Priesteris ar lielo burtu

Nākošgad viņš atzīmēs nozīmīgu savas dzīves jubileju - 80 gadus. Bet šogad 30. maijā sveiksim cienījamo garīdznieku 40. priesterības gadadienā.

Marians Daļeckis dzimis 1937. gada 27. maijā Kombuļu pagasta “Strazdu” mājās dievbijīgā septiņu bērnu ģimenē, kur tika audzināts kristīgā garā. Marians kopš bērnības sapņoja kļūt par priesteri. Viņš bija no papīra izgriezis ornātu un, spēlējoties ar bērniem, tēloja priesteri, vadīja lūgšanas. Ganos iedams, dziedāja garīgās dziesmas, un zēna skanīgā balss bija dzirdama pat kaimiņu sādžā. Tomēr ceļā uz sava sapņa īstenošanu bija jāpārvar daudzi šķēršļi. Daļecku ģimenē agri nomira māte. Marianam nācās gādāt par iztiku: strādāja savās lauku mājās, pēc tam - sovhozā, bet vēlāk Rīgā. Grūtības sagādāja arī latviešu valodas apgūšana.

Kad par gadu vecākais brālis Oļģerts jau bija dažus gadus nokalpojis par priesteri, darbā rūdītais Marians 34 gadu vecumā kļuva par garīgā semināra audzēkni. Pēc ordinēšanas par priesteri 1976. gada 30. maijā pirmā darba vieta viņam bija Rēzeknes dekanāta Bikovas draudze Gaigalavā. Bet kopš 1977. gada 1. septembra, izņemot starplaikā divus gadus, priesteris Marians Daļeckis ir Dieva Vārda sludinātājs pierobežas draudzēs - Balbinovā (Indrā), Indricā un Piedrujā. Viņa garīgajā un pastorālajā aprūpē bijušas divas, desmit gadus - pat trīs draudzes, bet kopš 2008. gada - tikai Piedrujas draudze.

Piedrujas katoļu baznīca (1759. - 1774.) ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar virkni 18. un 19. gs iekārtas priekšmetiem, kas iekļauti valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Prāvests vienmēr ir rūpējies par kārtības uzturēšanu dievnamā un tā apkārtnē, kaut gan vienkāršots remonts un kaut kāda aplupušo sienu pielabošana kā pieminekļu aizsardzības objektam bija liegta. 1986. gadā baznīcā izremontētas ērģeles. 2010. gadā restaurētas četras 19. gs 1. pusē darinātās gleznas. 2015. gada rudenī sākta centrālā altāra sienu gleznojumu restaurācija.

Piedrujieši tēvu Marianu par savējo dēvē jau 33 gadus. Un 16 gadus prāvesta “labā roka” ir ērģelniece Antoņina Tuče. Viņa tēvu Marianu uzskata par Priesteri ar lielo burtu, kurš dievkalpojumus vada ar lielu godbijību un precizitāti, nekad nepieļauj paviršības vai sasteigtību. Kaut gan Sv. Mises notiek poļu valodā, prāvests ir piekodinājis, lai koristi vienu vai divas dziesmas izpildītu latviešu valodā. Draudzes locekļi ciena savu dvēseļu ganu. “Tev, laikam, ir grūti sadarboties ar šo ātras dabas garīdznieku,” kādreiz Antoņinai jautājusi kāda draudzes locekle. Viņa atbildēja, ka ar tēvu Marianu saprotas ļoti labi, un tā esot vistīrākā patiesība.

Ērģelniece arī pastāstīja, ka nomaļās draudzes kapsētās mirušo piemiņas dienās dažreiz nākas dziedāt un lūgties divatā ar prāvestu. Kaut gan uz kapusvētkiem ierodas novadnieki kuplā skaitā, uz lūgšanām viņi bieži vien ir kūtri. Tēvs Marians to sāpīgi pārdzīvo un vienmēr aicina ticīgos būt aktīvākiem, rūpēties par savas ticības stiprināšanu, atgādina, ka bez Dieva mēs neko citu nespējam, kā tikai grēkot.

