Lūgsimies par kristiešu vienotību!

Kristus dibināja tikai vienu Baznīcu, līdzīgi kā Viņš sludināja tikai vienu Evaņģēliju, iestādīja tikai vienu kristību un Savai Baznīcai iecēla tikai vienu redzamo galvu un visu ticīgo augstāko ganu. Sv. apustulis Pāvils sacīja: “Viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens Dievs un visu Tēvs, kas pār visiem un ar visiem ir mūsos” (Ef 4,5 - 6). Bet Kristus uzsvēra: “Būs viens ganāmpulks un viens gans” (Jņ 10,16). Īstais Kristus Baznīcai ir četras galvenās pazīmes, kas tiek minētas Nikejas Ticības apliecinājumā - Credo: “Es ticu uz vienu, svētu, katolisku (vispārēju) un apustulisku Baznīcu.”
Gadsimtu gaitā cilvēki ir sašķēluši šo kristīgās Baznīcas vienotību. Mūsdienās ir vairāki tūkstoši reliģiju un sektu, kuras apgalvo, ka tic Jēzum Kristum, tomēr neatzīst Viņa dibināto Baznīcu un uzskata savas kopienas reliģiju par vispareizāko.
Esmu katoļticīgā un tāpat kā mana katoliskā Baznīca, kurai piederu, uzskatu, ka tieši Katoļu Baznīcu ir dibinājis pats Kristus. Tāpēc no manas Baznīcas skatpunkta, pamatojoties uz lic. Theol. Jāņa Pavlovska (franciskāņu - kapucīnu tēva Andreja) atziņām, palūkosimies uz to, kas mūs vieno un kas šķir no pārējo lielāko kristīgo konfesiju brāļiem un māsām.

Pareizticība
Vistuvāk Katoļu Baznīcai ir pareizticība. Tā radās 1054. gada 16. jūlijā, kad Konstantinopoles patriarhs Miķelis Kerularijs atteicās atzīt pāvestu par Kristus Baznīcas galvu un viņam paklausīt. Pareizticīgie svin svēto Mises upuri bizantiešu ritā, bet ne tas viņus šķir no katoļu Baznīcas, jo bizantiešu rits ir katoļu Baznīcas rits, un vairāki miljoni grieķu katoļu arī pieturas pie bizantiešu rita. Pareizticīgo būtiskās atšķirības no katoļu Baznīcas ir šādas:
- Pareizticīgie neatzīst pāvestu par Baznīcas galvu.
- Neatzīst, ka Dievs Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla, bet māca, ka Tas iziet tikai no Dieva Tēva.
- Neatzīst dogmatu par Vs. Jaunavas Marijas Bezvainīgo ieņemšanu.
- Daļa pareizticīgo uzskata katoļu svēto Komūniju (Vissvēto Altāra Sakramentu) par nederīgu tādēļ, ka katoļi svētajai Misei lieto neraudzētu maizi.
- Daudzi pareizticīgie domā, ka svētās Mises laikā maize un vīns tiek pārvērsti Kristus Miesā un Asinīs nevis tanī brīdī, kad priesteris izsaka vārdus: “Šī ir Mana Miesa… Šīs ir Manas Asinis”, bet vēlāk, kad viņš skaita Svētā Gara piesaukšanas lūgšanu.
- Daudzi pareizticīgie netic šķīstīšanas uguns esamībai, lai gan pareizticīgo baznīcās notiek aizlūgumi par mirušajiem.

