Prieka, nožēlošanas un aizstāvības gavēnis

Atceros, kā bērnībā, apzinātas ticības sākumā, manās rokās nonāca vecvecmāmiņas lūgšanu grāmata poļu valodā, bez vākiem, jau dzeltenām lapām. Lai arī toreiz no tur rakstītā neko daudz nesapratu, toties vārdi “gavēnis” un vēl daži bija skaidri. Grāmatā bija minētas “sausās dienas”, “ceturkšņa gavēņi” u.c. - tas viss piesaistīja. “Par ko te ir runāts?”, - es jautāju baznīcas prāvestam, un saņēmu šādu atbildi: “Zini, tā kādreiz bija, tagad ir savādāk…” Lai uzzinātu no pirmavota, kā tad ir bijis agrāk, jautāju savai vecmāmiņai, lai Dievs dod mieru viņas dvēselei, kura ar smaidu uz lūpām, atceroties bērnību Austrumpolijas laukos, pastāstīja: “Jā, gaļu neēdām visu Gavēņa laiku. Mamma, lai nomierinātu mūs, bērnus, Pelnu dienas rītā teica, ka naktī čigāni visu speķi nozaguši… Tiesa, Lieldienās gaļa atkal parādījās!”

Vēlāk ticības brāļi draudzē mani centās pārliecināt, ka gavēnī svarīgāka ir garīgā puse, bet ārējās iezīmes, t.i., ko ēst un dzert, nav tik būtiskas, galvenais, lai par gaļu atcerētos piektdienās, tas būtu pietiekami. Aicinājums ievērot tikai garīgo gavēni likās nekonkrēts un neapmierināja tikpat nekonkrēto vēlmi dzīvot ticībā “pa īstam”. Un nemeklēsi taču argumentus pret pravieti Jesaju, kurš aicināja vērsties pret netaisnību un pievērsties žēlsirdībai gavēņa laikā. Ko lai saka, pārliecinājos, ka šādu pieeju par saprāta trūkumu nenosauksi, un izvēlējos dzīvot garīgo dzīvi pēc iepriekšējo paaudžu piemēra.

Mans uzskats bija nemainīgs, līdz satiku Medžugorjes ticīgo grupas pārstāvjus. Viņi katru mēnesi izsūdz grēkus, daudz lūdzas dievnamos, tup ceļos, bet mājās lūdzas Rožukroni - tas viss ir labi un apsveicami, es nodomāju. Viņi lasa Bībeli - tas katoļiem ir īpašs pluss, bet viņi arī gavē! Turklāt kā: divreiz nedēļā cenšas gavēt ar maizi un ūdeni - tas mani šokēja, tāpēc pirmā mana doma bija: “Ar šiem cilvēkiem kaut kas nav kārtībā!” Gavēnis kļuva par pamatu tam, kāpēc es vīzdegunīgi jautāju: “Kur ir rakstīts, kas ir norādījis, ka jāgavē tik bieži un stingri kā jūs?”. Bet tā vietā, lai aizstāvētos, man ar smaidu vienkārši paskaidroja: “Jēzus pārvērtās par maizi, es atsakos no zināmiem ieradumiem, lai gavētu ar ūdeni un maizi, tādējādi dzīvoju ar Jēzu, ar Dzīvības Maizi!” Tāds vienkāršs skaidrojums atbruņoja, vēl jo vairāk, mudināja pamēģināt pašam.

Mums ir zināmi Jēzus vārdi, ka viņa mācekļi gavēs “kad Viņš tiks viņiem atņemts”. Ir dažādi gavēņa skaidrojumi. Personīgi man, lai uz vienu dienu atteiktos no kaut kā ierasta (mūzikas, sociālajiem tīkliem, radio, saldumiem), ir svarīga tā pirmā pieredze ar cilvēkiem, kuri rāda piemēru, ka gavēnis var kļūt par priecīgu tikšanos ar Jēzu. Tāpēc, pirms pieņemt lēmumu, man ir no jauna jāapzinās, kas es neesmu pašpietiekams, ka man ir vajadzīgs Jēzus, ka es vēl Viņu neesmu pilnībā iepazinis, maz Viņam uzticos un sekoju, ka tam visam man nepieciešama pašatteikšanās.

Pēc priecīgā gavēņa pieredzes, lai pietuvotos Dievam, Sv. Ignācija no Lojolas garīgo vingrinājumu laikā es iepazinos arī ar nožēlošanas gavēni. Garīgo vingrinājumu pirmā no četrām gavēņa nedēļām veltīta savu grēku nožēlai un grēksūdzei. Lai sasniegtu šo mērķi un aptvertu, ka grēkā nav nekā patīkama un noderīga, Sv. Ignācijs piedāvāja gavēni, ko nav atcēluši arī mūsdienu tēvi - jezuīti. Tiesa, netika piedāvāts gavēt ar maizi un ūdeni, bet tika dota iespēja, nemainot pārtikas daudzumu, mainīt tās kvalitāti. Tādā veidā trīs dienu laikā pārtikas vienveidība nemulsināja un neapgrūtināja, bet palīdzēja izjust “uz savas ādas” grēka bezjēdzīgumu, ienīst to. Gavējot un domājot par grēku līdz pat iekšējām garīgām sāpēm, man kļuva skaidrs, ka neviens grēks nesniedz prieku un laimi, bet atņem to, atņem dzīves garšu. Šāds gavēnis noslēdzās ar izjustu un patiesu grēksūdzi, gavēņa pārtraukšana liecināja par priecīgu tikšanos ar piedodošo Dievu.

Pāvesta Franciska pirmajā pontifikāta gadā, kas sakrita ar kritisko notikumu saasinājumu Sīrijā, kad Rietumu pasaule sāka pamanīt tur notiekošos traģiskos notikumus, Svētais tēvs aicināja visus katoļus gavēt un lūgties par mieru šajā pasaules daļā. Nesen arī es pats personīgi saņēmu elektronisku vēstuli no kristiešu grupas, tā bija adresēta cilvēkiem, kuri garīgi cieš no sekām, kas radušās fiziskas un garīgas vardarbības dēļ, tā rezultātā šie cilvēki ir zaudējuši dzīves jēgu. Šī grupa aicina gavēt un lūgties par tiem, kuriem šobrīd ir visgrūtāk, lai caur gavēni dalītos un uzņemtos viņu nastu. Zīmīgi, ka šo ekumenisko grupu bija iedvesmojis “gavēņa par citiem” piemērs, ko praktizē kāda harizmātiska protestantu kopiena ASV. Viņi to nosauca par “Līgavaiņa drauga gavēni”, t.i., Jāņa Kristītāja gavēni, kurš bija gatavs atteikties no visa, jo ļoti vēlējās, lai Jēzus - Glābējs “tiktu paaugstināts”, t. i., ieņemt viņā un visos citos aizvien vairāk vietas.

Lielais Gavēnis man ir iespēja būt tuvāk Jēzum: kādā veidā šoreiz, kādos nodomos es jūtu aicinājumu “pazemināties”, lai Pestītājs dāvātu savu žēlsirdību man un tik daudziem brāļiem - cietējiem?

Tēvs Rodions Doļa, Krāslava (No “Vestnik katoļičeskoj Cerkvi”, tulkots no krievu val.)