Fenomenāls Dievmātes attēls

Patiešām, daudzviet pasaulē ir īpašas, brīnumiem apveltītas Dievmātes svētgleznas, tostarp arī mūsu Aglonā. Taču Gvadalupes Dievmātes attēls ir īpašs ar savu savdabīgumu, atšķirību no citiem īpašajiem, jo… nav cilvēku roku darināts. Tas atrodas Gvadalupes Dievmātes godam veltītajā bazilikā netālu no Meksikas galvaspilsētas Mehiko, kas ir viena no apmeklētākajām katoļu svētvietām pasaulē. Svētceļnieki nu jau piecus gadsimtus ierodas šeit, lai godinātu šo neparasto svētgleznu, Dievmātes pašportretu, kura priekšā uzklausīti daudzi, šķietami neizpildāmi lūgumi. Visvairāk cilvēku šeit pulcējas 12. decembrī, kad tiek svinēti Gvadalupes Dievmātes svētki.
Kā tad radusies šī savdabīgā glezna, kurai vēsturē nav līdzīgas?
Žēlsirdīgā Vissvētākā Jaunava Marija vēlējās dāvāt savu mīlestību, palīdzību un aizsardzību zemei, kuras iedzīvotāji gadsimtiem ilgi bija praktizējuši daudzdievību un upurējuši saviem elkiem cilvēkus. Pēc franciskāņu misionāru ierašanās šajā valstī, 1525. gadā tika nokristīti pirmie meksikāņi, viņu vidū arī jaunais indiānis Huans Djego. 1531. gada decembrī, Dievmāte nu jau piecdesmitgadīgo acteku Huanu uz Tapejaka kalna izvēlējās par apustuli savu nodomu īstenošanai. Viņa sūtīja Huanu pie Mehiko bīskapa Cumarragas ar ziņu, ka Viņa vēlas, lai šeit uzceļ Viņas godam veltītu dievnamu. Bīskaps nenoticēja Huana stāstam un pieprasīja kaut ko pārliecinošāku, kādu zīmi.
Kad noskumušais Huans nodeva Dievmātei šo vēsti, Viņa lika tam uzkāpt pakalnā, sakot: “Tur tu atradīsi daudz puķu, noplūc, salasi tās un atnes man.” Huans Djego ļoti labi zināja, ka augšā uz pakalna, uz apledojušās, akmeņainās zemes nevar augt neviena puķe, tomēr nešaubījās par Dievmātes vārdiem. Viņš paklausīja un patiešām salasīja veselu klēpi ar spēcīgi smaržojošām rozēm, kuras aiznesa Dievmātei. Viņa rūpīgi ietina puķes tilmā - tradicionālajā indiāņu apmetnī. Pavēlējusi neatvērt tilmu un tā saturu attaisīt tikai bīskapa klātbūtnē, Dievmāte lika Huanam pastāstīt bīskapam visu pēc kārtas, ko redzēja un darīja.
Huans, paļāvības pilns, devās uz pilsētu pie bīskapa. Pēc ilgas gaidīšanas indiānis beidzot tika ielaists pie bīskapa. Dziļi paklanījies, viņš sāka stāstīt visu pēc kārtas, ko Debesu Karaliene bija darījusi, lai atsūtītu ekselencei pieprasīto zīmi. Apliecinājis to, ka uz pakalna akmeņainās, apledojušās zemes viņš patiešām atradis rozes, Huans savu stāstījumu noslēdza šādi: “Es noplūcu rozes un aiznesu Viņai. Viņa tās pati ar savām rokām sakārtoja un ielika atpakaļ manās drānās, lai es jums tās aiznesu kā lūgto zīmi un lai jūs piepildāt Viņas vēlēšanos un varat atzīt manas vēsts patiesumu. Te tās ir. Skatieties, ņemiet tās!” ar šiem vārdiem viņš atlaida tilmas galus vaļa, rozes nokrita zemē un tai pat brīdī uz tilmas brīnumainā veidā parādījās Gvadalupes Diev- mātes brīnišķīgā svētbilde. Bīskaps un visi klātesošie pārsteigti un pilni godbijīga izbrīna noslīga ceļos. Nu arī Huans Djego apmulsis paraudzījās lejup un bija pavisam pārņemts no tā, ka uz sava apmetņa ieraudzīja Debesu Dāmas brīnišķīgo attēlu, tieši tādu pašu, kādu viņš bija redzējis uz Tapejaka.
Dievmāte bija attēlota ar lūgšanā saliktām rokām, viņas melnie mati, ko sedza apmetnis, brīvi slīga pār pleciem un ietvēra sejas nevainojamo ovālu. Acis bija viegli pievērtas, un sejā rotājās tikko jaušams smaids. Viņa bija nostājusies ar vienu kāju uz pusmēness, kas bija spalvotā acteku čūsku dieva simbols, ar to skaistā Debesu Dāma gribēja parādīt, ka Viņa ir uzvarējusi šo varenāko no visiem acteku dieviem. Viņas mēteļa zilzaļā krāsa - acteku ķēniņa krāsa - norādīja uz Viņas karalisko cienību, un 46 zvaigznes uz Viņas mēteļa ļāva secināt - Viņa ir lielāka nekā debesu zvaigžņu dievi. Un, visbeidzot, vismazākajā no zīmēm, mazajā, melnajā krustiņā viņas kleitas kakla izgriezumā, viņi atpazina spāņu kristīgo simbolu, kas palīdzēja viņiem saprast: iekarotāju reliģija ir arī Gvadalupes Jaunavas reliģija, kurai jākļūst arī par viņu reliģiju.
