Šī bija iemīļotā jauno laiku dziesma kādai svētceļnieku grupai, bet tās sa- tura būtība attiecināma uz daudzām citām. Lielākā daļa kājāmgājēju un velobraucēju savu galamērķi — Ag- lonas sanktuāriju bija sasniegusi iepriekšējās dienās. Latvijas aizbildņa sv. Meinarda svētku turpinājumā, 13. augusta pusnakts Misē un nakts vigilijā, viņi piepildīja baziliku un pie Aglonas Dievmāmiņas kājām pa- teicās Dievam par ceļā saņemtām žēlastībām. 14. augustā mūsu zemes galvenajā mariāniskajā svētvietā tur- pināja ierasties pēdējie svētceļnie- ki. Uz šo datumu informācijas cent- rā tika piereģistrētas 42 grupas ar aptuveni 2500 dalībniekiem vecumā no 2 mēnešiem līdz 86 gadiem.
Priekšpēdējās svinību dienas programma bija piesātināta un daudzveidīga. Pirms plkst 12.00 Sakrālo laukumu piepildīja svēt- ceļnieku tūkstoši ar saviem karogiem, vimpeļiem un citiem atribū- tiem. Kad pie pā- vesta altāra go- da vietas ieņē- ma Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Luidži Bonaci un Latvijas bīskapi, sākās svētceļnieku grupu prezentācija. Ne tikai klātesošie, bet arī mēs, Latgales radioklausītāji, varējām uzzināt, kas piedzīvots tuvākā un tālākā ceļā pie Aglonas Māmiņas, kāda ticības pie- redze gūta, cik lielā mērā izjusta Dieva klātbūtne, kā ceļa grūtības izmainīja gājējus. Piemēram, igauņu svētceļ- nieki no Tallinas, nesot visas savas somas plecos, mēroja ceļu gan kājām, gan ar autostopiem un ieradās Aglo- nā caur Krāslavu... Kopā ar gulbeniešiem bija cilvēki no dažādām vie- tām, t. sk. no ārzemēm, ar savu uzticamo pavadoni suni Kendo no Briseles... Patīkami bija dzirdēt, ka Beļ- ģijas svētceļnieki par savējo uzska- ta mūsu godājamo bīskapu Sloskā- nu... Saldus, Bruknas, Cēsu puses ticīgie savā gājienā iesaistīja divus puišus no Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem un divas ieslodzītās no Iļģuciema sieviešu cietuma kopā ar viņu kapelāniem... “Laulāto kustī- bas” grupā bija 14 ģimenes ar bēr- niem, tostarp māmiņa gaidībās. Jelgavnieki, kuri uzskata sevi par izre-ddzēto tautu, jo viņiem ir divi bīskapi, lepojas ar svētceļojuma augļiem: pie Aglonas Dievmātes kājām nokris- tīts viens jauneklis; iegūti 15 jauni Skapulāra Dievmātes locekļi... Dau- gavpils Dievmātes draudzes pārstāvji, kuriem ceļā pievienojās krāslavieši, varēja padižoties, ka viņus pa brītiņam ceļā pavadīja pat pieci priesteri...
No izvēlētām devīzēm (“Ticot esam skaisti un patīkami Dievam”, “Ticības gaismā”, “Satikt Dievu”, “Marija — ticības paraugs, ved mūs pie sava Dēla!” utt.) un citām liecībām varēja secināt, ka Ticības gadā lūgšanās dominē ilgas pēc stipras ticības, ka katrs lielākā vai mazākā mērā ir guvis garīgus augļus.
Jēzus ir mūsu ceļš
Pēc interesantās un izzinošās prezentācijas sākās jaunatnes un svētceļnieku Sv. Mise. To celebrēja pā- vesta apustuliskais sūtnis Luidži Nonaci kopā ar Latvijas bīskapiem. Uzrunājot dievkalpojuma dalībniekus, Svētā Krēsla pārstāvis pievērsa uzmanību Jēzus teiktajiem vārdiem: “Nebaidieties! Es esmu ar jums.” Viņš izteica cerību, ka, soļojot pa Latvijas ceļiem, katrs svētceļnieks iekšēji atklāja šo patiesību: mēs neesam bāreņi; Jēzus mūs vienmēr pavada. Arhibīskaps atgādināja, ka Kristus aicina mūs uzlūkot vienam otru kā brāļus un māsas. “Par to runā arī pāvests Francisks savā pēdējā vēstījumā, kas publiskots vakar,” — teica nuncijs.
Jēzus ir teicis: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14,6). Apgalvot, ka Jēzus ir mans ceļš, var tikai tas, kas pazīst Evaņģēliju. Tāpēc viens no Ticības ga- da svarīgākajiem kris- tieša pienākumiem ir iepazīt Evaņģēliju, lai savā dzīvē varētu sekot Jēzus Kristus paraugam. L. Bonaci uzsvēra, ka visgrūtāk mums ir atdarināt Jēzu divos aspektos: Viņa paļāvībā uz Tēvu un prasmē piedot.
Noslēdzot uzrunu, augstais viesis aicināja: “Lūgsim, lai mēs būtu spējīgi piedot kā Jēzus. Lūgsim, lai Jēzus parāda ceļu pie Tēva, ceļu, kas ved uz dzīves pilnību.”
