“Šogad paiet 20 gadi, kopš svētīgais Jānis Pāvils II apmeklēja Aglonu. Pateicoties viņa vizītei, tapa šis skaistais sakrālais laukums, lai šeit varētu uzņemt lielāku daudzumu ticīgo, kuri vēlējās tikties ar Svēto tēvu. Aglonas bazilikas laukums un Krustaceļa bareljefi, savā ziņā, ir piemineklis svētīgajam pāvestam, jo tikai viņa vizītes dēļ šeit varēja notikt lielie remontdarbi.” Tie ir V. Em. kardināla Jāņa Pujata vārdi, ko viņš sacīja Aglonā š. g. 14. augustā.
Septembrī mēs atzīmēsim 20 gadus, kopš svētīgais Jānis Pāvils II Jaunavas Marijas dzimšanas dienas svētkos, neatkarīgās valsts pirmsākumos, kā “miera svētceļnieks” bija ieradies Latvijā, paša pāvesta vārdiem runājot, lai mūs “stiprinātu ticībā un cerībā, vēlreiz apliecinot, ka Evaņģēlija vēsts nepieciešama tieši šajos vēsturiskajos apstākļos.”
Apustuļa Pētera pēctecis no bērnības labi zināja, kas ir kristiešu visspēcīgākā aizbildne, tāpēc viņa sirds bija saistīta ar Jaunavu Mariju kā vismīļāko Māti. Lielais Pāvests, kā viņu mēdz dēvēt kristīgajā pasaulē, uzsākot pontifikātu, par savas kalpošanas devīzi bija izvēlējies latīņu frāzi “Totus Tuus” (“Viss Tavs”), kas pauda īpašu mīlestību un veltīšanos Dievmātei. Savas kalpošanas laikā Jānis Pāvils II pārpārēm bija izbaudījis savas garīgās Mātes gādīgo un palīdzīgo roku visās vajadzībās. Tāpēc saprotama bija dedzīgā Jaunavas Marijas godinātāja vēlme savas vizītes laikā Latvijā apmeklēt mūsu zemes galveno Dievmātes svētvietu Aglonā.
Romas katoļu Baznīcas vadītāja mūsu zemes apmeklējums 1993. gada 8. un 9. sep- tembrī bija liels stiprinājums Latvijas neatkarības īstenošanas un garīgās atdzimšanas procesā visai tautai. Bet vislielāko gandarījumu par šo neaizmirstamo reliģisko, sabiedrisko un politisko notikumu izjūt tā tiešie dalībnieki.
Ikvienam no mums, apmēram 150 tūkstošiem dievlūdzēju, kuri toreiz bija sapul- cējušies jaunizveidotajā plašajā Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā, jābūt pateicīgam Dievam par iespēju klātienē kopā ar šo izcilo perso- nību lūgties pie mūsu mīļotās Aglonas Māmiņas kājām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija pirmais gadījums mūsu zemes vēsturē, kad svētā apustuļa Pētera pēctecis apmeklē Latviju.
Vairākiem simtiem cilvēku ar īpašām vajadzībām no visas Latgales bija atvēlēts 11. sektors blakus lielajam āra altārim, ko tagad dēvē par pāvesta altāri, jo Svētais tēvs bija pirmais, kurš pie tā vadīja Sv. Misi.
Viņu vidū kopā ar apmēram pussimtu invalīdu un sirmgalvju no Krāslavas biju arī es, to- reizējā rajona sociā-lās aizsardzības dienesta vadītāja.
Šis sektors atrodas uz paaugstinājuma un no tā bija labi pārskatāms līdz malām piepildītais sakrālais laukums. Kad pēc ilgās gaidīšanas (ieejas kartē norādītajā vietā bija jāatrodas divas stundas pirms dievkalpojuma sākuma) skaidrajās debesīs parādījās pāvesta helikopters, izmetot plašu loku pār gavilējošo pūli un plīvojošo lakatiņu jūru, daudziem pār vaigiem ritēja saviļņojuma asaras.
Tagadējais Krāslavas novada kultūras dzīves vadītājs un domes deputāts Jāzeps Dobkevičs kā orgkomitejas pārstāvis bija to nedaudzo vidū, kuri sagaidīja augsto viesi nelielajā laukumā blakus kapsētai izkāpjam no lidaparāta.
