Šogad Krāslavas sv. Ludvika Romas katoļu draudze svin trīs nozīmīgas jubilejas: 250. gadadienu kopš mūra baznīcas būvniecības pabeigšanas (1767. g.), 240. gadadienu kopš baznīcas konsekrēšanas (1777. g.) un 260. gadadienu kopš Krāslavas Garīgā semināra atklāšanas (1757. g.). Man gribētos pievienot vēl ceturto jubileju, manuprāt, vissvarīgāko - 340. gadadienu kopš patstāvīgas Krāslavas draudzes izveidošanas.
Tagadējā mūra baznīca ir trešā pēc skaita katoļu baznīca Krāslavā. Latgaliešu kalendāra redaktors Gustavs Manteifels rakstīja, ka Krāslavā 16. gs ir bijusi maza koka baznīciņa un skaitījusies par Indricas filiāli. Pirmo koka dievnamu Krāslavas katoļiem uzcēlis Miķelis de Brunavs 1580. - 1590. g.
1636. gadā Krāslavu nopirka Ludinghauzenu - Volfu dzimta. Zalenska darbā “Jezuici w Polsce” varam izlasīt, ka muižnieks Georgs (Ježijs) Ludinghauzens - Volfs licis sākumu jezuītu misijai Krāslavā. Viņš ir iestājies jezuītu ordenī, par saviem līdzekļiem 1676. gadā uzbūvējis Krāslavas otro katoļu baznīcu un nodevis to jezuītiem. Tā bijusi krusta formas liela koka baznīca un tās mūžs bijis 85 gadi. Pēc mūra baznīcas būvdarbu pabeigšanas tā izjaukta un pārvesta uz Kombuļiem. Iespējams, ka līdz ar šīs lielās koka baznīcas uzcelšanu Krāslava no Indricas filiāles kļuvusi par patstāvīgu draudzi (apmēram pirms 340 gadiem).
Priesteri - kristīgās ticības stiprinātāji
Tas, ka Latgales latvieši, dzīvodami lielo tautu krustcelēs, ir saglabājušies kā nācija, nosargājuši savu kultūru, ir nenoliedzams nopelns katoļu Baznīcai. Mūsu novadnieks St. Škutāns savā pētījumā “Misionaru darbeiba Latgolā” atzīmē, ka kāds Mogiļevas bīskaps (Venceslavs + 1863. g.) esot izteicies, ka Māras zeme ir vērtīgākā pērle visā Mogiļevas diecēzē. Autors tālāk secina: “Jō tys patīši tai beja, tod nūpalns pi taidas pērles radeišonas pirmā un golvonā kōrtā pīsanōk klusajam un naatlaideigajam mūku un prīsteru dorbam Latgolas dīvnomūs un draudzēs.”
Vācot materiālus par Krāslavas draudzes priesteriem, uzzināju, cik daudz izcilu misionāru un garīgo tēvu vārdi ir saistīti ar Krāslavu. Ordeņu tēvi un priesteri arvien bijuši tie, kas tautai atklājuši mūžīgās pārdabiskās patiesības, nesuši Evaņģēlija mūžīgās dzīves vēsti. Tieši viņu iepotētā ticība, uzticēšanās Dievam latgaliešiem ir devusi sīkstumu un izturību, kas ļāva saglabāt savu identitāti, it īpaši pēdējo triju gadsimtu sitienos. Viņi ne vien dedzīgi darbojušies tiešo garīdznieka pienākumu veikšanā, bet arī devuši daudz vērtību kultūras, izglītības, zinātnes jomā, bijuši Latgales atmodas veicinātāji un tautas vienotāji.
Dziļa cieņa, godbijība un arī lepnums pārņem par kristīgās ticības pamatlicējiem un tās stiprinātājiem, par manas draudzes priesteriem, kuri pašaizliedzīgi, ar lielu uzupurēšanos, Dieva un līdzcilvēku mīlestību darbojušies no tās pirmsākumiem līdz šodiendienai.
