Krāslavas katoļu draudzes trīskāršo jubileju gaidot

Ar Krāslavas draudzes vēsturi visilgāk, veselus 46 gadus (!) saistīts lāzaristu tēva Jāņa Jāzepa Jalovecka vārds, kurš palika šeit arī pēc misionāru kongregācijas slēgšanas. Viņš Krāslavā ieradās kā subdiakons 1839. gadā. 1840. g. 19. jūlijā, Viļņā bīskaps A. Klangevičs iesvētīja viņu par diakonu, bet 21. jūlijā - par priesteri. Atgriezies Krāslavā, J.J. Jaloveckis turpināja strādāt par Svēto Rakstu ekseģēzes un Baznīcas vēstures pasniedzēju seminārā. Ir ziņas, ka priesterības pirmajā gadā viņš tik stipri saslimis, ka tik tikko palicis dzīvs. Kā jau ziņots, no 1841. gada rudens līdz garīgā seminārā pārcelšanai uz Minsku 1844. gada sākumā, viņš bija semināra reģents. Pēc garīgā semināra slēgšanas J.J. Jaloveckis bija prāvesta palīgs, žēlsirdīgo māsu garīgais tēvs un skolu kapelāns, bet no 1849. g. līdz sava mūža beigām 1885. g. - draudzes prāvests un deviņus gadus arī Augšdaugavpils dekāns. Jāuzsver, ka Krāslava Jaloveckim bija vienīgā darba vieta. Šajā laikā viņš ir ļoti daudz darījis mūsu draudzes labā: ieviesa maija mēneša un Lielā gavēņa dievkalpojumus, krustaceļu, kam iegādājās attiecīgas staciju gleznas, iekārtoja sv. Jura un sv. Jāņa Kristītāja altārus, uzturēja dievnamu labā kārtībā, pasūtīja poļu māksliniekam J. Mateiko altārgleznu, jo centrālā altāra fresku bija skāris laika zobs. Kā dekāns viņš sekmīgi kārtoja dekanātā ietilpstošo desmit draudžu attiecības ar valdības iestādēm, spilgti apliecināja Kurzemes guberņas katoļu vienotību ar Vitebskas guberņas triju latviešu apriņķu katoļiem.

Par to, ka J.J. Jaloveckis bija ievērojams garīdznieks ne tikai Krāslavas draudzē, bet arī tālu aiz tās robežām, liecina viņam piešķirtais Mogiļevas goda kanoniķa nosaukums, kā arī divi citi cieņas un atzinības simboli - cara Nikolaja I 1854. g. 5. decembrī piešķirtais krūšu Zelta krusts ar zelta ķēdi un cara Aleksandra II pēc arhibīskapa V. Žilinska ieteikuma 1858. gadā piešķirtais sv. Staņislava III šķiras ordenis. Misionāra portretu ar abām goda zīmēm arī tagad varam apskatīt baznīcas sakristijā (to ap 1882. g. darinājis Pēterpils gleznotājs A. Horavskis). J.J. Jaloveckis bija arī vēsturnieks, mūziķis, dzejnieks, gleznotājs. Viņš apbedīts Krāslavas vecajā kapsētā līdzās savai mātei (blakus kapličai). Jalovecka vārdā nosaukta viena no pilsētas ielām.

Krāslavas draudzes dzīvē lielu ieguldījumu devuši šeit kalpojošie prāvesti - dekāni: Jānis Jāzeps Simi(o)novičs (1891. - 1897.), Jāzeps Kiselis (1928. - 1940.). Pēteris Rudzeits (1940. - 1945.), Staņislavs Zeps (1946. - 1948.), Krāslavas draudzē dzimušais Alfons Misjuns (1948. - 1951.), Staņislavs Kokins (1951. - 1963.), Juliāns Samušs (1963. - 1980.), Jāzeps Lapkovskis (1980. - 2005.). Par katru no viņiem varētu uzrakstīt lielāka vai mazāk apjoma grāmatu. Dažus no viņiem vēl atceras vecākā gadagājuma draudzes locekļi.