“Biju bezgala saviļņots, kad Svētais tēvs parādījās durvīs, pacēla roku sveicienam un sagaidītāju svētībai,” atceras Jāzeps. “Tad, no- nācis lejā, viņš nometās ceļos un noskūpstīja ze- mi. Šis aizkustinošais skats paliks atmiņā uz mūžiem.”
“Sirds bija emocijām pārpildīta, kad daudzie tūkstoši aplaudēja, sagaidot pāvestu”, atsauca atmiņā piedzīvoto Irēna Aleidzāne. “Prieka asaras plūda pār vaigiem un neviens no tām nekautrējās.” Stefānijai Voroņeckai šķiet, ka šī saviļņojošā tikšanās bijusi pavisam nesen. “Kad helikopters bija nosēdies, visu skati bija pievērsti vārtiem. Tad pa tiem sakrālajā laukumā ieripoja speciālais ”papamobilis", visi bijām lielā sajūsmā. Man bija trāpījies labs sektors — pašā centrā netālu no altāra, pie celiņa, pa kuru pabrauca garām katoļu Baznīcas vadītājs un svētīja mūs.” Alberta Jurčenoka, Staņislavs Pavlovičs un daži citi, kaut arī atradās diezgan tālu no pāvesta, atzīst, ka tas bija īpašs, neaizmirstams dievkalpojums.
“Man bija gods dziedāt Jāņa Pāvila II vadītajā Svētajā Misē,” pastāstīja Anna Balule. “Ar Krāslavas kultūras nama koristiem iepriekšējā dienā braucām uz mēģinājumu, jo bija jādzied kopkorī ar agloniešiem, preilēniešiem, un citiem dziedātājiem no Latgales latīņu valodā. Aglonā arī nakšņojām. Atšķirībā no baznīcas koristiem man latīniskos dziedājumus apgūt bija diezgan sarežģīti.” Annai Balulei atmiņā palikusi “miera svētceļnieka” emocionālā sagaidīšana. “Līdz šodiendienai glabāju balto karodziņu ar Aglonas bazilikas simboliku. Ar to līdz ar citiem māju, sagaidot Svēto tēvu.” Saviļņojošs bijis brīdis, kas Aglonas Dievmātes svētglezna, pirmoreiz atstājusi savu ierasto vietu bazilikā, tika nesta pa sakrālo laukumu un pēc tam novietota pie āra altāra. Visi bija bezgala aizkustināti, kad pāvests pagodināja to, noskūpstīja un dāvāja zelta rožukroni.
Arī Balbinovas un Indricas draudzes prāvests Genādijs Alferovs (toreiz viņš vēl bija garīgā semināra students) par vienu no emocionālākajiem pārdzīvojumiem uzskata Aglonas Dievmātes svētgleznas pagodināšanu.
Viņš jau iepriekšējā dienā Rīgā kopā ar citiem semināristiem bija saņēmis Jāņa Pāvila II svētību un dāvāto rožukroni. Svētā Krēsla vadītājs, uzturoties galvaspilsētā, bija apmeties Rīgas garīgajā seminārā. Klēriķim Genādijam toreiz bija uzticēts apsargāt augstā viesa istabu. Viņš pastāstīja, ka tikšanās ar pāvestu bijusi bez pompozitātes, ļoti vienkārša. Semināristi viņu sagaidīja ārā, pie ieejas durvīm: pāvests klātesošos īsi uzrunāja, svētīja un devās atpūsties, jo viņa vizītes programma Rīgā bija ļoti saspringta.
Daudziem 20 gadu laikā no atmiņas pagaisušas tikšanās ar Svēto tēvu atsevišķās detaļas, taču viņi uzskata, ka vissvarīgākā bija iespēja klātienē piedalīties katoļu Baznīcas augstā gana vadītajās Euharstijas svinībās. Henrihs Galonskis, kuram sācies jau 92. mūža gads, saka: “Atceros tikai to, ka pāvests man uz galvas uzlika rokas svētījot un “apbalvoja” ar rožukroni. Regīna Bidzāne līdz šodiendienai nožēlo, ka atstājusi savu aprūpējamo un aizgājusi pie savējiem un citu sektoru, jo citādi, varbūt, arī viņa būtu saņēmusi pāvesta svētību caur roku uzlikšanu. “Kaut gan tāda droši vien bija Dieva griba,” viņa piebilst. “Esmu pateicīga, ka mantojumā no savas aprūpējamās tantes Monikas man palicis pāvesta dāvinātais rožukronis.”
