Svētceļojums bija saviļņojošu ­iespaidu pārbagāts

- Vispirms pastāstiet nedaudz par grupas sastāvu.
- Mūsu svētceļojuma organizatore un gide bija līvāniete Vija Vaivode, kura organizē svētceļojumus kopš 2007. gada. Grupā bija dažāda vecuma cilvēki no Rīgas, Rēzeknes, Līvāniem, Viļāniem, Daugavpils... Mūsu garīgais vadītājs bija Andrupenes draudzes prāvests Jānis Voverovs. Ceļojām ar autobusu. Mūsu galamērķis bija Fatima Portugālē. Svētceļojums sākās Rēzeknē ar iegriešanos vietās, no kurienes bija visvairāk svētceļotāju. Daugavpils Vs. Jaunavas Marijas baznīcā priesteris J. Voverovs noturēja Sv. Misi, pēc tās devāmies ceļā.
- Kāds bija jūsu svētceļojuma maršruts?
- 12. aprīlī, Žēlsirdības svētdienā, iebraucām Krakovā, pēc tam netālajos Lagevnikos, vietā, kur apbedīta svētā māsa Fautīna, ko Jēzus bija izvēlējies par savas žēlsirdības apustuli.
Faustīna Kovaļska (1905-1938) bija Vissvētākās Dieva žēlsirdības Mātes kongregācijas māsa Polockas klosterī, kad viņai pirmo reizi 1931.g. 22.02. parādījās Jēzus. Šo vienkāršo, pazemīgo, pilnīgi Dievam un saviem pienākumiem atdevušos dvēseli Kristus izraudzījās par savas žēlsirdības apustuli un deva viņai divus uzdevumus: izgatavot žēlsirdīgā Pestītāja gleznu un ieviest Dieva žēlsirdības svētkus pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Pēc Jēzus norādījuma citās vīzijās māsa Faustīna sastādīja arī Dieva žēlsirdības kronīti, Dieva žēlsirdības novennu un litāniju. Vīzijās Jēzus darīja zināmus savus apsolījumus dvēselēm, kuras lūgsies un godinās Žēlsirdīgā Pestītāja gleznu. Māsa Faustīna jau iepriekš zināja, ka viņa virs zemes dzīvos tikpat daudz gadu, cik dzīvoja Kristus. Pēc tuberkulozes slimības viņa patiešām mira 33 gadu vecumā – 1938. gada 5. oktobrī. Apbedīta Lagevnikos, Polijā, netālu no Krakovas.
- Lagevnikos Dieva žēlsirdības svētdienā ir lieli svētki. Tur bija cilvēku jūra – gan vietējie, gan svētceļotāji. Viss bija ļoti labi organizēts. Mums katram izdalīja zīmītes ar autobusa stāvvietas numuru, lai vieglāk varētu atrast savu autobusu. Teica: ja nomaldīsimies, lai parādām zīmīti jebkuram policistam – palīdzēs atrast.
Piedalījāmies Sv. Misē jaunuzceltajā baznīcā. Vēlāk palūdzāmies pie Sv. Faustīnas kapa. Pēc tam vārējām brīvi izvēlēties, kur ko apskatīt. Mēs ar Ritu aizgājām uz celli, kurā dzīvoja māsa Faustīna. Tāda neliela, ļoti pieticīga telpa. Gultiņa, vienkāršas drēbes, viņas mētelis, kleitiņas, mazgājamā bļoda. Rita man saka: „Cik maz cilvēkam vajag! Bet mēs skrienam, skrienam, kaut ko meklējam, meklējam...”
Pulksten 15.00 bija kopējais Žēlsirdības kronītis, ar ievadu un meditācijām, kas ilga apmēram 40 minūtes. Vēlu vakarā vēl lūdzāmies Rožukroni. Nakšņojām Kalvārijas Zebžidovskā, klosterī.
Nākamajā rītā pēc Sv. Mises palūdzāmies Žēlsirdības kapelā, pagodinājām Sv. Jāņa Pāvila II sirds relikvijas. Īsumā mums pastāstīja par skaistās baznīcas vēsturi, un vajadzēja doties tālāk ceļā. Tur ir brīnišķīgas Krustaceļa stacijas, bet mēs nepaspējām palūgties. Rīdzinieki no kādas citas grupas teica, ka viņi braucot uz šejieni uz 4-5 dienām, lai varētu visu pamatīgāk apskatīt un, galvenais, palūgties. Piemēram, Krustaceļu te lūdzas 3-4 stundas.