11 gadus prāvesta vietnieks un Augšdaugavpils dekāns bija lāzarists Kārlis Obermillers (1837. - 1849.). Mūža nogalē (1880. - 1886.) kā emerits viņš atkal kalpoja mūsu draudzē, ik dienu daudzas stundas pavadot biktskrēslā. Pēc Jalovecka nāves viņš bijis vienīgais, kurš uzklausījis grēksūdzes latviski un latgaliski. K. Obermillers apbedīts Krāslavas kapsētā, tāpat kā Jalovecka vikārs Jans Kurmins (1852. - 1859.), kurš garīgo izglītību ieguva Krāslavas seminārā. Viņš atstājis savu artavu Latgales kultūras vēsturē ar 1858. gadā izdoto poļu - latiņu - latgaliešu vārdnīcu. Šajā laikā J. Kurmins bija vikārs Krāslavas draudzē. Viņam pieder arī dažas lūgšanu un sprediķu grāmatas.

1863. gads Krāslavas apkaimes vēsturē iegājis kā poļu atbrīvošanās kustības laiks. Viens no poļu sacelšanās dalībniekiem un organizatoriem bija Leons Plāters. Pirms uzbrukuma krievu vezumniekiem, kuri veda ieročus, cīnītāju grupa L. Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavas baznīcā, ko pieņēma vikārs Jans Bolcevičs. Nodevības dēļ uzbrukums bija neveiksmīgs. gandrīz visi cīnītāji bija sagūstīti. Leons Plāters tika notiesāts uz nāvi, priesteris Jans Bolcevičs - uz 20 gadiem ieslodzījumā.

Boleslavs Jagellovičs 1899. - 1906. g. Krāslavas draudzē kalpoja par vikāru, 1907. - 1908. g. - par prāvestu. Viņa vārds ierakstīts vēsturē ar to, ka 1902. g. viņš Daugavpilī nodibināja slepenu skolu kandidātu sagatavošanai garīgajam semināram. 1905. g. skola tika pārcelta uz Krāslavu, kur darbojās līdz 1909. g. No Jagelloviča skolas audzēkņiem 20 iestājās garīgajā seminārā un visi tika iesvētīti par priesteriem. Bīskaps Urbšs ir atzinis: “Bazneickunga Jagelloviča darbeiba peļnej atzineibu un jam pošam pīsanōk nu ļaudim pateiceiba un nu Dīva atmoksa.” Pēc B. Jagelloviča nāves profesors A. Novickis teica: “Šys strōdeigais un pašaizlīdzeigais Bazneicas veirs ir miris, bet jō dorbi un nūpalni, zynomā mārā, palīk namērsteigi. Jō dedzeiba un ceņteiba ir pīmārs cytim, kas gryb veļteit sovus spākus Dīva vaļsteibas vērs zemes izplateišonai.”

Sakarā ar Latgales kongresa 100 gadu jubilejas svinībām š.g. maija sākumā plaši izskanēja garīdznieka Franča Trasuna vārds, kurš bija viens no galvenajiem Latgales kongresa organizatoriem 1917. gadā, Latgales, Vidzemes un Kurzemes apvienotājiem, atdzimstošās Latvijas ceļa līdzinātājiem. taču tikai nedaudzi zina, ka šī teologa un politiķa, atzīta sabiedriskā darbinieka, atmodas veicinātāja, publicista un rakstnieka vārds ir saistīts arī ar Krāslavas draudzi. 1920. - 1922. g. F. Trasuns bija mūsu draudzes prāvesta v.i. Šajā laikā viņš bija arī Saeimas deputāts.