Jezuītu tēvi - garīgās dzīves attīstības veicinātāji (1676. - 1755. g.)
Krāslavas draudzes izveidošanā, katolicisma atjaunošanā un nostiprināšanā, savas tautas apziņas iedzīvināšanā, kā arī kultūras līmeņa celšanā Krāslavā un tās apkaimē vislielākie nopelni ir jezuītu ordenim, kas šeit darbojies 80 gadus.
Īsumā par ordeni. Tā dibinātājs ir sv. Ignācijs no Lojolas (Spānija). 1540. gada 27. septembrī pāvests Pāvils III apstiprināja jauno ordeni ar nosaukumu “Jēzus Sadraudzība” (Societas Jesu), kas vēlāk lielākoties tiek saukts vienkārši par jezuītu ordeni.
Tas nav mūku ordenis, bet gan ordeņa priesteru savienība, tāpēc jezuītiem nav speciāla mūka tērpa jeb, tā sauktā, habita, nav nekādu izteiktu gandarījumu paradumu, kopēju lūgšanu noteiktās stundās, jo jezuīti uzskata, ka tas varētu būt par traucējumu viņu apustuliskajā un audzināšanas darbā. Pats Ignācijs ir izvēlējies līdzekļus sava ordeņa apustuliskajam darbam, par tādiem atzīstot sprediķošanu, rekolekcijas (garīgos vingrinājumus), karitatīvus darbus, jaunatnes audzināšanu, zinātni, un misijas starp pagāniem un nekatoļiem.
Latgalē jezuīti īsto misijas darbu uzsāka ap 1600. gadu. Ap 1628. gadu Daugavpilī sāka darboties pastāvīgs jezuītu misiju punkts, vēlāk rezidence un kolēģija. No Daugavpils misionāri pār- staigāja plašu Latgales apkārtni. Ap 200 gadu garu un ražīgu posmu aptver Daugavpils jezuītu rezidence - kolēģija, kam bija vairākas pastāvīgas stacijas jeb misiju stacijas ar vienu vai vairākiem jezuītu misionāriem katrā, to skaitā, arī Krāslavā.
Dažādos laikos Krāslavā misiju punktā darbojās 1 - 3 jezuītu misionāri. 1729. gadā sevišķi izcēlies tēvs Dembovskis, kas kā misionārs šeit pavadīja pāri par 20 gadiem. J. Broks sakarā ar jezuītu ordeņa 450 gadu jubileju par tēvu Kazimiru Dembovski ir piezīmējis, ka viņš saviem biedriem atstājis lielu pamudinājumu strādāt ne tikai sviedros, bet arī līdz nāvei vienkāršās tautas labā.
No jezuītu annālēm uzzinām, ka 1677.gadā Krāslavā darbojās tēvs Blazijs Pataki. Viņš nomira Krāslavā 1693. gadā. J. Broks, rakstot par Latgales klānu pusē strādājošiem jezuītiem, min Antonu Viļkeviču (1712. - 1777. g.), kuram kā misionāram pirmā darba vieta bijusi Krāslavas misijā. Kurzemē dzimušais Antons Viļķevičs jezuītu ordenī iestājies mūža 20. gadā un pēc filosofijas un teoloģijas studiju beigšanas pilnīgi sevi atdevis apustuliskajam darbam Kunga vīna kalnā. Viņš uzņēmies visgrūtākos darbus, lai tādā veidā pievērstu dvēseles Dievam. Sevišķi augstā pakāpē viņam bijuši izveidoti pacietības, pazemības, paklausības un citi tikumi, kā arī bērna mīlestība uz Vissvētāko Jaunavu Mariju.
1742. gadā, izbeidzis misionāra darbību Varakļānos, uz Krāslavu pārcēlies tēvs Juris Riškevičs, kurš “Jēzus Sadraudzībā” iesaistījies 1711. gadā. Paši jezuīti šo priesteri raksturo kā dedzīgu misionāru.
