan par nabadzību kā vērtību. Visi Baznīcas nelabvēļi ir apstulbināti sakarā ar šo jaunā pāvesta negaidīto paziņojumu un neviens neuzdrošinās viņu kritizēt. Liberālā sabiedrība pagaidām nevar atrast pāvesta Franciska un Baznīcas vājo vietu, tāpēc spiesta klusēt.”

G. K.: “Apkoposim jūsu svētceļojuma augļus.”.

Pr. J. Bulašs: “Droši vien ne mēs vienīgie no Krāslavas apmeklējām Romu. Galvenais, ka mums tā bija nevis ekskursija, bet gan svētceļojums. Ir divas dažādas lietas: skatīties uz baznīcām kā ekskursantam vai no reliģijas skatpunkta, apzinoties, kā tas viss bija pirmsākumos, kā Baznīca izplatījās visā pasaulē. Kad bijām sv. Pētera bazilikas kupolā, redzējām no vienas puses Vatikānu, bet no otras — mūžīgo pilsētu Romu, desmitus tūkstošus cilvēku no visiem kontinentiem Svētā Pētera laukumā (un tik daudz katru dienu), tad vēl labāk izvtēlojāmies mūsu Baznīcas varenību. Nāca prātā apustulim Pēterim adresētie Jēzus Kristus vārdi, ka uz šīs klints Viņš uzcels Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs (Mt 16, 18). Ar jaunu spēku pārliecinājāmies, ka Svētais Gars valda mūsu Baznīcā.”

G. K.: “Paldies par stāstījumu.”