Nejaušas sakritības vai arī Dieva apredzības dēļ man un dažiem citiem krāslaviešiem bija laime iekļūt to skaitā, kuri saņēma šo īpašo individuālo pāvesta svētību, dāvāto rožukroni un svētbildi ar Svētā tēva parakstu. Piedrujas draudzes prāvests Marians Daļeckis atzina, ka no tikšanās ar Jāni Pāvilu II Aglonā viņam prātā palicis tas, ka noskūpstīja Zvejnieka gredzenu pāvesta pirkstā un piedalījās svinīgajās pusdienās, kuru laikā kopā ar citiem priesteriem veltīja augstajam viesim dziesmu poļu valodā, par ko viņš bijis ļoti priecīgs un pateicīgs.
... 2003. gada 9. septembrī Aglonā notika Sv. Mise, pieminot Jāņa Pāvila II Latvijas vizītes desmito gadadienu. Tajā kardināls J. Pujats, izpildot pāvesta lūgumu, nolasīja Svētā tēva vēstuli latviešu tautai, kurā viņš atsauca atmiņā “pie šīs izcilās nācijas ļaudīm pavadītās dienas.” Vēs- tules noslēgumā teikts: “Es lūdzu Dievu, lai viņš latviešu nācijai ļauj sasniegt ilgotos mērķus, pacelt dzīves līmeni materiālā un morālā ziņā, augstu vērtējot cieņu pret cilvēka personu. Ar mīļu prātu novēlu Latvijas tautu Dievmātes gādībai, kas īpaši tiek godināta Aglonas svētnīcā, ko man bija prieks apmeklēt pirms desmit gadiem. No visas sirds dodu savu Apustulisko svētību... Lai Dievs jums piešķir savas bagātīgās žēlastības!”
Vēl pēc pusotra gada, 2005. gada 2. aprīlī, apstājās pukstēt viena no XX gs. izcilākā garīgā līdera, dedzīgā Kristus apustuļa, lielā mistiķa, Romas katoļu Baznīcas galvas Jāņa Pāvila II sirds. Pasaule jau toreiz ticēja, ka pāvests, kurš kanonizējis par svētajiem vairāk kristīto nekā visi viņa priekšteči, kopā ņemot, arī pats jau atrodas Dieva vaiga priekšā. Caur pierādītajiem brīnumiem Svētais Krēsls tagad oficiāli atzinis šo Dieva kalpu kalpu par svētīgu un izsludinājis viņa drīzo kanonizāciju par svēto, kas, visticamāk, notiks 2014. gada 27. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos.
Mūsu paaudzes miljardu lielā katoļu saime var lepoties, ka Baznīcā un pasaulē mūsu Augstais gans arī pēc aiziešanas mūžībā joprojām ir liela autoritāte. Ar dziļu pateicību Dievam paturēsim gaišā piemiņā to, ka nākamais svētais ir skūpstījis katra latgalieša sirdij tik dārgo zemes stūrīti Aglonā. Ikviens, kurš ar viņu ir ticies klātienē, ar gandarījumu un prieku kanonizācijas dienā varēs teikt: “Es pazīstu šo svēto... Es piedalījos viņa vadītajā dievkalpojumā... Es saņēmu viņa svētību... Es vēl šodien uz savas galvas sajūtu viņa roku siltumu...”
Jāņa Pāvila II ģerbonis ar tajā ierakstīto pāvesta kalpojuma devīzi “Totus Tuus!” (“Viss Tavs!”) Aglonas bazilikā blakus Dievmātes altārim arvien mums atgādinās, ka sava sirds nemitīgi jāpievērš Dievam un Viņa Mātei Marijai, kā to visu dzīvi darīja Lielais Pāvests.
9. septembrī atkal dosimies pie Aglonas Dievmātes, lai Sv. Misē plkst. 12.00 pieminētu svētīgā Jāņa Pāvila II Latvijas vizītes 20. gadadienu un izlūgtos no nākamā svētā aizbildniecību mūsu šīszemes ciešanu pilnajā svētceļojumā.
Genovefa KALVIŠA
