Svinēsim Kunga Kristīšanas svētkus

Jēzus Jordānā apliecināja solidaritāti ar grēciniekiem

Kungs Jēzus Kristus pieņēma Kristību Jordānas upes ūdeņos no Jāņa Kristītāja (Priekšteča) rokām 30 gadu vecumā. Tā bija kā robežšķirtne starp Jēzus bērnību un Viņa publiskās darbības sākumu. Evaņģēlists Lū- kass vēstī: “Kad visi ļaudis tika kristīti, arī Jēzus pieņēma kristību” (Lk 3,21). Nākot kristīties pie Jāņa, Jēzus piepilda Vecās Derības pravietojumus par mesiāniskā laikmeta atnākšanu (Is 40,3), uz kura sliekšņa kā pēdējais Vecās Derības un pirmais Jaunās Derības pravietis stāv Jānis Kristītājs (Mt 3, 1-12). Lai gan Jēzus bija bez grēka, ar kristīšanos Jordānas ūdeņos Viņš apliecināja savu solidaritāti ar mums, grēciniekiem.

“Tu esi mans mīļais Dēls, Tu esi man ļoti patīkams” (Lk 3,22) — lūk, vārdi, kas atskanēja no Debesīm pēc Jēzus kristīšanas. Tie nepārprotami norāda uz to, kas ir Jēzus. Arī Jānis liecina par Viņu: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni” (Ls 3,16).
No svētku vēstures

Pareizticīgo un vecticībnieku Baznīcā Kunga Kristīšana tiek dēvēta arī par Kunga Parādīšanos, jo šajā notikumā pasaulei tiek stādītas priekšā visas trīs Svētās Trīsvienības personas: Dievs Dēls kristījās Jordānā, Dievs Tēvs liecināja par Viņu ar balsi no debesīm (Mk 1,11) un Dievs Svētais Gars nolaidās no debesīm uz Kristu baloža veidā (Mk 1,10).
Katoļticīgie un luterāņi par Kunga parādīšanos jeb Epifāniju dēvē Triju Ķēniņu jeb Zvaigznes dienu (6. janvārī), norādot uz cilvēka ceļojumu pie Dieva un Dieva ceļojumu pie cilvēkiem, kad Jēzus Bērns atklāja savu dievišķību ne tikai Vecās Derības tautai, bet visai cilvēcei ar triju ķēniņu starpniecību.

Par Kunga parādīšanās svētku svinēšanas sākumu tiek uzskatīts apustuļu laiks. Pareizticīgo un Vecticībnieku baznīcā arī tagad šie svētki tiek svinēti ar tādu pašu vērienu kā Kristus Dzimšana. Arī abu šo svētku liturģija ir līdzīga. Tuvāko svētdienu pirms Kunga Kristīšanas dēvē par Pirmskristības svētdienu, jo jau no senatnes, tāpat kā pirms Pashas (Lieldienām), šajā dienā notika masveida kristības tiem cilvēkiem, kuri bija gatavi Kristības sakramenta pieņemšanai.

Kunga Kristīšanas priekšvakarā un pašos svētkos (tikai divreiz gadā) pareizticīgo (arī Vecās pareizticības) dievnamos notiek lielā ūdens svētīšana.

Daudzi mūsu novadu pareizticīgie droši vien ir piedalījušies tradicionālajos svinīgajos Krusta gājienos uz upēm, ezeriem un citām ūdenstilpnēm, atceroties Pestītāja kristīšanu, kurš ar Savu iegremdēšanos Jordānas upē svētdarīja visus pasaules ūdeņus.
Krāslavā jau vairākus gadus šādi krusta gājieni tiek organizēti uz Persteņa ezeru, kur ledū tika izcirsts speciāls krustveida āliņģis — “jordāna” (šogad šī procedūra nebūs vajadzīga). Pēc ūdens svētīšanas rituāla drosmīgākie ticīgie, neskatoties uz salu, trīsreiz gremdējās ūdenī un pēc tam liecināja, ka neviens neesot saaukstējies, tieši otrādi — daudzi saņēmuši vajadzīgās Dieva žēlastības.

