Lāzaristu jeb misionāru loma Krāslavas vēsturē (1755. - 1843. g.)
Liela loma Krāslavas, kā arī visas Latgales vēsturē ir bijusi lāzaristiem jeb misionāriem. Tā saucās kongregācija, ko dibināja sv. Vincents no Paulas (1581. - 1660. g.) 17. gs Francijā. Viņš to nosauca par Misiju kongregāciju, jo tās locekļiem - priesteriem vajadzēja aprūpēt plašas tautas masas, celt tās dzīves un tikumības līmeni. Par lāzaristiem (lācaristiem) šīs kongregācijas locekļus cilvēki sauca tāpēc, ka viņu pirmā galvenā mītne Parīzē bija veltīta sv. Lāzaram (Lācaram). Viņus sauca arī par sv. Vincenta misionāriem. Lāzaristi uzskatīja sevi par laicīgo priesteru apvienību. Sava svētīgā dzīvesveida un iespaida dēļ, kādu šī kongregācija bija atstājusi uz ticīgās tautas un garīdznieku dzīvi, tā ieguva lielu piekrišanu un izplatījās arī ārpus Francijas.
Bīskaps Ostrovskis 1754. gadā uz Krāslavu no Polijas aicināja tēvus lāzaristus, kuriem pāvests Innocents XI ieteica nodot garīgo semināru veidošanu atsevišķās diecēzēs. 1755. gadā grāfi Plāteri ar Misionāru ordeņa vizitatoru Sļivicki noslēdza līgumu, nododot viņu pārzināšanā jaunuzceļamo baznīcu, semināra telpas un semināram savāktos naudas līdzekļus, no kuru procentiem bija jāalgo mācību spēki un jāuztur semināristi. Tāpat viņiem bija jāuztur draudzes skola, kurai Plāteri ierādīja zemes gabalu ar piemērotu ēku. 1755. gadā, vēl Krāslavā esot jezuītu misijai, te ieradās lāzaristi - misionāri, kas pārņēma draudzes un jezuītu skolas vadību. Viņi apmetās pie vecās koka baznīcas.
Par pirmo Krāslavas draudzes prāvestu pēc jezuītiem kļuva Pāvils Šerbonskis (1755. - 1757.15.06.). Pēc vairākiem avotiem, 1755. g. beigās, pēc citiem - 1756. g. pēc itāļu arhitekta Parako projekta sākās mūra baznīcas celtniecība. Galvenie smago darbu veicēji bija vietējie zemnieki - dzimtcilvēki, kuri divus kilometrus garā ķēdē no rokas rokā padevuši ķieģeļus no ķieģeļnīcas uz baznīcas ēkas būvvietu. Prāvesta Šerbonska darbības laiks vēl ievērojams ar to, ka 1755. g. 29. decembrī tika pasludināts Krāslavas garīgā semināra dibināšanas akts. Vēl vecajā jezuītu mītnē, pie vecās baznīcas, 1757. g. 15. jūnijā notika oficiāla garīgā semināra atklāšana, drīz vien sākās arī audzēkņu uzņemšana.
88 gadu misionāru - lāzaristu kalpošanas laikā Krāslavā draudzes ticīgo un garīgā semināra aprūpe notika ciešā vienotībā un sadarbībā. Kopš 1759. gada lielākā daļa draudzes prāvestu vienlaikus bija arī semināra reģenti (vadītāji): Samuels Višņevskis (1759. - 1764.), Jāzeps Šabskis (1768. - 1774.), Staņislavs Sļadovskis (1774. - 1785.), Miķelis Svižinskis (1785. - 1791.), Matejs Mozozieņevskis (1791. - 1806.), Matejs Šatkovskis (1806. - 1820.), Vincents Tribulovičs (1820. - 1828.), Jānis Erdmans (1830. - 1835.), Jāzeps Gaļķevičs (1835. - 1842.)
Jāuzsver ir tas apstāklis, ka no 1775. gada līdz 1843. gadam pie Krāslavas draudzes un semināra darbojās 9 - 10 misiju priesteri. Nav šaubu, ka lāzaristi uzticīgi pildīja savu misionāra sūtību, kuru apustuliskā darbošanās nesa bagātīgus augļus, iepotējot nākamajos garīdzniekos un draudzes ticīgajos nesvārstīgu paļāvību uz Dievu, izvadot cilvēku dvēseles no grēka tumsas un nāves ēnas. Daži no viņiem ir pelnījuši, lai par viņu ieguldījumu Krāslavas draudzes un garīgā semināra dzīvē pastāstītu vairāk.
