Baznīcas loma aizsardzībā pret dēmoniem

Kādu dienu pie manis telefoniski griezās katoļticīga laikraksta “Ezerzeme” lasītāja un jautāja: vai dievnamā ir atļauta dziedināšana un lāstu noņemšana? Viņa esot dzirdējusi, ka Baznīca ir pret visāda veida magiem, dziedniekiem un ekstrasensiem.

Patiešām, Svētie Raksti brīdina: “Tā saka Kungs: Lai starp jums neatrodas neviens, kas […] pareģo, zīlē, bur, pesteļo, vārdo, izsauc garus, ir zintnieks vai mirušo iztaujātājs, - Kungam ir pretīgi visi, kas tā dara!” (V Mozus 18,10 -12).

Diemžēl mūsdienās, ja neņemam vērā tos, kuri sātanu vai Luciferu pielūdz, nav daudz to, kuri vēl tic viņu personiskajai eksistencei. Tomēr patiesībā ļaunais gars joprojām nesnauž. “Visvairāk Baznīcai šodien vajadzīga aizsardzība pret dēmonu”, pasludināja pāvests Pāvils VI 1972. gada 15. novembra vispārējā audiencē. Jānis Pāvils II 1982. gadā savukārt sacījis: “Ļaunums, cilvēka pretrunīgums, viņa iekšējā plaisa ir ne tikai pirmgrēka sekas, bet arī sātana postošās un grūti pamanāmās darbības iespaids.” Arī pāvests Francisks joprojām turpina mūs brīdināt: “… Esiet nomodā, jo ļaunā stratēģija ir šāda: tu esi kļuvis kristietis, ej savā ticībā uz priekšu, es tevi pametīšu, atstāšu tevi mierā. Taču vēlāk, kad būsi pieradis būt mierā, nebūsi sevišķi uzmanīgs un jutīsies drošs, es atgriezīšos.. Lūgsim Kungam žēlastību šīs lietas uztvert nopietni. Viņš atnāca, lai cīnītos par mūsu atpestīšanu. Viņš uzvarēja dēmonu! Lūdzu, neielaidīsimies ar dēmonu nekādos darījumos!.. Būsim nomodā! Un būsim vienmēr ar Jēzu!” (2013. 11.10.)

Ko darīt, ja cilvēks apzinās, ka kritis par upuri velna darbiem, lāstiem vai noburšanai? Baznīca iesaka negriezties pie magiem, ekstrasensiem, dziedniekiem vai zīlniekiem, kas situāciju tikai pasliktinās. Drīzāk jāmeklē palīdzība pie kāda priestera eksorcista. Vārds “eksorcisms”, no grieķu valodas “exorkismos”, nozīmē ļaunā gara izdzīšanu. Baznīca atļauj bīskapu autorizētajiem priesteriem piekopt eksorcismu saviem locekļiem, nekatoļiem un ekskomūmicētiem (izslēgtiem no Baznīcas locekļiem).

Katoliskās Baznīcas Katehisms (nr. 1673) nepārprotami atgādina, ka Jēzus praktizēja eksorcismu (Mk 1,25 utt.) un ka Baznīca no Viņa saņēmusi varu un pienākumu eksorcizēt. Jēzus nāca, lai “iznīcinātu velna darbus” (1 Jņ 3,8), lai atbrīvotu cilvēkus no sātana verdzības un nodibinātu Dieva Valstību, kad būs sakāvis sātanu. Jēzus eksocismi atbrīvo cilvēkus no velna važām (Lk 8,26 - 39). Jēzus ar savu Krusta Upuri uzveica sātanu, taču tas turpina karot ar kristiešiem, kuri palikuši uzticīgi Jēzum. Šī iemesla dēļ mūsu cīņa ar ļaunajiem gariem turpinās un nebeigsies - kā mūsu Kungs mūs ir brīdinājis - “līdz pat pēdējai dienai!”

Romas diecēzes eksorcists dons Gabriēls Amorts, kurš zināja, ka pāvests Jānis Pāvils II ir veicis vairākus eksorcismus, atbrīvojot cilvēkus no dēmoniskās varas, nesaskata šajos notikumos neko ārkārtēju: Jēzus Kristus izdzina ļaunos garus un apustuļi tāpat. “Uzskatu, ka ir dabiski, ja bīskaps, būdams apustuļu pēctecis, izdzen ļaunos garus,” viņš teica. “Cilvēki brīnās tāpēc, ka jau ļoti sen katoliskā Baznīca ir pametusi savu eksorcistisko misiju. Domāju, tas noticis aptuveni pirms 200 gadiem. Manuprāt, te ir divi iemesli: pirmais - reakcija uz pārspīlējumiem pagātnē; otrs - arī garīdzniecību ir skārusi racionālisma un materiālisma inde. Mēs visu gribam izskaidrot ar dabiskiem cēloņiem un galu galā sūtām visus pie psihiatriem, arī apsēstos,” tā tēvs G. Amorts.