Vācijā, Trīrā, apmeklējām baznīcu, kur atrodas Sv. apustuļa un evaņģēlista Mateja atdusas vieta. Vienkāršajā kriptā pie Sv. Mateja kapa, uz kura redzama viņa guļoša skulptūra, mūsu priesteris noturēja Sv. Misi. Man ļoti iepatikās sakoptā, kārtīgi saplānotā kapsēta, kas atrodas blakus baznīcai.
Tālākais ceļš veda mūs cauri Vācijai, Luksemburgai, Francijai. Pēc nakšņošanas Parīzē, devāmies uz baznīcu, kur atdusas Sv. Katrīna Laburē, palūdzāmies pie svētās kapa, piedalījāmies kopējā dievkalpojumā. Bija izdevība arī apmeklēt Parīzes Dievmātes katedrāli, kas man šķita neparasti tumša, jo logi atrodas ļoti augstu. Apskates autobusā izbraucām pa ievērojamākām Parīzes vietām, pabijām pie Eifeļa torņa, Triumfa arkas...
15. aprīļa vakarā iebraucām Lurdā, kur mums bija paredzēta nakšņošana.
Lurda ir mazpilsēta Pireneju grēdas pakājē Francijā, kur 1858. gadā 14 gadus vecai meitenei Bernadetei 18 reizes parādījās Jaunava Marija. Kā pierādījumu par vīziju īstumu Dievmāte veica vairākus brīnumus. Viens no tiem ir tuksnešainā apvidū radītais avots, kur arī šodien tūkstošiem svētceļotāju pieņem peldes un caur lūgšanām simtiem cilvēku tiek pārdabiski dziedināti.
- Daži mūsējie vēl paspēja piedalīties vakara procesijā ar svecēm. Es aizgāju uz peldēm avota vannās. Ūdens tur ir ļoti auksts, 3 – 4 grādi, tāpēc iedrošinājos tikai iebrist ūdenī ar kājām. Nākamajā dienā izgājām apmēram vienu kilometru garo krustaceļu, kura staciju skaistās skulptūras izvietotas lielā augstumā. Meditācijas latviešu un krievu valodā vadīja mūsu priesteris Jānis.
Brīvajā laikā es atkal devos uz avotiņu, šoreiz iegremdējos ūdenī līdz jostas vietai. Dienu pavadījām lūgšanās, ko noslēdzām vakarā ar Rožukroņa lūgšanu procesijas ar svecītēm laikā. To lūdzāmies dažādās valodās, arī poļu valodā, jo bija daudz šīs tautības svētceļotāju. Lurdā pavadījām vēl vienu nakti.
Nākamā mūsu pieturas vieta bija Santjago de Kampastellla Spānijā. Apmeklējām Sv. Apustuļa Jēkaba baznīcu, kur lūdzāmies arī pie svētā kapa, pagodinājām viņa relikvijas.
Emocionāls brīdis bija brauciens uz Atlantijas okeānu. Mūs brīdināja par lielo viļņu bīstamību. Par to nācās pārliecināties arī dažiem mūsējiem, kad lielais vilnis vienu nogāza no kājām, diviem samērcēja fotoaparātus. Bet iespaids bija neaizmirstams. Pateicība Dievam par radītās dabas daudzveidību un skaistumu!
Beidzot, tieši manas jubilejas dienā, 20. aprīlī, sasniedzām galamērķi – Fatimu.
Fatima - pilsēta Portugālē, kur 1917. gada 13. Maijā Vissvētākā Jaunava Marija parādījās trim bērniem – Lūcijai, Franciskam un Jacintai. Kundze, stāvēdama uz mākoņa virs neliela ozoliņa, bija spožāka par sauli. Tam sekoja vēl piecas vīzijas. 13. oktobrī skaistā Parādība paskaidroja, ka Viņa ir Rožukroņa Karaliene, ieteica skaitīt Rožukroni un uzcelt baznīcu. Pēc Viņas iepriekšējā apsolījuma, daudzkrāsaina saule rotājās pie debesīm, tā trīcēja un krita. 50 tūkstoši cilvēku to novēroja un apliecināja šo brīnumu. Dievmāte aicināja cilvēkus gandarīt par grēkiem, skaitīt Rožukroni, lūgties par priesteriem, godināt Jaunavas Marijas Bezvainīgo Sirdi un izlīdzināšanai upurēt Svēto Euharistiju katra mēneša pirmajā sestdienā. Tas izglābtu neskaitāmas dvēseles, novērstu drausmīgo pasaules karu. Fatima ir kļuvusi par ievērojamu svētceļnieku centru.