Luterānisms
Luterāņu ticības sākums ir 1517. gada 31. oktobris. Tās dibinātājs ir Mārtiņš Luters. Viņš bija katoļu priesteris, Augustīniešu - eremītu ordeņa mūks, kurš klosterī nodevās lūgšanai un stingrai askēzei, tomēr izjuta stiprus jutekliskus kārdinājumus. Viņam bija nepietiekamas teoloģiskās zināšanas, tādēļ maldīgi domāja, ka katrs kārdinājums un kaislība ir grēks, kaut gan tai nepiekrīt. Viņš bija arī lepns, gribēdams saviem spēkiem tikt galā ar kaislībām, neļāva garīgajai priekšniecībai sevi pamācīt un vadīt. Viņš nonāca pie maldīga secinājuma, ka ar iedzimto grēku cilvēka daba ir tā samaitāta, ka viņš nav spējīgs kaut ko labu darīt, ka visi viņa darbi ir grēcīgi un ka Kristus prasa no cilvēka tikai ticību. Viņš nāca pie maldīga uzskata, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi caur ticību, neatkarīgi no viņa darbiem. Šos uzskatus viņš sāka izplatīt un pats pēc tiem dzīvot.
1517. gada 31. oktobrī Luters piestiprināja pie Vitenbergas pils baznīcas sienas 95 tēzes, kurās bija vairāki maldi. Sakarā ar to, ka, neraugoties uz Baznīcas aizliegumu, Luters turpināja sludināt savu maldīgo mācību, pāvests viņu kā herētiķi 1521. gadā atšķīra no Katoļu Baznīcas. Luters bija saglabājis ticību galvenajām kristīgās ticības pamatpatiesībām: ka ir viens Dievs trijās personās, ka Jēzus Kristus ir īsts Dievs un īsts cilvēks, ka ir mūžīgā dzīve utt. Taču daudzos jautājumos viņa mācība nesaskan ar Katoļu Baznīcas mācību.
Visa Lutera mācība pamatojas uz diviem maldīgiem uzskatiem:
- ka cilvēka attaisnošanai - tātad arī pestīšanai - nepieciešama tikai ticība; labajiem darbiem nav nozīmes;
- ka ticības patiesību un reliģisko pienākumu pazīšanai pietiek ar Bībeli vien, Tradīcijai nav nozīmes.
Pamatojoties uz šo mācību, viņš izdarīja secinājumus visos pārējos ticības un tikumības jautājumos. Luters uzskatīja, ka iedzimtais grēks esot kaislības, kuras pieder cilvēka dabai, tādēļ katrs cilvēka darbs esot grēks. Līdz ar Ādama grēku cilvēks zaudējis gribas brīvību.
Cilvēks tiek pestīts vienīgi ar ticību, kuras dēļ mums tiek pierēķināti Kristus nopelni. Nekādiem labiem darbiem nav nozīmes mūsu attaisnošanā, bet ka tie nepieciešami seko īstai ticībai. Luters noliedza šķīstīšanas uguns esamību. Viņš gan atzina sekošanu svēto piemēram par derīgu, taču noliedza, ka būtu kāda nozīme lūgt svēto palīdzību.
Luters atzina tikai trīs sakramentus: kristību, Euharistiju un gandares sakramentu, taču mācīja, ka tie nedod žēlastību un ir tikai ārējās zīmes, kuras mūs mudina ticēt Kristus nopelniem. Luters mācīja, ka Vissvētākajā Sakramentā Kristus patiesi ir maizē, bet tikai tās pieņemšanas brīdī maize un vīns tiek pārvērsti par Kristus Miesu un Asinīm. Tādēļ Vissvētākā Sakramenta uzstādīšanu un tā adorāciju viņš uzskatīja par nepamatotu.
Pēc Lutera mācības gavēnis neesot vajadzīgs, jo katrs mēģinājums kaut ko darīt grēku piedošanas saņemšanai un pestīšanas nodrošināšanai esot Kristus apvainojums, jo ar to tiekot apliecināta neuzticība Kristus nopelnu pārpilnībai. Arī tas, kurš apsola dzīvot klosterī, tas ir, labprātīgā nabadzībā, šķīstībā un paklausībā, noliedzot Kristu, jo uzskata Viņa nopelnus par nepietiekamiem un grib pielikt tiem kaut ko vēl klāt.
Luters pasludināja laulību par pasaulīgu lietu, tāpat noliedza Baznīcas autoritāti.

Protestantu kopienas
Luters mācīja, ka katrs cilvēks varot no Bībeles uzzināt, kam jātic un kas jādara, lai tiktu pestīts. Tādēļ jau viņa laikā radās visdažādākie uzskati reliģijas jautājumos. Mazizglītotie un ticības lietās nesaprotošie cilvēki, lasot Bībeli, daudzas lietas nesaprata, pārprata, skaidroja tās pēc saviem ieskatiem, domādami, ka pirmie ir pareizi sapratuši Bībeli. Viņi izplatīja savus maldīgos ieskatus. Tādā veidā radās jauni reliģijas novirzieni, protestantu sektas un kopienas, kuru skaits pašlaik ir vairāki tūkstoši. Dažas no galvenajām ir šādas:

Baptisti (1639/1640) uzskata par derīgu tikai pieaugušo kristību (bērnus nekrista). Vairākums krista, iegremdējot ūdenī. Lielākā baptistu daļa seko Kalvina mācībai par predestināciju (likteņa iepriekšnolemtību).
Adventisti (1844) māca, ka Dievam esot miesa un dvēsele. Krista tikai pieaugušos, turklāt tikai iegremdējot ūdenī. Netic dvēseles nemirstībai, elles esamībai. Uzskata, ka pasaules beigās ļaunie cilvēki tikšot iznīcināti. Izceļas ar sevišķu naidu pret pāvestu, kuru nosauc par antikristu.
Vasarsvētku (Pentecostes, 1901) sekta apgalvo, ka viņi varot iegūt tās ārkārtējās dāvanas, kādas Dievs bieži deva ticīgajiem pirmajos kristietības gadsimtos: spēju runāt svešās valodās, dziedināt slimniekus, uzliekto tiem rokas utt. Savā mācībā ir tuvu baptistiem un adventistiem.
Lai gan katra protestantu sekta kaut kā atšķiras no pārējām, tām visām ir kopējs tas, ka:
- tās neatzīst Katoļu Baznīcu par Kristus dibinātu;
- tās apgalvo, ka mācot pēc Bībeles;
viņu garīgie vadītāji (“bīskapi”) nav apustuļu pēcteči, tādēļ ne viņiem pašiem, ne viņu ieceltiem vai draudzes ievēlētiem sludinātājiem nav varas piedot grēkus, maizi un vīnu pārvērst Kristus Miesā un Asinīs, ne arī dalīt citus sakramentus, izņemot Kristību.
Dievs ir dibinājis Baznīcu un to sargā. Ir tikai viena īsta Kristus Baznīca, bet pārējās kristīgās konfesijas - no Baznīcas veselā stumbra nolauztie zari, kuri vēl saglabājuši lielāku vai mazāku īstās Kristus mācības daļu. Lūgsimies par visu nomaldījušos kristīgo atkalapvienošanu ar īsto Kristus Baznīcu.


Genovefa KALVIŠA