Aizvadīti svētā Donata svētki

Sieru vairs “Donatam” nenes

Vai jūs zinājāt, ka esot bijusi tāda sena ieraža? Deviņdesmitgadīgais Henrihs Galonskis atceras, ka Ulmaņlaikos vēl pirmais sv. mocekļa altāris viņa svētkos no visām pusēm ticis apkrauts ar lielākiem un mazākiem siera rituļiem (līdzīgi kā sv. Jura dienā — ar vistu olām). Droši vien šo tradīciju aizliegušas okupācijas varas, jo pēc ugunsgrēka atjaunotajā kapličā sieru “Donatam” vairs nenesa. Janīna Tračuma, kuras mūžs jau ieritējis astotajā gadu desmitā, no mazotnes piedalās lielākajos draudzes svētkos, kopā ar vecākiem no laukiem braukusi tos svinēt zirga pajūgā. Ļoti dažādi ir bijuši šie svētki, bet arvien neaizmirstami. Ilggadējā sv. Donata godinātāja Anatolija Plivča, kura dzimusi tieši sv. Donata svinību noslēguma dienā 1937. gadā, ir sarūgtināta par to, ka tagad ticīgie maz lūdz palīdzību draudzes patronam. Senāk pat astoņdesmitgadīgas vecenītes rāpoja uz ceļiem apkārt relikviju altārim; tagad to iedrošinās ļoti nedaudzi. Anatolija pati to dara katru svētdienu visa gada garumā un tic, ka sv. Donats palīdzējis viņai smagajās veselības problēmās. Savulaik, pateicoties mocekļa aizbildniecībai, arī viņas tēvs esot izārstējis slimās kājas.

1790. gadā misionāru tēva Miķeļa Svižinska vadībā Krāslavas draudze pirmoreiz svinēja pāvesta Pija VI iedibinātās 40 stundu atlaidas. 223 gados nomainījušās vairākas ticīgo paaudzes, bet arī šogad vērienīgās svinības bija bagātas daudziem svarīgajiem notikumiem un pulcināja kuplu skaitu dievlūdzēju. Mana brīvpātīgās žurnālistes misija rosināja ieklausīties seno dienu atbalsīs, gara acīm ielūkoties laikmetu griežos mainīgajā svētku aurā, sajust savā sirdī tālo dienu gaisotni.
1819. gadā lāzarists, draudzes prāvests Matejs Šatkovkis, pēc tam, kad bija parūpējies par kapličas būvniecību un Kazimira Jelska projektētā sv. Donata altāra un greznās relikviju urnas postamenta izveidi, pirmoreiz vadīja svinību dievkalpojumus ne vien baznīcā, bet arī kapličā. Bet kādus pārdzīvojumus nācās izjust baznīcēniem 1926. gada 3. jūlijā! Toreiz sv. Donata svētku vigilijā Krāslavā izcēlās liels ugunsgrēks un gāja bojā liela daļa pilsētas apbūves, nodega arī žēlsirdīgo māsu - vincentīniešu kapliča un daļa klostera. Arī 1940. gada galvenie draudzes svētki pēc nesenā ugunsgrēka sv. Donata kapličā toreizējam dekānam Pēterim Rudzītim bija nemierpilnu rūpju apēnoti. Par daudz ko mums varētu pavēstīt ilggadējie Krāslavas draudzes garīgie vadītāji Jānis Jāzeps Jaloveckis (1844. - 1885.), Jāzeps Ķiselis (1928. - 1940.), Staņislavs Kokins (1951. - 1963.), Julijans Samušs (1963. - 1980.), Jāzeps Lapkovskis (1980. - 2005.)... Varbūt šajos vēstījumos par kaut ko izskanētu nožēla un sarūgtinājums, bet ikviens no viņiem neapšaubāmi varētu apgalvot, ka ticīgajā tautā aizvien ir dzīvs sv. mocekļa Donata vārds un dzīva arvien ir viņa godināšana.

Spilgtākie svētku iespaidi

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem bija jau pirmajā svinību dienā. Piektdien, 28. jūnijā, rīta Sv. Mise noslēdzās ar jaunā Jelgavas priestera Ingmāra Zvirgzdiņa svētību, uzliekot klātesošajiem rokas. Nesen ordinācijas sakramentā ar neizdzēšamu garīgu zīmogu apveltītā garīdznieka svētība ir ļoti nozīmīga, jo caur to īpašā veidā darbojas Kristus. Todien vakara dievkalpojumu ar savu klātbūtni kuplināja liela grupa svētceļnieku (apmēram 50 cilvēku) no Krustpils, kuri bija atbraukuši kopā ar savas draudzes prāvestu Viktoru Nagli.