17. un 18. gs jezuītu darbība Latgalē vēršas plašumā un dziļumā. Pateicoties jezuītiem, Krāslava kā svētceļojuma vieta pazīstama jau kopš 17. gs, kad Ludinghauzens - Volfs savos īpašumos uzcēla lielo koka baznīcu, un te jezuīti novietoja no Tērbatas atvesto brīnumdarītājas Jaunavas Marijas svētbildi. Un arī te tā kļuva slavena ar brīnumiem. Vēlāk jezuīti to pārveda uz Indricu, vēlāk - uz Izvaltu, kur tā gāja bojā. Indricā tagad atrodas šīs svētbildes kopija.
Cand. hist. N. Ķaune rakstā “Garīgās dzīves veidošanās Latgalē” (izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1934. g. I) atzīmē, ka paši jezuīti vēl 1680. gadā Latgales reliģisko stāvokli raksturoja stipri negatīvi. Jezuīts Georgs (Ježijs) Ludinghauzens - Volfs, otrās katoļu baznīcas cēlājs, raksta vēstulē ģenerālim uz Romu tā: “Es gan lūdzu mani pārcelt uz Indiju, bet tās vietā ieguvu Latgali. Ar to tomēr neko neesmu zaudējis, jo arī še esmu atradis “indiešus”: iedzīvotāju lielākā daļa ir pagāni.” Taču dažos gadu desmitos stāvoklis krasi mainās. Bīskaps K. Šembeks relācijas ziņojumā Svētajam Krēslam par Baznīcas stāvokli Livonijas un Piltenes bīskapijās raksta, ka 1715. gadā jau visa Latgale, pateicoties Dieva gādībai, esot katoliska, izņemot niecīgu skaitu tur dzīvojošo luterāņu un shismatiķu. Draudžu, baznīcu un mācītāju skaits gan esot nepietiekams, Latgalē esot tikai 6 draudžu baznīcas ar daudzmaz stabilām fundācijām. Vēl muižnieku īpašumos minētas uzceltās dažas baznīcas, to skaitā dievnams Krāslavā: kaut gan koka, bet pietiekoši laba baznīca, pie kuras darbojas jezuītu ordeņa garīdznieks, kurš apkalpo apmēram piecu jūdžu apkārtni Volfu īpašumos. 1749. gadā uzskatītas 7 draudžu baznīcas un 7 baznīcas muižnieku īpašumos, Krāslavā - jau Plāteru īpašumos. St. Škutāns savā pētījumā raksta: “Krōslovā… nu 1680. goda pastōvēja jezuītu misijas punkts… tai tys byus bejis leidz 1755. godam, tys ir, leidz tāvu misioneru ataicynōšonai uz Krōslovu.”
Kopš Krāslavas pirkšanas laika 1729. g. grāfu Plāteru dzimta ir sadarbojusies ar jezuītu ordeni. Viņiem arī bija uzticēts pastorālais darbs Plāteru visai plašajos īpašumos. Skaidri zināms, ka Krāslavas draudzes vēsturē tēviem jezuītiem pienākas pirmā vieta kā hronoloģiskās kārtības, tā arī darbības ražīguma un nozīmes ziņā.
18. gs Krāslava vairākkārt piedzīvoja briesmīgus plūdus, karus, kam sekoja bads un mērs. Neskatoties uz dabas katastrofām un citām nelaimēm, jezuītu darbība neapsīka. Viņi centās palīdzēt, kur vien spēja: apmeklēja mājas un ciemus, mācīja katehismu, kristīja, laulāja, apmeklēja un apkopa slimos, nebaidoties no aplipšanas ar slimībām un no nāves briesmām, upurēja pat dzīvības tuvākmīlestības vārdā.
17. un 18. gs jezuītu ordenis Latgalē veica ne vien lielu reliģisku, bet arī nacionālu darbu, pasargāja mazo tautu no rusifikācijas caur populāro literatūru, skolu dibināšanu un jaunatnes audzināšanu. Francis Kemps rakstīja: “Pateicoties jezuītu katoliskai akcijai, viņu literārai darbībai latgaliešu dialektā, Latgales zeme, kas vietām līdz 50 % jau bija apsēsta ar ieplūdušiem slāviem, tomēr palika nacionāla, latviska un kā tāda vēlāk varēja ietilpt Latvijas valsts sastāvā.”