Par baznīcas celtniecības gaitu ziņas ir atrodamas 1761. gada vizitācijas aprakstā. Tajā minēts, ka vecā koka baznīca ir sliktā stāvoklī, bet jaunā “uzcelta līdz logiem”. Jaunbūve pabeigta 1767. gadā, taču ēkas apdare un iekārtošana turpinājusies vēl ilgi pēc tam. Draudzes prāvests, semināra rektors un misionāru mājas priekšnieks Staņislavs Sļadovskis (1774. - 1785.) savā vēstulē 1774. g. 29. augustā ziņojis pāvesta nuncijam: “Nūsvinējis Leldīnes, izdareja apmāram 200 jyudžu (milliaria) ceļojumu.” Kā atzīmē rakstā “Misionāru darbība Latgalē” St. Kučinskis, “apbreinojami kusteigs ir bejs šys Krōslovas misionāru mōjas prīkšnīks, tāvs Staņislavs Sļadovskis - eists nanūgurdynōjama misionāra tips.” Savā garajā ceļojumā viņš bija Osvejā piedalījies rekolekcijās turienes klostera māsām. Veicis milzīgus attālumus no Krāslavas līdz Polockai, Vitebskai, Smoļenskai un Mogiļevai, apceļojis visus kādreizējos Livonijas novadus, neskatoties uz to laiku satiksmes līdzekļiem, kas labākajā gadījumā bija zirgs. Jāatgādina, ka politisko sarežģījumu dēļ 1772. gadā Latgale tika pievienota Krievijai. Kopā ar Baltkrievijas katoļiem Krievijā nu bija vairāk nekā 100 tūkstoši katoļu, kurus cariene Katrīna II plānoja pārvērst par pareizticīgajiem. Krievijai pievienotajās teritorijās nebija palicis neviens katoļu bīskaps. 1773. gadā Krievijas katoļiem par bīskapu iesvētīja Staņislavu Sestženceviču, kurš, atbalstīdams Krievijas intereses, bija ieguvis Katrīnas II labvēlību. Nesazinājusies ar Svēto Krēslu, ķeizariene noteica bīskapa sēdekli Mogiļevā. 1783. gadā arī Krāslsvas draudze tika pievienota Mogiļevas arhidiecēzei. Tas pārvilka svītru iecerei par Krāslavu kā par bīskapa rezidenci. Par šo ieceri šodien atgādina vien baznīcas plašā altārtelpa ar katedrāles kanoniķiem paredzētajiem ozolkoka soliem.
No 1776. gada 3. janvāra ziņojuma uzzinām, ka, atgriezies no sava ceļojuma uz Smoļensku, tēvs Sļadovskis esot ķēries pie pirms 18 gadiem iesāktās baznīcas būves pabeigšanas. Gada laikā gandrīz uzcelts arī klosteris. Tajā jau mitinoties misionāri, semināra audzēkņi un viens laicīgais priesteris.
1775. g. 28. oktobrī - sv. Jūdas un sv. Sīmaņa dienā jaunā baznīca tika iesvētīta. Prāvesta St. Sļadovska darbība saistīta ar vēl vienu svarīgu notikumu draudzes dzīvē, kas nezaudē savu nozīmi līdz šodiendienai. Pateicoties grāfu Plāteru gādībai, 1775. g. 9. augustā uz Krāslavu no Romas sv. Laurencija katakombām tika atvestas sv. mocekļa Donata relikvijas - kauli un asinis, kas kopā ar rakstisku apliecinājumu nodotas Krāslavas baznīcai. Sākumā tās tika novietotas Plāteru muižas kapelā. 1777. g. 26. augustā Krāslavas jaunuzcelto mūra baznīcu, ko veltīja sv. Ludviga godam, konsekrēja Malenskas titulārbīskaps Staņislavs Bohušs Sestžencevičs, piešķirot 40 stundu atlaidas katrā konsekrācijas gadadienā.
1784. gadā Sestžencevičs, jau kā Mogiļevas arhibīskaps un Krievijas katoļu Baznīcas metropolīts, asistējot titulārbīskapam Benislavskim, sv. Donata relikvijas no Plāteru pils kapelas svinīgi pārnesa uz jauno Krāslavas baznīcu un ievietoja Jēzus Sirds altārī.
Arī nākamā draudzes prāvesta un semināra reģenta Miķeļa Svizinska (1785. - 1791.) vārds saistās ar svarīgiem notikumiem attiecībā uz sv. mocekļa Donata relikvijām. 1790. gadā ar pāvesta Pija VI sūtņa starpniecību tika iedibināti sv. Donata svētki ar pilnām atlaidām pirmajā svētdienā pēc sv. Pētera un sv. Pāvila dienas, kā arī vēl citas atlaidas - Jaunavas Marijas šķīstīšanas svētkos (Sveču dienā).
