Audzināsim ar personisko paraugu

Man bija ļoti ticīga māte, kopš bērnības esmu audzināta kristīgā garā. Bet padomju gados strādāju darbā, kas liedza apmeklēt baznīcu un, protams, arī bērnu reliģiskā audzināšana bija ierobežota. Tiesa, viņi tika slepeni nokristīti, vēlāk saņēma arī citus sakramentus, Dieva priekšā nodeva laulības solījumus, dibinot savas ģimenes. Tomēr regulāri nepraktizēja savu ticību, tāpēc arī, kļuvuši par vecākiem, nedarīja to kopā ar saviem bērniem. Un rezultātā arī mani nu jau pieaugušie mazbērni, tāpat kā vairākums ģimnāzijas debašu dalībnieku, uzskata, ka baznīcas apmeklējums ticīgajam nav obligāts, ka galvenais ticēt sirdī.
Bet vai būs ticība sirdī, ja nepiedalīsimies Svētajā Misē, kuras laikā Jēzus Kristus katrreiz upurē sevi par mums Debesu tēvam, tāpat kā to darīja Golgātā uz krusta, tikai bezasiņu veidā? Un apgalvot, ka “Dievs ir un ar to pietiek,” ka “baznīcā Dieva nav,” ka “Dievs un baznīca ir dažādas lietas,” var tikai neticīgs cilvēks, kuram ticības nav arī sirdī. Jo ticēt Dievam nozīmē ticēt arī viņa mācībai, Viņa solījumiem, vienīgajai Patiesībai, ko atspoguļo Svētie Raksti, pirmkārt, Evaņģēliji. Neapmeklējot baznīcu, mēs pārkāpjam trešo dieva bausli: “Tev būs svēto dienu svētīt” un pirmo Baznīcas bausli: “Tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Svētajā Misē.” Līdz ar to mēs pieļaujam nāvīgu grēku, atdalot sevi no Dieva žēlastības.

Man šķiet, ka vairāki jaunieši neizprot savas dzīves jēgu, ir aizmirsuši kristīgās ticības pamatmācību, katehēzi, ja tāda bijusi, jo daudziem ticība Dievam ir visai abstrakta, nošķirta no īstās patiesības par Viņu.

Mīļie jaunieši, gribu iebilst tiem no jums, kuri paļaujas tikai uz sevi un nelūdz palīdzību no Dieva. Vienlaikus pilnīgi solidarizējos ar tiem, kuri tic, ka lielās bēdās, grūtības, izmisumā var palīdzēt tikai Dievs. Es vairākkārt savā garajā mūžā to esmu pieredzējusi. Tā ir mūsu lepnība, kas liek maldīgi domāt, ka viss, kas mums ir, tas ir mūsu nopelns, ka viss atkarīgs tikai no mums. Tukša ilūzija!

Ikvienam var pienākt brīdis, kad zūd pamats zem kājām, kad paliek tikai divas iespējas — vai nu izmisums, vai arī pilnīga paļāvība uz Dievu.

Es zinu, ko saku, jo pati biju šādās situācijās un pat vairākkārt. Dieva mīlestība neārstē to, kam rētu nav. Dievs pieļauj sāpes, grūtus, nepanesamus brīžus, lai mēs sajustu savu vājumu, nespēku un tā atvērtos Viņa žēlastībai. Jā, patiešām, cilvēkam jādara viss iespējamais problēmu risināšanā, bet no Dieva jālūdz “spēku, vēlmi lai kaut ko izdarītu.”

Man kā vecākās paaudzes pārstāvei bija ļoti sāpīgi lasīt kāda debašu dalībnieka patiesos nosodījuma vārdus par padzīvojušām tantiņām, kuras baznīcā Mises laikā atļaujas kādu kritizēt, aprunāt, bet vēlāk ar tīru sirdsapziņu iet pie Dievgalda un uzskata sevi par vissvētakajām.” Skarbi, bet patiesi vārdi! Lai tie liek mums, sirmgalvjiem, pārvērtēt savu uzvedību dievnamā, prasīgāk izturēties pret sevi, mazāk nosodīt citus.

Jauniešu maksimālisms necieš, ka viņiem kaut ko uzspiež. Ar varu, ar tukšu moralizēšanu mēs nepanāksim situācijas uzlabošanos. Kristus mūs māca būt pacietīgiem, daudz lūgties, ar personīgo paraugu, nesavtīgu mīlestību audzināt jauno paaudzi. Mums visiem jāatceras, ka Dievs nemitējas meklēt atvērtas sirdis, kuras varētu piepildīt ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību.

Vecmāmiņa Helēna, Krāslavā