- Lielākais svētceļotāju pieplūdums te esot katra mēneša 13.datumā. bet arī citās dienās cilvēku ir daudz. Sv. Mises notiek viena pēc otras dažādās valodās. Bazilika pašlaik ir slēgta uz restaurāciju. Ozols, virs kura Dievmāte parādījās ganiņiem, ir izaudzis liels. Blakus tam atrodas pirmā nelielā kapela un arī jaunā, lielākā, kur pastāvīgi notiek dievkalpojumi. Tur atrodas arī Lūcijas, Jacintas un Franciska apbedījumi. Tālāk kalnā uzcelta jauna, skaista baznīca. No vecās bazilikas līdz jaunajai ved gājēju celiņš, kuru svētceļnieki parasti noiet uz ceļiem. Man uz sāpošajiem ceļiem bija grūti to izdarīt, tāpēc devos četrrāpus. Redzēju kādu sievieti, kura mēroja šo ceļu uz vēdera – „po plastunski”.
Jaunajā baznīcā ir daudz kapelu. Kādā no tām vakarā un no rīta mūsu grupai bija Sv. Mise. Varējām piedalīties arī kopējās Misēs. Fatimā gulējām divas naktis.

- Sākās mūsu atpakaļceļš caur Spāniju. Madridē apmeklējām tikai vienu baznīcu un pārnakšņojām. Nākamajā dienā bijām Saragosā. Lūdzāmies baznīcā, kur kādreiz vēl Dievmātei dzīvai esot, atnāca sludināt Evaņģēliju apustulis Lūkass. Viņam sākumā neveicās, neviens nevēlējās viņu klausīties. Tad kādu reizi uz staba - pilāra parādījās Dievmāte. Un cilvēki noticēja Sv. Lūkasa sludinātajām patiesībām. Tur tagad atrodas Marijas de Pilare baznīca, tās priekšā uz pilāra - neliela Dievmātes skulptūra, kurai katru dienu maina apmetņus, kas esot piecās krāsās.
Pēc nakšņošanas Saragosā mūsu ceļš turpinājās uz Monseratu, kas atrodas apmēram 40 km no Barselonas, augstu kalnos. Tur pa necaurejamiem biezokņiem kādreiz uzkāpa mūki un izveidoja savu klosteri. Tagad turp var piebraukt ar autobusu. Baznīcā atrodas Sv. Lukasa darinātā skulptūra “Melnā Madonna”. Tā novietota zem stikla kupola, ārā ir tikai viena roka. Pirms to noskūpstīt, vajag lūgties kādā konkrētā nodomā, tad tas piepildīšoties. Es lūdzos, lai Krāslavas cilvēki, īpaši bērni, atgrieztos pie Dieva.
Barselonā apmeklējām okeāna akvāriju. Neizdzēšamu iespaidu atstāja virs galvas peldošās haizivis, citas interesantas zivis, eksotiski ūdens augi un dzīvnieki.
Barselonā jau apmēram simt gadus ceļ sarežģītas arhitektūras ļoti lielu baznīcu ar daudziem torņiem - Sagrada Familia, kura vēl nav pabeigta. Dievkalpojumi tajā jau notiek, taču darāmā ir vēl daudziem gadiem.
Apskates autobusos izbraucām pa pilsētas ievērojamākajām vietām. Daba brīnišķīga: pa Vidusjūru peld kuģīši, palmas, citi eksotiski augi, viss zied - skaisti!
Nākošo nakti pavadījām ceļā uz Turīnu Ziemeļitālijā. Uzreiz devāmies pie pašlaik izstādītā Turīnas līķauta. Bija ilgi jāstāv rindā. Sākumā mūs informēja arī poļu valodā, kā un kur jāstāv, lai labāk saskatītu līķautā atstāto Kristus ciešanu un nāves pārsteidzošo attēlu.
Turīnas līķauts ir visspilgtākais Kristus augšāmcelšanās liecinieks. Dievišķā Apredzība līdz mūsdienām, gandrīz divtūkstoš gadus, saglabājusi atveidoto uz apbedīšanas auta sava veida piekto Evaņģēliju, kas nav rakstīts ar tinti, bet gan ar mūsu pestīšanas dēļ izlietajām Kristus Asinīm. Līķautam, šim vislielākajam kristiešu svētumam, kas sedza Krisus Miesu, sākot no tās novietošanas brīža kapenēs līdz augšāmcelšanās stundai, ir sarežģīta saglabāšanas vēsture, īpaši ilgstošās kristīgās ticības vajāšanu dēļ. Par Turīnas līķautu tas tiek dēvēts pēc pilsētas nosaukuma, kurā atrodas kopš 15. gs.
Gandrīz simt gadus dažādu zinātnisko nozaru speciālisti rūpīgi un daudzpusīgi veica Turīnas līķauta pētījumus un atzina tā īstumu. 1993. gada jūnijā starptautiskais simpozijs Romā, kurā piedalījās 57 zinātnieki no 18 valstīm, paziņoja, ka nav citas varbūtības, kā vienīgi šī: uz līķauta attēlots Jēzus Kristus no Nācaretes.
Pestītāja apbedīšanas auts ir miljonu cilvēku mīlestības un pielūgsmes objekts. Iepriekšējo reizi tas tika izstādīts 2010. gadā no 10.aprīļa līdz 23. maijam. Toreiz relikviju pagodināja apmēram 2.5 miljoni cilvēku, viņu vidū arī pāvests Benedikts XVI. Tagad, pēc pieciem gadiem aprīlī, šo kristiešu dārgumu, klusējošo Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās liecinieku, izstādīšanas laikā pielūdza arī Latvijas svētceļotāju grupa, kurā bija daudz latgaliešu.
- Venēcijā mums bija paredzēts Sv. Marka baznīcas apmeklējums, taču mēs tajā netikām. Iepriekšējā dienā tur bija lieli Sv. evaņģēlistam veltīti svētki, iekšā laida tikai tos, kuri bija iepriekš pieteikušies. Pastaigājām pa Sv. Marka laukumu, apskatījām gondolas, tad ar kuģīti pabraucām pa jūru.
Venēcijā viss ir ļoti dārgs: par stāvvietu vien samaksājām 400 eiro. Tāpēc nakšņot braucām uz Paduju. Mūsu galvenais mērķis šajā Ziemeļ- itālijas pilsētā bija pabūt Baznīcas doktora, lielā brīnumdarītāja, franciskāņu mūka - misionāra Sv. Antonija bazilikā, vienā no skaistākajām svētnīcām pasaulē.
Sv. Antonijs ir dzimis XII gs beigās Portugālē. Viņš kļuva par priesteri un franciskāņu mūku, darbojās Portugālē, Itālijā un Francijā, visur ar savu piemēru un dedzīgajiem sprediķiem iedvesmodams cilvēkus kristīgai dzīvei. Sv. Antonijs tiek saukts par Jēzus Sirds draugu: viņš aicināja katru dvēseli mīlēt Vs. Jēzus Sirds un dzīvot Jēzus Sirds mīlestībā. Viņš bija Dievmātes izcils godinātājs, mudināja cilvēkus mīlēt debesu Karalieni kā vislabāko Māti un ļaužu labdari, bija pilnīgi pārliecināts par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu, kaut gan šo dogmu Baznīca izsludināja tikai pēc 600 gadiem.
Svētais brīnumdaris miris 1231. gadā Padujas tuvumā, kur viņa atdusas cietā uzcelta skaista bazilika, kas miljoniem cilvēku ik gadu kļuvusi par svētceļojuma mērķi. Pēc svētīgā mūka nāves dažu nedēļu laikā pie viņa kapa notikuši ar dokumentiem apstiprināti 46 brīnumi. Nepilna gada laikā pēc nāves Antonijs tika svinīgi izsludināts par svētu. Kad saskaņā ar Baznīcas praksi pēc 32 gadiem veica relikviju pārbaudi, atverot šķirstu, izrādījās, ka visa Sv. Antonija miesa bija jau satrūdējusi, bet mēle bija svaiga kā dzīvam cilvēkam. Dievs gribēja pagodināt savu kalpu ar jaunu brīnumu: mēli, kura bija par Dieva Vārda sludināšanas un daudzu grēcinieku atgriešanas ieroci, puvums nebija skāris.
Sv. Antonijs no Padujas ir viens no iemīļotākajiem svētajiem arī Latvijā. Šodien viņu visbiežāk piesauc kā pazaudēto lietu atradēju. Visi steidzas pie lielā brīnumdarītāja savās bēdās un nelaimēs.
Mūsu zemē nav gandrīz nevienas baznīcas, kur nebūtu viņa altāra, statujas vai svētgleznas. Otrdienās ticīgie lūdzas litāniju Sv. Antonija godam, saņem svētību ar viņa relikvijām.