Jāpiezīmē, ka L. Bonaci Sv. Misi vadīja latviešu valodā. Sprediķi gan viņš tikai iesāka latviski, bet turpināja itāļu valodā. To tulkoja priesteris Juris Zarāns.
Tautas lielākā vērtība ir ticība
Ar Vesperēm (vakara lūgšanām; lat. Vesper — vakars) un vakara Sv. Misi, ko celebrēja kardināls Jānis Pujats, iesākās Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas lielo svētku vigilijas dievkalpojumi (lat. vigilia — nomoda, arī pirmsvētku dievkalpojums). Savā svētrunā kardināls atzīmēja, ka mūsu mazās valsts galvenā bagātība ir talantīgi ļaudis, speciālisti savās nozarēs. Tomēr jebkuras tautas vērtību krātuvē pašas svarīgākās ir ticība Dieva esa- mībai, dvēseles nemirstībai un mūžīgai svētlaimei pie Dieva. Kas meklē Dievu, tam ir normāls, veselīgs ska- tījums uz lietām. Pats vājākais punkts mūsdienu laicīgajā sistēmā ir Dieva ignorēšana, uzsvēra J. Pujats. Mēģinot atrisināt savas problēmas bez Dieva, cilvēks netiek galā pats ar sa- viem grēkiem. Tāpēc plaukst egoisms, noziedzīgi biznesa veidi, netikumība, ticības vietā parādās visādu formu māņticība. Tas viss degradē kā garīgo, tā laicīgo dzīvi. Ticības gars sevišķi nepieciešams sabiedrības pamatšūniņai — ģimenei, kas lielā mērā ir tikumības un talantu kalve līdz pat bērna pilngadībai. Visiem, kas gatavojas vīt ģimenes ligzdu, augstais garīdznieks atgādināja, ka laulībai jābūt Dieva svētītai, laulātajiem sav- starpējā uzticība jāsaglabā bez pārkāpumiem un visas dzīves laikā jāuztur dzīvs kontakts ar Baznīcu.
Mises turpinājumā tika atjaunots ticības apliecinājums, bērni un jaunieši no bīskapu rokām saņēma Ie-stiprināšanas sakramentu. Dievkalpo- jums noslēdzās ar Euharistisko procesiju pa Sakrālo laukumu.
Nest savu krustu pēc godināmā bīskapa parauga
Rekordliels ticīgo skaits, apmēram 70 tūkstoši, piedalījās tradicionālajā Krustaceļā. To vadīja Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis. Ievadā meditāciju vadītājs teica: “Kā ik gadu esam pulcējušies Aglonas Dievmātes svētvietā, lai pārdomātu Jēzus Kristus ciešanas un nāvi, nožēlojot un gandarot par saviem grēkiem. Šo Krustaceļu iesim kopā ar mūsu tautas ticības mocekli un apliecinātāju godājamo bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Šogad 31. augustā ap- rit 120 gadi kopš viņa dzimšanas. 1926. gada 10. maijā Maskavā slepenībā 33 gadu vecumā iesvētītam par bīskapu un ieceltam par Minskas un Mogiļevas apustulisko admini- stratoru, viņam tikai gadu un vienu nedēļu bija lemts kā bīskapam vadīt uzticētās diecēzes. Visu pārējo laiku nācās aizvadīt cietumos, koncentrā- cijas nometnēs, izsūtījumā un vēlāk trimdā. Bīskapa dzīves gaitas noslēdzās Beļģijā. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija uzņēma savu daudz- cietušo dēlu: bīskaps Sloskāns apbedīts Aglonas bazilikas kriptā.
Gandrīz vai katrā latviešu ģimenē kāds ir piedzīvojis bīskapam līdzīgu likteni: cietumu, spīdzināšanu, izsūtījumus un daudzus vergu darbus Si- bīrijā, piedzīvojis badu, vajāšanas kristīgās ticības dēļ.”
Noslēdzot ievaduzrunu, J. Bulis ai- cināja katru Krustaceļa dalībnieku pārdomāt, kā ir ar mūsu ticību šodien, brīvajā Latvijā, kad par kristīgo pār- liecību netiekam vajāti, kā ievērojam Dieva likumus, kāda ir mūsu morāle.
Četrpadsmit meditācijās pārdomājot šaušalīgās epizodes no godājamā bīskapa Sloskāna mocekļa ceļiem, samērojot tās ar mūsu tautas kopējo likteni, šodienas situācijām un sava personīgā dzīves krusta smagumu, mēs mācījāmies pēc daudzcietušā mūsu tautas dēla parauga sekot Kristus pēdās, izvēlēties Viņu par savu Glābēju, lūdzām godājamo bīskapu lūgties par mūsu tautu un mūsu zemi Latviju. Lūdzām arī Sāpju Māti Mariju izlūgt no sava Dēla nepieciešamās žēlastības.
Pēc Krustaceļa pie pāvesta altāra Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis celebrēja pusnakts Sv. Misi. Tāpat kā pērn, tajā dziedāja savdabīgais Suitu sievu koris.
“Uzklausi, Māte, mūs — savus bērnus, izlūdz no Dieva svētību mums!” Šajā un daudzās citās dziesmās un lūg- šanās visas nakts garumā Euharistiskā Jēzus klātbūtnē dievlūdzēji bazilikā caur Aglonas Dievmāti izteica pateicību un lūgumus Dievam.
Genovefa KALVIŠA
Nobeigumu lasiet nākamajā avīzes numurā