Mariāņu tēvs Bronislavs Valpitrs, kurš 1921. - 1923. g. kalpoja par Krāslavas skolu kapelānu, savās atmiņās “Mans dzīves ceļš” rakstīja: “Aprīļa vidū no bīskapa saņēmu rīkojumu nekavējoši braukt uz Krāslavu un tur stāties skolas kapelāna amatā… Par Krāslavas prāvestu skaitījās mācītājs Francis Trasuns, bet viņš kā Saeimas deputāts pastāvīgi dzīvoja Rīgā un uz Krāslavu brauca tikai vasaras brīvlaikā. Visu draudzi apkalpoja viens viceprāvests Diure. Par skolas apmeklēšanu viņam nebija laika pat domāt un tāpēc atsūtīja palīgā mani.”

Pēc Pēterpils garīgā seminārā beigšanas un iesvētīšanas par priesteri ar mag. theol. grādu (1891. g.), F. Trasuns uzsāka kalpošanu Daugavpilī, tad Rīgā, bet no 1906. g. Vitebskas vēlēšanu iecirknī no Latgales viņš tika ievēlēts Krievijas valsts domē, 20. gados - Latvijas 1. un 2. Saeimā. Savulaik par sevi F. Trasuns ir teicis, ka īpašu vietu paveiktajā ieņem viņa kā garīdznieka devums, jo nevienā citā amatā viņš nebūtu bijis tik tuvu savai tautai, kā pildot garīdznieka misiju. “Nu taisneibas, nu tautas un nu Dīva nivīns mani navarēs šķērt,” tā par sevi sacījis F. Trasuns.

Draudzes prāvesta un dekāna Pētera Rudzeita kalpošana Krāslavā 1940. - 1945. g. iekrita traģiskā laikā, kad izpaudās divu okupācijas režīmu - krievu boļševiku un vācu nacistu totalitārie režīmi. 1941. g. jūnijā tika noslepkavoti divi Krāslavas priesteri - rezidenti Sigismunts Tabore un Vitālijs Paškevičs. 30. jūnijā, Sarkanā armija atkāpjoties aizdedzināja baznīcu. Pilnīgi nodega sv. Donata kapliča, altāris un daudzās votas - zīmes, kas liecināja par brīnumiem, kādi bija notikuši caur sv. mocekļa aizbildniecību.

Garīdznieks R. Mutulis liecināja, ka pēc ugunsgrēka dekāns Pēteris Rudzeits un profesors Izidors Ancāns, toreizējais skolu kapelāns un Krāslavas ģimnāzijas direktors, nodegušās kapličas drupās salasīja sv. Donata kaulus un pārnesa uz baznīcas galveno altāri. Līdz septembrim baznīca bija puslīdz sakārtota, un sestdienā pirms Vs. Jaunavas Marijas dzimšanas svētkiem bīskaps B. Sloskāns svinīgi pārnesta sv. Donata relikvijas no galvenā altāra uz Jēzus Sirds altāri, nododot tās publiskai godināšanai. Togad tradicionālās sv. Donata godināšanas svinības notika nevis jūlijā, bet septembrī.

Gada laika dekāns P. Rudzeits ar draudzes locekļu atbalstu uzcēla jaunu kapliču un altāri, un 1942. g. septembrī bīskaps B. Sloskāns svinīgā procesijā svētās relikvijas pārnesa uz jauno altāri kapličā un vadīja sv. mocekļa godam veltītās svinības.

P. Rudzeits 1945. g. 16. septembrī Krāslavas draudzes Šķeņevas sādžā tika arestēts, notiesāts uz 10 gadiem izsūtījumā uz Vorkutu “par līdzdalību dzimtenes nodevībā”, bet 1955. g. jūnijā atbrīvots un reabilitēts.

Teoloģijas doktors, garīdznieks Izidors Ancāns 1937. - 1942. g. bija skolu kapelāns un pēdējais Krāslavas ģimnāzijas direktors. viņa toreizējais audzēknis, vēlākais garīdznieks S. Čužāns 1996. g. atminējās: “Katru rītu pie sv. Stanislava altāra direktors celebrēja Sv. Misi, bet es ar vēl vienu klasesbiedru piekalpoju. Pēc dievkalpojuma kopā ar direktoru gājām uz skolu. Pa ceļam vienmēr kaut ko pārrunājām.”