Pāvestst Jānis Pāvils II, pasludinot, ka galvenais eksorcists ir Jēzus, savulaik atgādināja: “… uzreiz pēc kristības Jēzus tika aizvests tuksnesī, lai tur Viņu kārdinātu velns (Mt 4,1; Lk 4,1; Mk 1,12). Cīņa ar sātanu, kas iesākās tuksnesī, turpinājās visu tālāko Jēzus dzīvi. Ļauno garu izdzīšana bija viena no Kunga galvenajām darbībām. Turklāt tieši par to ļaudis brīnījās ar skaļiem saucieniem: “Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņu paklausa” (Mk 1,27).

1999. gadā Romas katoļu Baznīca atjaunināja savu 1614. gada velna izdzīšanas rokasgrāmatu. Arī mūsdienās daudzi katoļi un līdzīgi domājošie citu reliģiju pārstāvji ir pārliecināti, ka cilvēku var apsēst velns un viņa dēmoni. Tikai Itālijā vien profesionālus eksorcistus gadā nolīgst aptuveni 500 tūkstoši cilvēku.

Arī Latvijā ir ne mazums cilvēku, kurus piemeklē dēmoniska apsēstība vai ļaunā gara uzbrukumi veselībai, jūtām, attiecību jomā utt. Par to bija iespēja pārliecināties arī man, piedaloties triju dienu rekolekcijās sv. Alberta baznīcā Rīgā 2007. gada 31.08. - 02.09. Tās vadīja Starptautiskās Eksorcistu asociācijas viceprezidents, atbildīgais Vatikānā par dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošanu visās pasaules valstīs tēvs Rufuss Pereira (nu jau viņš ir mūžībā; miers viņa dvēselei!). Iekšējās dziedināšanas Sv. Misē, ciltskoka dziedināšanas dievkalpojumā, eksorcista individuālajos aizlūgumos toreiz pārliecinājos, ka ļaunais gars joprojām pastāv un darbojas realitātē, ka svarīgākie šķēršļu bloki, kas traucē dziedināšanu, ir nepiedošana, nenožēloti grēki, neatteikšanās no okultajām praksēm, Vienlaikus sapratu, ka Viņš ir vienīgais visas cilvēka būtības Dziednieks. Mana liecība par šīm rekolekcijām bija publicēta “Ezerzemē” 2007. gada 11. septembrī.

Kādā ar Vatikānu saistītā Romas universitātē ir iespējams iziet četru mēnešu kursus eksorcismā. Katru gadu priesteri, mūki un mūķenes pulcējas konferencē Romā, kur apspriež ar eksorcismu saistītus jautājumus.

Pirms diviem gadiem latviešu valodā ir izdota grāmata “Aizsardzībai pret ļauno”. Grāmatu sarakstījis pieredzējušais itāliešu eksorcists dons Paskvalino Fusko, draudzes prāvests sadarbībā ar savu bīskapu. Pamatojoties uz savu eksorcista pieredzi, autors svētīgi un vienkārši atbild uz daudziem jautājumiem, ko mūsdienās uzdod arvien lielāks vīriešu un sieviešu skaits: “Kā dēmons pielavās? Kādas pazīmes norāda uz viņa klātbūtni? Un jo īpaši - kā no viņa tikt vaļā?” Dons Fusko atmasko aptuveni 300 nešķīsto garu “specializāciju” fizisko slimību un psihisko traucējumu jomā, piedāvā konkrētu lūgšanu un dievbijības formu apkopojumu, par kurām ļaunie gari paši atzinuši, ka viņi tās nevar ciest.

Vienlaikus tēvs Frusko brīdina, ka veltīgi ir plānot sākt uzreiz un tikai ar eksorcismiem. Ļoti bieži ir vajadzīga dziļa atgriešanās, nevis eksorcismi. Grāmatas autors uzskata, ka visefektīvākā ieteicamā terapija būtu šāda:

Bieži un labi izsūdzēt grēkus (ja iespējams - katru nedēļu).

Lūgties no rīta un vakarā (tāpat arī pirms un pēc ēdienreizes).

Katru dienu lūgt pilnu Rožukroni: no rīta - Priecīgos noslēpumus, pēcpusdienā - Sāpīgos, vakaros - Augstās Godības noslēpumus.

Nopietns ticības ceļš (katru dienu kaut ko apgūstot reliģijas jomā) un patiesa atgriešanās pie Dieva.

Katru dienu Svētā Mise un Komūnija.

Katru dienu atkārtot mūsu Kungam, ka mēs Viņu mīlam un gribam Viņu mīlēt.

Gavēt, kā Jēzus mums to piekodinājis.

Lūgt atbrīvošanas lūgšanas.

Euharistikā adorācija.

Priestera izteiktas atbrīvošanas lūgšanas un eksorcismi.

Priesteris šeit iesaka to, kas der vislabāk. Viņš arī uzsver, ka Dievs pieļauj dēmoniskos uzbrukumus tāpēc, ka tikai cīnoties mēs piedzīvojam Dieva Žēlastības spēku. Tas nāk mums par labu, ja piedzīvojam nepieciešamību pēc Dieva, jo tikai tādā veidā mēs paliekam mazi, pazemīgi, uzticīgi lūgšanai, nezaudējam ticību. Ticība mums teic, ka pēc Krusta allaž seko Augšāmcelšanās. Tā bija ar Jēzu, tā tam jābūt arī ar mums.

Genovefa KALVIŠA