Vai pazīstam savu ­debesīgo aizbildni?

Svētie mums ir paraugs, jo ar lielu mīlestību un uzticību izpildīja Dieva gribu, sekojot Kristus vārdiem un piemēram, un jau iegājuši Debesu godībā. Viņi ir mūsu tuvie draugi, kas dzīvojuši tādās pašās kopībās kā mēs. Viņos balstām savu paļāvību kā starpniekos, ar kuriem kopā ejam pie Dieva. Visu svēto dienā godinām gan pazīstamos un Dieva tautas mīlētos svētos, gan tos nezināmos, kas savā apslēptajā dzīvē ir pildījuši Dieva gribu, vairojot Viņa godu un cilvēku labumu.
Svētums ir katra kristieša aicinājums. Ikvienam no mums ir savi iemīļotie svētie, pie kuriem mēs visbiežāk vēršamies pēc palīdzības. Diemžēl ne visi lūdz neatraut gādību savam svētajam aizbildnim, kura vārdu deva pie kristības un iestiprināšanas.
Tāda situācija ir tad, kad mēs par savu debesīgo aizbildni maz ko zinām.
Citādi ir tiem ticīgajiem, kuriem kristībās un iestiprināšanā deva visiem labi zināmo un Baznīcā visvairāk atzīto svēto vārdus: Jāzeps, Jānis, Pēteris, Pāvils, Andrejs, Francisks, Marija, Anna, Terēze, Katrīna, Monika u.c. Dažiem šo vārdu īpašniekiem ir pat vairāki svētie aizbildņi, piemēram, Jānis Kristītājs, apustulis un evaņģēlists Jānis, Jānis Hrizostoms, Jānis Fišers, Terēze no Lizjē, Terēze no Avilas, Francisks no Asīzes, Francisks Ksaverijs, Sales Francisks u.c.
No agras bērnības es uzskatīju par savu vienīgo debesīgo aizbildni vācu grāfieni Genovefu, kura, kā vēsta leģenda, piedzīvoja sava pārvaldnieka neģēlīgo nodevību un bija spiesta septiņus gadus kopā ar savu mazo dēlēnu dzīvot mežā. Tomēr, brīnumainā veidā izglābusies, dziļi ticīgā sieviete spēja piedot savam pāridarītājam. Par cik man vienmēr ir bijušas problēmas piedot saviem nelabvēļiem, es parasti lūdzu palīdzību šajā jautājumā no svētās grāfienes Genovefas.
Pavisam nesen manās rokās nonāca citas svētās Genovefas dzīvesstāsts. Šī 5. gs svētā ir Parīzes aizbildne, kas franču valodas izrunā ir Ženevjeva. Viņa dzimusi Gallijā (tagadēja Francijā) 423. gadā (pēc citiem avotiem 420.g.) 7 jūdzes no Ļutecijas (tagadējās Parīzes), Nanteras mazpilsētā. Viņas vecāki nodarbojās ar zvejniecību un zemkopību, bet Genovefa bērnībā ganīja aitas (Lūk, kāpēc svētbildēs viņa attēlota kopā ar aitām!). Jau 12 gadu vecumā meitene izteica vēlmi saglabāt jaunavību un savu dzīvi pilnībā veltīt Dievam. Kādu reizi garām braucošais svētais bīskaps Hermanis vecākiem pareģoja viņu meitas slavas pilnu nākotni. Kopš tā laika Genovefa ar vēl lielāku degsmi apmeklēja baznīcas dievkalpojumus. Jau no bērnības Genovefai piemita brīnumainas izdziedināšanas spējas. Pirmais viņas paveiktais brīnums bija mates izdziedināšana no akluma.
14 gadu vecumā viņa tika veltīta Dievam. Tolaik lielākā daļa mūķeņu dzīvoja nevis klosteros, bet pasaulē. Pēc vecāku nāves Genovefa no Nanteras pārcēlās uz Ļuteciju (Parīzi) pie krustmātes. Pēc kādas ļoti smagas slimības viņa saņēma gaišreģes dāvanas un dažiem cilvēkiem sāka atklāt viņu apslēptos netikumus, par ko viņu sāka uzskatīt par krāpnieci un liekuli.
Genovefa ļoti godāja Gallijas apustuļa, svētā bīskapa Dionisija Areopagita piemiņu. Viņa pielika daudz pūļu, lai uzceltu viņam veltītu baziliku. 451. gadā, kad Parīzei draudēja Antillas ordu iebrukums, Genovefa pareģoja, ka Parīze tiks glābta. Viņas lūgšanu spēkā tā arī notika.
Sv. Genovefas garās dzīves laikā bijis daudz brīnumainu notikumu, kas saistīti ar viņas tuvākmīlestību un žēlsirdību pret cilvēkiem, īpaši vergiem, ieslodzītajiem, gūstekņiem. Svētās biogrāfs apraksta, ka viņa bieži devās svētceļojumos, kuru laikā dziedināja slimos, izdzina ļaunos garus, apklusināja vētras. Viņai bija liela ietekme uz citām jaunavām, kuras vēlējās veltīt sevi Dievam. Savā ilgajā dievbijīgās dzīves laikā mūķene ar savu svētumu apsargāja, samierināja un izglītoja puspagānisko Galliju. Pēdējie viņas mūža gadi tika aizvadīti jau pirmajā Rietumu kristīgajā valstī - jaunajā Francijā, kam Sv. Genovefa bija sargeņģelis.