Kā raksta Baznīcas sentēvi, ūdens svētīšana sākās jau kristietības pirmajos gadsimtos. Kunga Kristīšanas svētku ūdens (to dēvē arī par “lielo agiasmu”) ir īpašs svētums, tam piemīt brīnumaina spēja daudzus gadus saglabāties bez bojāšanās. Dievbijīgie ticīgie (arī citu konfesiju kristieši) lieto šo ūdeni ik rītu tukšā dūšā (kā pieņemts — kopā ar gabaliņu “prosforas”), kā arī vajadzības gadījumā svētī dzīvojamās telpas, uzlabojot to garīgo atmosfēru.

Pestīšanai visnepieciešamākais sakraments

Kunga Kristīšanas svētki atgādina un no jauna liek pārdomāt mūsu pašu kristības faktu ar visām no tā izrietošajām sekām un pienākumiem.

Kristība ir uzņemšana Baznīcā, kas ir Kristus mistiskā miesa, tā ir visas kristīgās dzīves pamats un vārti citiem sakramentiem.
Jau kopš Baznīcas pirmsākumiem kristī gan mazus bērnus, gan pieaugušos, jo, piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir pirmgrēka ievainota, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristū. Kristus teica: “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts” (Mk 16,16).

Kristības brīdī lietotajiem dažādajiem žestiem un vārdiem ir ļoti dziļa nozīme: krusta zīme apliecina mūsu piederību Kristum; Dieva Vārda sludināšana mūs apgaismo ar Atklāsmes patiesību; ekskorcisma lūgšana atbrīvo no grēka un no tā, kas grēku izraisa, — no velna; caur Kristību cilvēks mirst grēkam un ieiet Vissvētās Trīsvienības dzīvē, kad kandidātu trīs reizes iegremdē kristīšanas ūdenī vai trīs reizes lej ūdeni uz kristāmā galvas, sakot: (Nosauc kristāmā vārdu, piem. ...) Pēteri, es tevi kristīju Dieva tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā); svaidīšanā ar svēto hrizmu jaunkristītajam tiek dotas Svētā Gara dāvanas; baltais apģērbs nozīmē, ka kristietis ir ietērpts Kristū. Lai kristības žēlastība varētu attīstīties, svarīga ir vecāku un krustvecāku palīdzība.
Parasti kristī bīskaps, priesteris vai dia- kons. Bet nepieciešamības gadījumā (ārkārtas situācijā) var kristīt ikviens cilvēks, pat nekristīgs.

“Ja Jūdass mēģinātu kādu kristīt, tad rea-litātē Kristus to darītu,” savulaik skaidroja sv. Augustīns. Reizēm tikai jāpielieto nosacījuma forma, piemērojot to varbūtībai, piemēram: “Ja tu neesi kristīts ...,” “Ja tu neesi miris...” utt. Tālāk jākristī ar ūdeni (ne obligāti ar svētītu), lietojot Kristības formulu, piesaucot Trīsvienīgo Dievu. Jaunības gados ārkārtas situācija bija izveidojusies arī manā dzimtā, kad ļoti tuvam cilvēkam priekšlaicīgi piedzima nepilnus sešus mēnešus iznēsāts bērns. Ārsti nedeva cerības, ka meitenīte izdzīvos. Tad mana māmiņa aiznesa uz slimnīcu svētīto ūdeni un palūdza pazīstamu dzemdību nodaļas vecmāti bērnu nokristīt. Drīz vien, nenodzīvojusi pat trīs diennaktis, mazulīte nomira, toties viņas dvēselīte bija glābta. Baznīca vēlas, lai žēlsirdīgās māsas kristītu vēl dzīvus abortētus embrijus. Senatnē tika uzskatīts par grēku, ja nekristīja bērnu ilgāk par trim nedēļām bez svarīga iemesla.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA