Ne tikai katoļi lepojas ar pāvestu Francisku

Jā, mūsu pāvests sāka mūs pārsteigt ar savu pazemību un vienkāršību uzreiz pēc ievēlēšanas. Viņš atteicās izmantot “papamobili”, tā vietā izvēloties braukt kopā ar citiem kardināliem mikroautobusā. Kardinālu apsveikumu viņš pieņēma, stāvot kājās, nevis, kā ierasts, sēžot. Pirms savas pirmās svētības pasaulei jaunievēlētais pāvests publiski lūdza Dieva tautu aizlūgt par viņu.

Pirmajā īsajā uzrunā no Sv. Pētera bazilikas balkona iepazinām Franciska sirsnīgo humora izjūtu. Viņa joks par to, ka kardināli, šķiet, “bija devušies līdz pasaules malai”, lai viņu atrastu, bija pretrunā ar līdzšinējo priekšstatu, ka kardināls nekad nesmaida. Drīzumā, tiekoties ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, Svētais tēvs paskaidroja, kāpēc ir izvēlējies Asīzes Franciska vārdu: “Man viņš ir nabadzības cilvēks, miera cilvēks, cilvēks, kurš mīl un sargā radību; šobrīd arī mūsu attiecības ar radību nav diez ko labas, vai nē? (..) Eh, kā es vēlētos nabadzīgu Baznīcu nabadzīgajiem!”

Tiem, kuri regulāri klausās Latgales radio garīgos raidījumus, it īpaši, Vatikāna ziņas, ir iespēja vispusīgi iepazīt mūsu augsto ganu. Ar savām enciklikām, vēstījumiem, uzrunām, sprediķiem un personīgo rīcību Svētais tēvs liek apzināties, ka mūsu, kristiešu, uzdevums — būt Evaņģēlija lieciniekiem, ļaut sevi atjaunot, sludināt Jēzu ar prieku. Viņš atgādina, ka Baznīca nav skumju cilvēku patversme, ka tā vietā, lai tikai prasītu, reizēm teiktu “paldies”, biežāk jāslavē Dievs par Viņa lielumu.”
Uzrunājot XXVIII pasaules jauniešu dienu dalībniekus Brazīlijā, pāvests Francisks mudināja viņus kļūt par Jēzus mācekļiem, veicot trīs soļus: “(...) ejiet, nebaidieties un kalpojiet! (..) Rīkojoties saskaņā ar šiem vārdiem, pieredzēsiet, ka tas, kurš evaņģelizē, arī pats tiek evaņģelizēts; tas, kurš dalās ticības priekā, pats saņem vēl lielāku prieku.”

Personīgi manī garīgu pacilātību, vēlmi atjaunoties Kristū, ļaut savu dzīvi “rakstīt” Dievam izraisa mūsu Svētā tēva lielā dzīves gudrība, drosme un arī prasme iet pret straumi. Baznīcas vadītājs uzsver, ka katoļi nedrīkst neinteresēties par politiku, atzīmē, ka pastāv ieradums par valdniekiem runāt tikai sliktu un patērzēt par to, ka “lietas neiet labi.” Mums visiem ir kaut kas jādod pašiem. “Taču kas ir tas labākais, ko varam sniegt valdniekam? Lūgšana!”

Pāvests atklāti runā un kritizē tādu ekonomisko un finansiālo sistēmu, kurā centrālā vieta ierādīta naudas dievam, kas peļņas dēļ ir gatava uz visu, pat pārkāpt tiesības un neievērot principus. Vienlaikus Francisks aicina nepakļauties pesimismam un mazdūšības kārdinājumiem: “Nedrīkst dzīvot bez cerības. Kurš necīnās, tas ir zaudējis (..) Dieva tautas pacietība liek arī Baznīcai virzīties uz priekšu.”