Svētā mira 89 gadu vecumā, 512. gada 3. janvārī, tika apbedīta Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīcas kriptā, kuru vēlāk pārdēvēja par Sv. Genovefas baziliku. Vietu, kur atradās bazilika, līdz pat šodienai dēvē par “Svētās Genovefas (Ženevjevas) kalnu”. Panteona laukumā, kur kādreiz bija Sv. Genovefas bazilika, atrodas lieliska “Svētās Ženevjevas bibliotēka”. Pašā Parīzes sirdī, augstu virs Senas uz tilta paceļas svētās statuja. Pašā Sv. Ženevjevas kalna virsotnē atrodas gan krāšņais Panteons, gan pieticīgā Sv. Stefana kalna baznīciņa - abi ir Sv. Ženevjevas dievnami, viens - tagadējais, otrs - bijušais. Pieticīgās baznīciņas sānu kapelā atrodas neliels svētās šķirstiņš ar daļu relikviju un akmens kapenes, kur izvietotās daudzās ex-voto liecina par paveiktajiem brīnumiem ar lūgšanu starpniecību pie svētās relikvijām.
Gandrīz uzreiz pēc nāves Ženevjevu sāka godināt kā Parīzes un visu studējošo aizbildni. Sākumā to darīja pareizticīgie, bet ir ziņas, ka 17. gs, - gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca. Mūsdienās par savu svēto Genovefu uzskata katoļticīgie un viņas piemiņas dienu atzīmē 3. janvārī. Biogrāfi liecina, ka Sv. Genovefa (Ženevjeva) ir vienīgā svētā, kura saglabājusi ticīgās tautas mīlestību un uzticību cauri gadsimtiem un ir vienīgā populārā mūsdienu Parīzes svētā. Es lepojos, ka mana debesīgā aizbildne ir tik izcila svētā. Iepazinusi viņas dzīvesstāstu, es zinu, kādās vajadzībās Sv. Genovefa var vislabāk palīdzēt. Iesaku ikvienam iegūt vairāk informācijas par savu Debesu draugu.
Manu paziņu vidū ir vairākas Irēnas, un tikai viena zināja pastāstīt, ka viņas aizbildne pie Dieva, svētā Irēna, bija viena no trim māsām, kuras savas ticības dēļ mira mocekļu nāvē 304. gadā. Maķedonijas pārvaldnieks Dulcīnijs atklāja, ka Irēna glabā kristīgas grāmatas, pārkāpdama likumu. Viņš pavēlēja Irēnu izģērbt un aizvest uz priekanamu, tomēr neviens tur viņu neaiztika. Pārvaldnieks deva viņai vēl vienu iespēju ievērot likumu un atdot grāmatas sadedzināšanai, bet viņa atteicās un tika notiesāta uz nāvi.
Vai kristībā saņēmušie Emīla vārdu zina, ka viņu Debesu aizbildnis ir svētais bīskaps Emīls, kurš mira mocekļa nāvē Kartāgā 3. gs vidū? Bet Emīlijas vārda īpašnieces var droši vērsties ar lūgumiem pie 19. gs klostermāsas, Svētās Ģimenes māsu kongregācijas dibinātājas Sv. Emīlijas de Rodā (1787-1852). Šī kongregācija nodarbojās ar nabadzīgu meiteņu izglītošanu, kā arī kopa slimniekus to mājās. Emīlija piedzīvoja daudz kārdinājumu, izmisuma brīžu, viņai pat likās, ka Dievs viņu pametis. Tomēr mīlestība uz nabagiem un bārenēm, biktstēva atbalsts un mātes priekšnieces pienākumi viņai palīdzēja grūtos brīžus izturēt. Tikai pēdējos mūža gados viņa atguva iekšējo mieru.
Raimondu draugs pie Dieva ir Sv. Raimonds Nonāts (1204 - 1240) - kataloniešu svētais un klosterbrālis. Iestājās Svētās Marijas, Žēlsirdīgās Mātes, ordenī, kura misija bija atbrīvot gūstekņus. Vēlāk brālis Raimonds kļuva par klostera priekšnieku. Lai glābtu musulmaņu gūstā nonākušos kristiešus, viņš atdeva visu savu mantu. Galu galā viņš nokļuva gūstā arī pats. Pēc ilgām mocībām Raimondu 1239. gadā izpirka no gūsta. Viņu iecēla par kardinālu, tomēr Raimonds turpināja ubagotāja mūka vienkāršo dzīvi.
Ir liels pulks jau atpestīto mūsu Debesu draugu, kuri Dieva troņa priekšā priecājas, redzot Viņu vaigu vaigā. Viņu vidū gan oficiāli kanonizētie svētie, gan tie, kuri nevienam nezinot, ir pildījuši Dieva gribu. Tie ir vīrieši un sievietes, veci un jauni, pat bērni, karaļi un ubagi, zinātnieki un nemācīti cilvēki, priesteri un laji, klosteru ļaudis un karavīri, mātes un tēvi, visu rasu un valodu cilvēki, arī kāds no tiem, pie kā 2. novembrī, Dvēseļu dienā, dosimies ciemos uz kapsētu.
Līdzināsimies viņiem savā dzīvē, saglabāsim un kopsim attiecības ar saviem svētajiem Debesu aizbildņiem!



Genovefa KALVIŠA