Skaista tradīcija šajos svētkos ir ik dienu iesākt un noslēgt ar Euharistisko procesiju un litānijām visu svēto godam (rītos) un sv. mocekļa Donata godam (vakaros). Svinību programmā bija 12 svētās Mises un citi dievkalpojumi. Tos vadīt, kā arī pieņemt grēksūdzes draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim palīdzēja priesteri Marians Daļeckis (Piedruja), Genādijs Alferovs (Indra), Ernests Jansons (Izvalta), Mārtiņš Klušs (Gaigalava), Jānis Bečs (Auleja), Andžejs Lapinskis (Aglona), Ilmārs Tolstovs (Rīga). Dievkalpojumu starplaikos notika Vissvētākā Sakramenta ado- rācija, kurā piedalījās gan bērni, gan pieaugušie.
Sestdien, 29. jūnija pievakarē, svinīgi tika sagaidīts Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis. Viņš arī vadīja vigilijas Sv. Misi poļu valodā.

Visvairāk saviļņojušu brīžu bija noslēguma dienā, 30. jūnijā: V. E. Jāņa Buļa celebrētā Sv. Mise ar skaistajiem dziedājumiem latīņu valodā, upurdāvanu svinīgā pienešana, Kristības svētsolījumu atjaunošana un Iestiprināšanas sakramenta piešķiršana 63 bērniem un jauniešiem...

Dievkalpojumā un Euharstiskajā procesijā piedalījās arī īpašie viesi: jaunais Latvijas vēstnieks Čehijā Sarkaņa kungs, Polijas vēstniecības Latvijā politiskais padomnieks Grzegorz Szopinski, Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks ar kundzi un vairāki domes deputāti, pareizticīgo tēvs Rostislavs (Terehovs).

Priesteru sprediķi — katehēzes nodarbības

Tie, kuri šajās svinību dienās uzmanīgi ieklausījās Dieva Vārdos un priesteru sprediķos, neapšaubāmi bagātināja savu garīgumu, stiprināja ticību, jo tās bija vērtīgas katehēzes nodarbības ikvienam. Priesteri atgādināja, ka Ticības gads ir īpašs Dieva žēlastības laiks, kad jāsteidzas stiprināt savu draudzību ar Radītāju. Un šajā ziņā par paraugu mums kalpo ievērojamie Dieva draugi — svētie, arī mocekļi Pēteris, Pāvils un Donats, kurus godinām šajās dienās.

Prāvests E. Voroņeckis 29. jūnija Mises sprediķī atzīmēja, ka mēs godinām divus Baznīcas pilārus, kuri daudz izdarījuši, lai Baznīca kļūtu neuzvarama. Gan bijušais zvejnieks Pēteris, gan farizejs un kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par dedzīgiem Kristus mācības sludinātājiem un par to samaksāja ar savu dzīvību. Abi apustuļi ir paraugs mums ticības lietās. Nākamās dienas sprediķī pr. E. Voroņeckis atgādināja, ka katra kristieša uzdevums ir sekot Kristum un neskatīties atpakaļ.
Par nepieciešamību sekot Kristum runāja arī pr. M. Daļeckis.

Pr. G. Alferovs vienā no saviem sprediķiem mudināja klātesošos pārdomāt jautājumu, kas notiek ar ticību mūsu ģimenēs, mūsu sabiedrībā, kādi ir neticības iemesli. Varbūt tas ir cilvēka mēģinājums patverties no Dieva, no savas sirdsapziņas?
Ikviens sprediķotājs uzsvēra, ka viss balstās ticībā. Tādēļ vajag saukt uz Kungu: “Es ticu, Kungs, pavairo mūsu ticību!”, kā ierakstīts Ticības gada oficiālajā himnā. Jāseko svēto dzīves piemēram, atmetot pasaulīgo gudrību, veltot vairāk laika lūgšanai, ieliekot sevi Dieva rokās.

Kļūt par patiesi brīviem cilvēkiem

Ekselences J. Buļa abi sprediķi, kā vienmēr, bija pamācoši un pārdomas rosinoši. Svētdien galvenajā Sv. Misē viņš atgādināja, cik svarīgi ir dievkalpojumā klausīties Dieva Vārdu, jo Dievs caur to uzrunā katru cilvēku atsevišķi, pamāca, kā veidot derīgu un svētu dzīvi. Bet mūsdienās cilvēki fano par dažādām laicīgām zūdošām lietām, kas nenes paliekošus augļus, pastāvīgu prieku. Piemēram, liela daļa vīriešu ir sporta fani. Sports viņiem spēj izraisīt galējas emocijas, ko pavada svinēšana, dzeršana, vārdu pārmaiņas, kautiņi. Viss ir tādēļ, ka cilvēks grib būt arvien pilnīgi brīvs. Brīvības un nepareizi saprastas demokrātijas vārdā tiek organizēti, tā sauktie, cilvēktiesību un tolerances gājieni, atmesti 10 Dieva baušļi, kas neskaitāmām paaudzēm bijuši sabiedrības un morālās kārtības pamats.