Pāvests Francisks daudzkārt ir aicinājis stiprināt mieru pasaulē, pastāvīgi aizlūdz par nemieru skarto reģionu tautām. Viņu ļoti satrauc arī tas, ka kristieši mēdz iejaukties citu cilvēku dzīvē, un uzsver, cik daudz ļaunuma nodara skaudība, baumas, tenkas: “Mēs esam pieraduši pie aprunāšanas un tenkošanas. Cik bieži mūsu kopienas, draudzes un arī ģimenes kļūst par elli, kur brālis vai māsa tiek nogalināta ar mēli,” atgādina Svētais tēvs un norāda, ka Baznīcai jābūt tuvākmīlestības, pazemības, maiguma un žēlsirdības pilnai. Remdenie kristieši vadās pēc pasaulīgās gudrības, taču tā vairs nav Kristus Baznīca, atzīmē Francisks.
Atšķirībā no saviem priekštečiem, Francisks atklāti un skarbi runā par skandāliem Baznīcā un kā iemeslu min to, ka tie notiek tad, kad nav dzīvu attiecību ar Dievu un Viņa Vārdu: “Daudzie skandāli, ko es nevēlos nosaukt atsevišķi, bet par kuriem mēs zinām. (..) Tas ir Baznīcas kauns! Bet vai esam par šiem skandāliem nokaunējušies, par šīm priesteru, bīskapu, laju sakāvēm? (..) viņiem nebija saiknes ar Dievu! Viņiem Baznīcā bija sava pozīcija, varas pozīcija, arī ērtību pozīcija. Bet ne Dieva Vārds — nē! (..) Korumpētie priesteri tā vietā, lai dotu dzīvības maizi, svētajai Dieva tautai dod saindētu pārtiku,” savu sarūgtinājumu pauda Svētais tēvs. Viņš secina, ka visu ļaunumu sakne, trīs pakāpes pakāpeniskai ieslīdēšanai pazušanā ir naudaskāre, liekulība un lepnība.

Tiekoties ar Romas diecēzes priesteriem savas kalpošanas pirmsākumos, Francisks aicināja viņus nepadoties pagurumam un mazdūšībai lielo izaicinājumu un ieļaunojumu priekšā, kuru netrūkst Baznīcā, uzsvēra, ka būt par priesteri nozīmē katru dienu smagi strādāt. Kādu citu reizi Svētais tēvs teica: “Pietiek garo un garlaicīgo sprediķu, kuros neko nevar saprast!”

Pāvests Francisks apmeklē graustu rajonus un slimnīcas, tiekas ar bāreņiem, cietumniekiem, invalīdiem, bezpajumtniekiem... Pāvesta privātās rīta Sv. Mises, kuras viņš svin savā dzīves vietā, Vatikāna viesu namā, un kurās līdz šim piedalījās Vatikāna darbinieki, turpmāk varēs apmeklēt arī vietējo draudžu locekļi... Šīs un līdzīgas ziņas pārliecina mūs un visas pasaules cilvēkus par svētā Pētera pēcteci Francisku kā par “Dieva cilvēku” un “nabagu tēvu” ar dziļu garīgumu un pazemību. Tāpēc ar lielu gandarījumu un lepnumu ne tikai katoļi vien uzņēma paziņojumu, ka prestižais žurnāls “Time” par 2013. gada cilvēku atzinis pāvestu Francisku, jo viņš “pāvesta būtību no pils pārcēlis uz ielām,” vēsta ārvalstu medijs. Francisks par gada cilvēku atzīts, jo “licis pasaulē lielākajai Baznīcai atbalstīt dziļākas vajadzības un nostādījis spriedumus līdzsvarā žēlsirdībai,” savu lēmumu skaidro žurnāls. “Reti ir gadījumi, kad kāds jauns līderis uz pasaules skatuves tik ātri ieguvis tik daudz uzmanības no jauniem un veciem, no ticīgajiem un ciniķiem,” atzīmē medijs. “Deviņu mēnešu laikā kopš stāšanās amatā viņš sevi nostādījis mūsu laika galveno sarunu pašā centrā — par bagātību un nabadzību, godīgumu un taisnīgumu, atklātību, mūsdienīgumu, globalizāciju, sieviešu lomu, laulību būtību un varas kārdinājumiem,” rakstīja “Time”.

Somijas luterāņu Baznīcas arhibīskaps Kari Makinens pēc ekumēniskas tikšanās ar pāvestu Francisku šī gada sākumā kādā intervijā teica: “Franciska kalpošana ir atklājusi pāvesta un līdz ar to arī visas katoliskās Baznīcas tēlu jaunā gaismā. Viņa darbība ir pierādījusi, cik uzrunājoša var būt pazemīga rīcība, un cilvēki to patiešām novērtē.”

Sācies lielais gavēnis. Šajā īpašajā Dieva žēlsirdības laikā ir vērts ņemt vērā pāvesta Franciska citēto Pija XII frāzi: “Vislielākais grēks mūsdienās ir tas, ka cilvēks ir pazaudējis grēka izjūtu. Ja pazaudēsim Dieva izjūtu, tad vissmagākais grēks mums šķitīs tikai nieks,” viņš sacīja.

Ik dienas, skaitot lūgšanu “Tēvs mūsu”, mēs lūdzam Dievam “Lai nāk Tava valstība!” Un tas nozīmē — “lai pieaug Tava valstība!”

Atsauksimies mūsu godājamā garīgā vadītāja pamudinājumam un centīsimies savā dzīvē vairot Dieva valstību!

Genovefa KALVIŠA