Katru svētdienu sv. Donata kapličā pr. I. Ancāns noturēja speciālu skolēniem domātu dievkalpojumu. Vēlākais Rīgas garīgā semināra rektors I. Ancāns esot bijis gudrs, ar diplomāta talantu apveltīts cilvēks, augsti izglītots garīdznieks, kurš Romā bija studējis teoloģiju un senās valodas. Viņa bijušie audzēkņi atzīmē, ka profesora stundās interesi piesaistīja viņa personība, redzesloka plašums, pedagoga talants. Kad beidza pastāvēt brīva Latvija, I. Ancāns pārgāja uz darbu draudzēs. 1950. g. viņu arestēja, izsūtīja uz Sibīriju, no kurienes viņš atgriezās 1956. g.

Pēdējā kalpošanas vieta par draudzes prāvestu un dekānu Krāslavā bija ilggadējam Kunga vīnadārza strādniekam Juliānam Samušam (1963. g. oktobris - 1980. g. marts). Šeit viņš nosvinēja priesterības 50 gadu jubileju un viņam galvā tika uzlikts zelta jubilejas vainags (1972. g. 6. janvārī). Viņš ar savu nevainojamo kalpošanu bija izpelnījies godu būt par Svētā tēva kapelānu.

J. Samušs iegādājās Krāslavas draudzei divas altārgleznas: “Svētā ģimene” un “Svētais Antonijs”. Viņš rūpējās par baznīcas uzturēšanu kārtībā: veica iekšpuses, ārpuses un jumta remontu, pārkārtoja elektroinstalāciju.

Dekāns pēc 58 priesterībā nokalpotajiem gadiem mūžībā aizgāja 1980. gada ciešanu svētdienā, pēc gavēņa rekolekcijām Izvaltā. Viņš dievkalpojumā teica sprediķi, tā noslēgumā pēc vārdiem: “Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” turpat kancelē pakritis un nomiris ar infarktu.

Daži vārdi jāpasaka arī par ilggadējo Dieva kalpu Jāzepu Lapkovski (1980. - 2005.), kurš par priesteri iesvētīts slepeni 1944. g. 23. decembrī. Vairāk nekā 60 gadi veltīti Dievam, Tēvijai un cilvēkiem. Nebija viegli pārdzīvot smagos padomju karojošā ateisma gadus. Mūsu draudzē šis dedzīgais dvēseļu gans ar visu sirdi nodevās draudzes locekļu garīgai aprūpei, baznīcas sakārtošanai, sakrālo dārgumu atjaunošanai.

Par sevi J. Lapkovskis pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir teicis: “Esmu cilvēks, kas mīl Latviju un vēl tai labu, kaut pēc tautības polis. Tas man netraucē. Latvijai arī tagad jāuzzied kā Kārļa Ulmaņa laikā ar saprātīgu politiku.”

Latvijas Atmodas un neatkarības atdzimšanas laikā dekāntēvs rūpējās par draudzes īpašumu atgūšanu, 1989. g, viņš iesvētīja pirmo brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, pēc ilgiem gadiem kopā ar savas draudzes ticīgajiem atkal dziedāja valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”, organizēja ticības mācību skolās. Liels ir viņa ieguldījums sabiedriskās saskaņas veidošanā dažādu tautību ticīgo vidū.

Par nopelniem Baznīcas un sabiedrības labā 1995. gadā apbalvots ar Polijas atdzimšanas komandora Krusta ordeni, 1998. g. viņam piešķirts prelāta goda nosaukums. Pēc aiziešanas mūžībā 2005. g. 17. augustā J. Lapkovskis apbedīts Krāslavas baznīcas dārzā, līdzās dievnamam, kurā nokalpoja 25 gadus.

Genovefa KALVIŠA

Turpinājums sekos