Pseidobrīvības vārdā arvien mazāk cilvēku redz ceļu pie Kristus, arī uz baznīcu, bet rīkojas pēc kaut kādu personīgu baušļu kanona, kur ērtums un sekmīgums kļūst par viņu pamatprincipiem.

Diecēzes apustuliskais vadītājs mudināja klātesošos pajautāt sev, ko brīvība nozīmē mūsdienu cilvēkam, ikvienam no mums. Par to vēstulē galatiešiem runā apustulis Pāvils. Dažādu nebrīves veidu mūsu dzīvē ir ļoti daudz: izlaidība, alkoholisms, narkomānija, arī dusmas, naids, slinkums, alkatība, tieksme pēc materiālajām vērtībām... Brīvība ir arī aicinājums, kas ierakstīts cilvēka dzīvē. Ja kāds nav brīvs no agresivitātes, viņš nespēj mierīgi sarunāties, pieņem ačgārnus lēmumus, savus uzskatus uzspiež arī tuviniekiem. Cilvēka pienākums ir atbrīvoties no sliktiem ieradumiem un stereotipiem. Baznīca šajā sakarā var palīdzēt gūt pareizo sapratni, apzināties mērķi, uzdevumus, atalgojumu vai sodu. Baznīca var palīdzēt ar Dieva Vārdu, kuru sludina, ar svētajiem sakramentiem, ar konsultācijām.

Bīskaps vēlreiz atgādināja vārdus no vēstules galatiešiem: “Kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Gal 5. 13). Ja cilvēks ir brīvs, viņš spēj kalpot otra labumam, tautai, valstij. Ja atsakāmies no egoisma tuvākmīlestības dēļ, tad arī ģimenē ir draudzīga atmosfēra, jo viens otru uztveram kā sevi pašu, vēlamies nevis uzkundzēties, bet gan palīdzēt otrai personai, viņu iepriecināt, saudzēt, pasargāt.

J. Bulis uzsvēra, ka egocentrisms ir nopietna slimība un to var ārstēt, kad cilvēks pieņem Dieva Vārdu un kļūst ticīgs. Diemžēl mūslaiku cilvēks aizvien vairāk tiecas pēc ērtībām, izklaidēm.

“Brāļi un māsas! Mums jābūt drosmīgiem, raugoties uz savām nebrīvēm, atkarībām (mums visiem lielākā vai mazākā mērā tādas ir), jāprot tās saredzēt, lai varētu ārstēt,” nobeigumā teica bīskaps. “Kļūt par patiesi brīvu cilvēku — šāds uzdevums mums katram uzlikts no Dieva. Lai šī mūsu tikšanās sekmē izaugsmi Dieva žēlastībā, lai pietuvina mums visiem patieso brīvību, ka mēs nebūtu kaut kādu iegribu, miesas, materiālo vērtību vergi!”

Pēc Euharistiskās procesijas prāvests E. Voroņeckis pateicās Ekselencei par vizīti Krāslavā, vēlēja Dieva svētību un sv. mocekļa Donata aizbildniecību. Gandarījumu par kopējām lūgšanām, pasniedzot bīskapam ziedus, izteica arī Krāslavas sv. kņaza Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas pārzinis tēvs Rostislavs.

Atvadu uzrunā diecēzes augstākais garīdznieks novēlēja Dieva tautai būt stiprai ticībā kā mūsu senči, lūgties par mūžībā aizgājušajiem baznīcas cēlājiem, kristīgās ticības iedzīvinātājiem Krāslavas novadā, misionāriem un priesteriem, kuri šeit kalpojuši. Viņš uzsvēra zīmīgo sakritību, ka sv. mocekļa Donata svinību noslēgums notiek Romas Baznīcas svēto pirmmocekļu piemiņas dienā. Ekselence arī atgādināja, ka beidzas Jēzus Sirds godināšanas mēnesis un sākas Kristus Asiņu pielūgsmes mēnesis, tāpēc aicināja jūlijā katru dienu lūgties litāniju Jēzus Visdārgo Asiņu godam.

Genovefa KALVIŠA