Šis apstāklis atstāja pēdas Krāslavas jaunā dievnama projektēšanā. Toreizējā Krāslavas īpašnieka Ludviga Konstantīna Plātera plānos bija izveidot Krāslavu par savas centrālās rezidences vietu, pārcelt Livonijas un Kurzemes (Piltenes) bīskapa katedrāli no Daugavpils uz Krāslavu. Acīmredzot Plāteru intereses sakrita ar Vatikāna misiju kongregāciju plāniem Inflantijā. Grāfs vienojās ar Livonijas bīskapu Antoniju Ostrovski, ka uzcels Krāslavā katedrāli, bīskapa rezidenci, klosteri un telpas priesteru semināram. Jau 1755. gadā tika pieņemts lēmums par celtniecību, garantējot tam nepieciešamos resursus. Grāfi Plāteri apņēmās finansiāli nodrošināt baznīcas būvi, bet bīskapi Ostrovskis, Hilzens un Puzina - garīgā semināra celtniecību un darbību, kā arī dievnama iekārtojumu.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas eksperte Rūta Kaminska, Dr.art., atzīmē, ka Krāslavas baznīcas mūra ēkas projekts parasti tiek saistīts ar Antonio Ludoviko Paroko vārdu, kurš 1762. - 1777. g darbojies Lietuvas lielkņazistē un Latgalē. Tomēr trūkst izsmeļošu ziņu, lai pietiekami droši nošķirtu A.L. Parako projektus no viņa jaunākā brāļa Domeniko Frančesko darba, kurš 18. gs. otrajā pusē arī uzturējies Latgalē. Skaidrs ir tas, ka Krāslavas baznīcas projekta autors ir viens no viņiem.
Projekts jezuītu vadībā izstrādāts, vadoties galvenokārt no Romas galvenā jezuītu dievnama kanoniem, un kļuva par vienu no Latgales baznīcu arhitektūras etaloniem, izcilu 18. gs. baroka arhitektūras paraugu - Latvijā reti sastopamā “II Gesu” tipa celtni, kuras pirmparaugs ir arhitektu Džakomo Vinjolas un Džakomo della Portas projektētā II Gesu baznīca Romā.
Vairāku iemeslu dēļ Plāteru dzimta uzticēja jaunās, vērienīgās mūra baznīcas un klostera ēkas būvniecības darbus lācariešiem jeb misijas kongregācijas tēviem.
1756. gadā tika anulēta jezuītu Krāslavas misija un ordenis pārcelts uz Indricu. Viņu vietu ieņēma lāzaristi jeb misionāru tēvi, kuru vadībā sākās mūra ēkas celtniecības darbi. Baznīcas arhitektūrā ir elementi, kas liecina par jezuītu lomu baznīcas projektēšanā. Arī šodien dievnama apmeklētāji var apskatīt uz kafedras jumta sprediķojošu jezuītu - sv. Francisku Ksaveru, “Jezus Sadraudzības” ordeņa dibinātāja sv. Ignāciju Lojolas līdzgaitnieku un domubiedru, kuri kopā pirmie salika jaunā ordeņa svētsolījumus, apņemoties kalpot vienīgi Pestītājam. Atklāts paliek jautājums, kāpēc Krāslavas baznīcas projektētāji izvēlējās te iemūžināt tieši jezuītu Francisku Ksaveru? Varbūt tāpēc, ka vēl savas dzīves laikā viņš brīnumainā veidā spēja izārstēt nedziedināmās lipīgās slimības, mēri un holēru, un vēlāk kļuva par to aizbildni? Zināms, ka Krāslavā tolaik plosījās briesmīgs mēris…
Genovefa KALVIŠA
Turpinājums sekos