Nākamajā dienā pēc brīnumainās Gvadalupes Kundzes attēla rašanās bīskaps lika parādīt precīzu Dievmātes parādīšanās vietu, tūlīt tur tika uzsākta kapelas būve. Tikai divas nedēļas vēlāk nenovērtējamais dārgums visas tautas pavadībā tika svinīgi aiznests uz pirmo akmens kapelu Tapejakā. Dienu un nakti spāņi un indiāņi bija kopā strādājuši, lai uzbūvētu šo vienkāršo dievnamu, ko bīskaps Cumarraga nekavējoties nodeva Huana Djego vadībā. Tur pazemīgais vizionārs no Gvadalupes askētiski un pateicībā nodzīvoja savas dzīves pēdējos 17 gadus - cellē tieši pie svētnīcas - kā lūdzējs un dedzīgs Dievmātes apustulis. Nekad viņš nepagura stāstīt tūkstošiem indiāņu, kuri viņu uzskatīja par svēto, notikumu ar svētbildi un atkārtot Dievmātes maiguma pilnos vārdus. No viņa mutes radās Gvadalupes dzīvā tradīcija, un viņa klausītāji saprata: kristiešu Māte ir arī viņu māte.
Bet mīļās Gvadalupes Kundzes godināšana izplatījās pa visu zemi, pati Marija ietekmēja varenos atgriešanās uzplūdus, kas aptvēra visas Meksikas ciltis, rases un reliģijas. Viens no izšķirošajiem faktoriem, kas izraisīja meksikāņu atgriešanos, bija brīnumiem apveltītās Gvadalupes Dievmātes svētbildes fenomens.
Gvadalupes attēls līdz pat šim laikam arvien ir bijis izpētes objekts daudziem zinātniekiem, kuru pētījumu rezultātā radušies vispārsteidzošākie secinājumi. Vēl joprojām zinātnei ir palicis pilnīgi neizskaidrojams fakts, ka rupjā tilma no agaves šķiedrām, kuras maksimālais lietošanas ilgums ir 20 gadi, vēl pēc gandrīz piecsimt gadiem nav izrādījusi ne vismazākās nolietošanās, iršanas vai sadalīšanās pazīmes. Turklāt krāsas vēl joprojām saglabājušas savu svaigumu un mirdzumu. Zinātniskā izpētē arī konstatēts, ka uz un pašās šķiedrās nav nekādas krāsas, ka tas nav gleznojums, drīzāk attēlam piemīt fotogrāfijas raksturs.
Jaunavai no Gvadalupes attēlā ir tās septiņas tipiskās melnās strīpas pār klēpi, kuru nozīmi zina iztulkot katrs acteks - šī sieviete ir gaidībās. 1995. gadā ar sirdspukstu izmeklēšanas metodi tika izdarīts neticams atklājums - uz attēla Marijas klēpja apvidū nepārprotami bija dzirdami sirdspuksti, tika noteikts, ka bērna dzimšana ir tuvu.
Gvadalupes Dievmātes svētnīcu četras reizes ir apmeklējis arī svētais pāvests Jānis Pāvils II. Sava trešā apmeklējuma laikā 1999. gadā Svētais tēvs pasludināja 12. decembri par Gvadalupes Dievmātes piemiņas dienu un uzticēja Gvadalupes Dievmātes mīlošajai aizsardzībai cilvēka dzīvības rašanos, lūdzot Viņas aizsardzību vēl nedzimušajiem bērniem, īpaši tiem, kuriem draud briesmas tikt nogalinātiem abortā. Savukārt 2002. gadā pāvests kanonizēja par svēto Gvadalupes Dievmātes vizionāru Huanu Djego.
Skaists Gvadalupes Dievmātes attēls atrods goda vietā arī krāslaviešu Podjavu mājā. “Ko jūsu ģimenei nozīmē šī svētbilde?” jautāju daudzbērnu māmiņai Olgai. Viņa pastāstīja, ka pēc Huana Djego kanonizācijas, iepazīstoties ar pazemīgā svētā indiāņu dzīvesstāstu un viņa lomu brīnumainā Dievmātes attēla tapšanā, tas viņu ģimenei kļuvis vēl tuvāks. Huans Djego mēģināja izvairīties no Diev- mātes un Viņas uzticētās misijas. Mēs taču arī bieži tā darām, secina Olga. Tāpat kā miljoniem ticīgo visā pasaulē, arī dievbijīgā daudz- bērnu Podjavu ģimene piesauc Gvadalupes Dievmāti, lūdzot par savu ģimeni, - lai tā tiktu sargāta un stiprināta.


Genovefa KALVIŠA