1789. gada 26. maijā muižniece Augusta Plātere Oginska parakstīja aktu par sv. Vincenta no Paulas dibinātās sieviešu kongregācijas žēlsirdības jeb pelēko māsu (viņas valkāja pelēkas krāsas habitus) klostera izveidošanu Krāslavā, vienīgo sieviešu klosteri Latgalē rekatolizācijas laikmetā. Māsu galvenais uzdevums bija karitatīvais darbs. Viņas strādāja slimnīcā, bāreņu patversmē, gāja pie slimniekiem mājās, uzturēja meiteņu skolu, vēlāk - pansiju. Žēlsirdības māsas Krāslavā uzturējās līdz 1864. gadam.
Jau 1784. gadā sākās lielas problēmas ar garīgā semināra uzturēšanu, tam zuda lielākā daļa oficiālā finansiālā atbalsta. Tomēr ar privātiem ziedojumiem tas noturējās līdz 1843. gada beigām, kad tas tika pārcelts uz Minsku.
Svētceļotāju lielā pieplūduma dēļ radās nepieciešamība uzbūvēt atsevišķu kapliču sv. Donata relikvijām. Prāvesta Mateja Šatkovska kalpošanas laikā (1806. - 1820.) par grāfu Plāteru līdzekļiem tika uzbūvēta kapliča ar atsevišķu ieeju un 1818. gada 14. septembrī sv. Donata relikvijas pārvietotas uz viņa godam veltīto altāri kapličā. Šim notikumam par godu Krāslavā ieradās Mogiļevas titulārbīskaps Pāvils Mozdzenevskis, kuru pavadīja ļoti daudz garīdznieku. Svinības turpinājās pāris nedēļas un noslēdzās ar procesiju apkārt Krāslavai. Tika uzstādīts misiju krusts, noturētas ekzekvijas par baznīcas dibinātāju un mirušo draudzes locekļu dvēselēm.
Tēvs Jāzeps Gaļķevičs (1835. - 1842.) bija pirmais no Krāslavas draudzes prāvestiem, kurš tika iecelts par Augšdinaburgas dekānu. 1838. g. ar viņa gādību blakus baznīcai tika uzcelta mūra zvannīca, baznīcas laukums apstādīts ar papelēm, atjaunots misiju krusts. Šajā gadā, sakarā ar vecās Krāslavas filiālbaznīcas Kaplavā pie Daugavas nojaukšanu, tās patrona sv. Jura (sv. Georga) dienas atlaidu svinības (23. aprīlī) ar metropolīta Pavlova rīkojumu pārcēla uz Krāslavu.
J. Gaļķeviča kā garīgā semināra rektora darbība saistās ar kādu morālu slimību, kas bija skārusi Krāslavas misionāru kopienu. Kā raksta St. Kučinskis 1983. gada “Dzimtenes kalendārā”, starp deviņiem Krāslavas lāzaristu tēviem bija radušies strīdīgi nogrupējumi, kas kļuvuši tik asi, ka misionāru mājas priekšniekam J. Gaļķevičam tika atņemta semināra vadība. Semināra profesori par semināra reģentu 1841. gada rudenī ievēlēja gados un pieredzē jauno priesteri Jāni Jāzepu Jalovecki (1817. - 1859.), varbūt tāpēc, ka viņš šo grupējumu strīdos nebija piedalījies, bija turējies nomaļus un ciezdams lūdzies. Viņam drīz vien uzticēja arī Krāslavas žēlsirdīgo māsu klostera vadītāja pienākumus. J.J. Jaloveckim liktenis bija lēmis būt par pēdējo - piecpadsmito Krāslavas garīgā semināra reģerentu (1841. g. rudens - 1843. g. beigas), līdz semināra pārcelšanai uz Minsku. Tajā laikā par draudzes prāvestu un Augšdaugavpils dekānu kalpoja Kazimirs Bočkovskis (1942. g. maijs - 1844. g. decembris). Tas bija bēdīgu notikumu laiks Krāslavā. 1843. g. 10. novembrī ar cara valdības rīkojumu slēdza žēlsirdīgo māsu patversmi. Bet decembrī tika slēgts arī garīgais seminārs. 1844. gada sākumā klēriķi un profesori pārcēlās uz Minsku. Reizē tika slēgta arī Krāslavas lāzaristu kongregācija, tās īpašumus pārņēma valsts. Daļu lāzaristu ieskaitīja bīskapijas garīdzniekos, Žēlsirdības māsas pēc meiteņu skolas un pansijas slēgšanas Krāslavā darbojās līdz 1864. gadam, līdz tika no šejienes izsūtītas.
Pēc misionāru kongregācijas slēgšanas par priesteriem Krāslavas draudzē turpināja kalpot J.J. Jaloveckis, K. Bačkovskis, V. Gosciminskis, K. Obermillers, T. Sucillo un daži citi.
Turpinājums sekos
Genovefa KALVIŠA