Priesteri Marianu Daļecki labi pazīst arī Krāslavas draudzes ticīgie. Vairāk nekā 12 gadus viņš ir bijis vikārs mūsu draudzē, labs prāvestu J. Samuša, A. Madelāna, J. Lapkovska, E. Voroņecka palīgs. Viņš līdz pat šodienai aktīvi piedalās sv. mocekļa Donata svinībās, Lielā gavēņa rekolekcijās, vada Sv. Mises, teic saturīgus sprediķus, pieņem grēksūdzes. Prāvests E. Voroņeckis uzsver, ka tēvs Marians ir joprojām aktīvs, darbīgs, neskatoties uz lielo gadu nastu un slimībām, kad nepieciešams, brauc palīdzēt uz citām draudzēm. Savu vecāko kolēģi E. Voroņeckis raksturo kā dziļi ticīgu, labu priesteri un labu garīgo tēvu, kurš prot iedvesmot cilvēkus dzīvot pēc Dieva likumiem, un novēl, lai Kungs sūta ilggadējam Dieva vīna dārza strādniekam veselību un citas vajadzīgās žēlastības tālākam sekmīgam kalpojumam. Tāpat kā piedrujieši sauc savu prāvestu “mūsu lakstīgala”, arī krāslavieši pārliecinājušies, ka tēvam Marianam joprojām ir tikpat skanīga balss kā pirms gadiem divdesmit, kad viņš dziedot godina Dievu.

Izvērtējot savu priesterisko kalpojumu 40 gadu garumā, sirmais garīdznieks atzīst, ka šajā laikā bijis daudz prieka un gandarījuma, kas nāk no uzticīgas sava aicinājuma sūtības pildīšanas. Spēks tiek smelts ikdienas Euharistiskajā upurī, lūgšanās. Gandarījumu sniedz apziņa, ka tava dzīve tiek atdota Dieva godam un cilvēku dvēseļu labumam.

Pacilājošs pārdzīvojums arvien ir bijusi piedalīšanās lielajos svētkos Aglonā - Vasarsvētku noslēgumā, 15. augustā, sv. mocekļa Donata svētkos Krāslavā. Arī liturģiskā gada lielākie svētki un gatavošanās tiem nesuši daudz prieka - Betlēmītes ierīkošana pirms Ziemassvētkiem, Kristus kapa atveidošana pirms Lieldienām, pēc tam Vissvētākā Sakramenta pielūgsme, Lielās ceturtdienas Sv. Mise bīskapa vadībā katedrālē Rēzeknē, uguns un ūdens svētīšana un līksmā dziedājuma “Alleluja!” atjaunošana pēc ilgās Lielā gavēņa klusēšanas Lielajā sestdienā. Kad aprūpē bijušas divas un trīs draudzes tādās reizēs no pārslodzes prāvests jutis nogurumu, taču vienlaikus arī apmierinājumu.

Šogad ir Žēlsirdības jubilejas gads, kas ietver arī atlaidas. “Šajā svētajā gadā tām ir īpaša nozīme”, teikts pāvesta Franciska bullā “Misericordial Vultus” (MV,22), ar kuru tika izsludināts ārkārtas jubilejas gads, kas veltīts Dieva žēlsirdībai. Prāvests Marians Daļeckis pastāstīja, ka viņš pastāvīgi atgādina ticīgajiem par atlaidu lielo nozīmi. Bullā ir uzsvērts: “Izlīgšanas sakramentā Dievs piedod grēkus, un tie ir patiesi dzēsti, tomēr grēku negatīvā ietekme uz mūsu domāšanas veidu un rīcību paliek. Taču Dieva žēlsirdība ir daudz stiprāka arī par to. Tā kļūst par Tēva dāvātajām atlaidām, kas ar Kristus Līgavas starpniecību nonāk pie grēcinieka, kurš ir saņēmis piedošanu, un dara viņu brīvu no visām grēku sekām, sniedzot tam spēju praktizēt tuvākmīlestību, pieaugot mīlestībā, nevis atkal krist grēka”(MV,22).

Tēvs Marians ir sarūgtināts par to, ka daudzi neizprot atlaidu lielo dāvanu, un novēl biežāk izmantot Dieva piedošanas lielo spēku.

Jautāts, kā gatavojas atzīmēt ordinēšanas jubileju, viņš atbild īsi: “Lūdzoties!” Jubilārs plāno 30. maijā doties pie Aglonas Dievmātes, kur satiksies ar dekānu Jāni Stepiņu (Preiļi) un prāvestu Antonu Aglonieti (Kalupe), kuri kopā ar viņu iesvētīti par priesteriem, un lūgsies, pateiksies Dievam par saņemtajām žēlastībām. Tēva Mariana viskarstākā vēlēšanās ir, lai pietiktu veselības un izturības, turpinot cienīgu kalpošanu Dievam un cilvēkiem.

Genovefa KALVIŠA