- Sv. Antonija bazilikā atrodas viņa kaps un relikvija - viņa mēle. Blakus kapelā priestera J. Voverova vadītajā Sv. Misē mēs lūdzām lielā svētā aizbildniecību un palīdzību mūsu vajadzībās.
Padujā apmeklējām arī Sv. Justīna baznīcu, kur atrodas Sv. evaņģēlista Lūkasa gleznotais Dievmātes portrets.
Pēc nakšņošanas Zalcburgā (Austrija) izbraucām cauri daļai Austrijas, Vācijas, Čehijas, Polijas. Jūsmojām par krāšņajām dabas ainavām ar kalniem. Uzzinājām, ka mājām ir tik mazi lodziņi, lai tajos labāk saglabātos siltums.
Vakarā iebraucām Čenstohovā (Polija), paspējām uz vakara Sv. Misi. Pēc naktsmiera šajā svētvietā agri rītā piedalījāmies svinīgajā, dziļi saviļņojošā Čenstohovas Dievmātes svētgleznas atklāšanas rituālā, pēc tā - poļu priestera celebrētajā Sv. Misē. Mūsu delegāciju uzaicināja ieņemt vietas pie paša altāra. Palicis atmiņā skaistais sprediķis. Priesteris, komentējot Jēzus teiktos vārdus: “Ņemiet manu jūgu uz sevis [..], jo mans jūgs ir viegls” (MT 11,29 - 30), skaidroja, ka šis jūgs ir mīlestība. Ja mēs viens pret otru izturētos ar mīlestību, pasaule būtu pavisam citāda. Pēc Sv. Mises kādu brīdi lūdzāmies Dieva žēlsirdības kapelā, un tad devāmies ceļā uz mājam. Vēlu vakarā bijām Daugavpilī.
- Kādi Jums ir visspilgtākie svētceļojuma iespaidi?
- Viss svētceļojums bija dažādu saviļņojošu iespaidu pārbagāts, domāju, tas nesīs mums visiem svētīgus garīgos augļus. Katrā svētvietā bija kaut kas savdabīgs, atšķirīgs no citām. Mans mērķis bija doties svētceļojumā, lai pateiktos Dievam par 70 nodzīvotajiem gadiem. Prāvests Eduards, dodot svētību pirms brauciena, aicināja lūgties par mūsu draudzi. Katru reizi, gan lūdzoties braukšanas laikā, gan Svētajās Misēs, citos dievkalpojumos, atcerējos šos savus nodomus. Par mūsu draudzi parasti lūdzos arī vienu Rožukroņa noslēpumu.
Ar Dievmātes parādīšanos saistītās divas ievērojamākās svētvietas Lurda un Fatima izceļas katra pa savam: pirmā - ar savu greznību, otra - ar vienkāršību. Emocionāls brīdis bija redzēt, ka ozoliņš, virs kura Fatimas bērniem parādījās skaistā Kundze, izaudzis liels.
Fatimā izjutu īpašu gaisotni un sirds pacilātību, varbūt tāpēc, ka tā bija manas jubilejas diena. Gan jaunajā baznīcā, gan kapelā lūdzoties, jutu, ka Jēzus visu laiku ir blakus.
Monseratā neaprakstāmas sajūtas bija, redzot tūkstošiem cilvēku noskūpstīto Melnās Madonnas rociņu un iespēja arī man tai pieskarties.
Manu sirdi dziļi uzrunāja apbrīnojami daiļrunīgais Jēzus mirušās Miesas un mūsu dēļ izlieto Pestītāja Asiņu pēdu atveids Turīnas līķautā. To pagodināt man bija iespēja jau otro reizi. Pirmoreiz pie šīm relikvijām lūdzos pirms pieciem gadiem, kad tās arī bija izstādītas apskatei.
Katrā no šīm svētvietām gribējās pabūt ilgāk, bet viss noritēja diezgan ātrā tempā.
Paldies Dievam, fiziski šo garo svētceļojumu izturēju labi, pati brīnos. Mājās dažreiz ir pat grūtāk. Ceļā daudz lūdzāmies. Katru dienu uzklausījām Sv. Misi, dažreiz pat vairākas. Kad atgriezos mājās, daudzi teica, ka par mani lūgušies. Paldies viņiem! Tas viss, neapšaubāmi, palīdzēja izturēt.
Paldies par stāstījumu. Lai Dievs Jums dāvā bagātīgus svētceļojuma augļus!


Genovefa Kalviša
Laikraksts "Ezerzeme" Nr. 39-40 (26.-29.05.2015.).


Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.