Kā dzīvo itāļi Krāslavā

img

Nesen tikos ar divām apmaiņas skolniecēm no Itālijas Maru un Emili, kuras uz gadu ir atbraukušas mācīties “Varavīksnes” vidusskolā Krāslavā, lai iepazītu pilnīgi jaunu kultūru un mentalitāti. Es meitenēm uzdevu jautājumus par viņu dzīvi Itālijā un Latvijā:

Ko jūs domājat par “Varavīksnes” vidusskolu un saviem jaunajiem klasesbiedriem?

Mara: es domāju, ka šī skola ir atvērta jaunai pieredzei apmaiņas studentiem, lai iepazītos ar citām kultūrām, kas ir ļoti svarīgi. Es šeit jūtos ērti. Klasesbiedru vidū jūtos, ka daļa no viņu klases, viņi cenšas padarīt manu atrašanos šeit iespējami labāku, bieži uzdod jautājumus par manu valsti. Ar viņiem ir viegli justies ērti.

Emili: Man arī. Šajā skolā mācos apmēram trīs mēnešus ( Emili uz “Varavīksnes” vidusskolu atnāca no Krāslavas Valsts ģimnāzijas - aut. piez.), šeit visi pret mani labi izturas, visi izturas tā, it kā es būtu daļa no viņu klases jau ilgu laiku. Viņi joko ar mani, sarunājas, man tas patīk. Ikviens skolotājs izturas laipni pret mums un cenšas izdarīt tā, lai mēs justos ērti. Tas ir ļoti patīkami.

Kādi ir jūsu mīļākie priekšmeti? Vai jums patīk mācības Latvijā?

Mara: Interesanti, ka Itālijā man vispār nepatika matemātika, es to nevarēju ciest, bet šeit Latvijā, man patīk šis priekšmets, lai cik dīvaini tas nebūtu. Itālijā man vienmēr patika klasiskie humanitārie priekšmeti, itāļu, grieķu, latīņu valoda, taču pašlaik man matemātika patīk pat vairāk. Ir svarīgi saprast, ka skola Itālijā un skola Latvijā - tas ir pavisam dažādas lietas.

Emili: Man šeit ļoti patīk fizika, Itālijā tā man nepatika. Taču šeit ir lielisks skolotājs, kurš vienmēr palīdzēs, ja vien ir vēlme mācīties šo priekšmetu. Vēl man ļoti patīk krievu valoda. Es mācos 11. klasē, mēs mācāmies arī krievu literatūru, līdz ar to tuvāk iepazīstam krievu kultūru. Tāpēc es arī šurp atbraucu.

Kādi ir nākotnes plāni? Ar kādu profesiju vēlaties saistīt savu dzīvi?

Mara: Es vienmēr esmu sapņojusi strādāt izdevniecībā, taču šajā jomā ir grūti atrast darbu, tāpēc izvēlējos valodas. Vēlos studēt universitātē, pēc tam ceru atrast darbu, kas man patiktu.

Emili: Man viss ir daudz sarežģītāk, jo vienīgais ko patiešām vēlētos savā dzīvē - dziedāt. Taču tas ir tikai sapnis. Cenšos to pārvērst realitātē, taču tas ir visai sarežģīti. Kas attiecas uz universitāti - plānoju studēt tieslietas.

Kā jums sokas ar valodu apguvi? Mācaties krievu vai latviešu valodu, un kādi panākumi?

Mara: Pašlaik es apgūstu krievu valodu, jo mācīties vienlaicīgi latviešu un krievu valodu man būtu sarežģīti. Patiesībā biju domājusi, ka mācīties krievu valodu būs grūtāk. Protams, tas ir smagi, jo mums ir dažāds alfabēts un dažas skaņas es nevaru pat izrunāt, kas attiecas uz gramatiku, tad pamazām sāku to izprast. dažreiz pat atrodu vārdus, kas ir līdzīgi itāļu valodā un tas ir lieliski. Jebkurā gadījumā viss ir iespējams.

Emili: Kad es atrados iepriekšējā skolā, es mācījos latviešu valodu, bet man nepatika. Tagad es mācos krievu valodu un esmu laimīga. īstenībā, tā ir lietderīga valoda, tāpēc, ka Itālijā, ja zini krievu valodu, ir iespējas atrast daudz vairāk profesiju. Ļoti liela pasaules daļa runā šajā valodā un ir lieliski to zināt.

Ko jūs domājat par Latvijas iedzīvotājiem? Kādi viņi ir, ar ko atšķiras no itāļiem?

Mara: Salīdzinot latviešus ar itāļiem, varu teikt, ka jūs esat daudz klusāki un kautrīgāki. Jūs vienmēr bijāt atsaucīgi un labestīgi pret mums, taču mēs - itāļi esam daudz aktīvāki, emocionālāki, mums ir ļoti svarīgs tiešais kontakts - mēs gribam apskaut, skaļi runājam, kad jūs tajā laikā stāvat maliņā, lēni kustaties, klusi un pārdomāti runājat, un no pirmā skatiena var likties, ka esat auksti un bargi ļaudis, kaut gan viss izrādās citādāk, kad jūs iepazīstam tuvāk.

Emili: Ģimnāzijā pret mani izturējās diezgan atturīgi, taču šeit viss ir citādāk. Piemēram, kad man bija dzimšanas diena, klasesbiedri dāvināja man dāvanas, apskāva un sirsnīgi sveica. Man tas bija ļoti negaidīti un patīkami. Tas parāda, ka Latvijā cilvēki arī ir dažādi, bet ir arī atšķirības. Piemēram, mēs Itālijā satiekoties, sabučojamies, apskaujamies, bet jūs vienkārši sakāt “Sveiki” un viss. Tas mums šķiet dīvaini.

Vai skumstat pēc Itālijas?

Mara: Protams, tā taču ir mūsu valsts, kur dzīvo mūsu ģimenes un draugi. Dažreiz skumstu arī pēc savas skolas, kur viss ir vienkārši un saprotami, jo šeit es visu nevaru saprast un tas ir smagi. Taču pašlaik es nedomāju par to, lai atgrieztos mājās, vienkārši esmu laimīga un gūstu prieku, ka atrodos šeit. Daudzi apmaiņas skolēni saka: “Ir palikuši tikai trīs mēneši un tad atgriezīsimies mājās, esmu laimīgs vai nē?”, bet es vienkārši zinu, ka kādu dienu atgriezīšos Itālijā un priecājos par tagadni šeit Latvijā.

Emili: Iespējams, es skumstu pēc saviem draugiem, pēc kopīgas laika pavadīšanas ar viņiem, taču visvairāk es skumstu pēc saules. SAULES. Man pietrūkst saules, jo, dzīvojot Itālijā, es vienmēr domāju, ka saule – tā ir norma., bet šeit es pastāvīgi jautāju: “Kur tad saule?” Un katru reizi, kad redzu to, man tie ir kā svētki. Tagad esmu laimīga, man ir izveidojusies sava Latvijas ikdiena, es zinu par lietām, kas man būtu jādara, starp citu, šeit es ieguvu jaunu vaļasprieku - skriešana un pastaigas gar ezeru. Laikam jutīšos dīvaini, atgriežoties Itālijā, pēc visa kas bija šeit. Vēl būs dīvaini, ka neredzēšu Maru katru dienu Itālijā, jo šeit mēs jau paguvām sadraudzēties, bet Itālijā mēs dzīvojat pavisam dažādās vietās - es Romā, viņa Potencē.

Ko varat pastāstīt par dzīvi Itālijā? Par skolu, draugiem, ikdienu…

Mara: Itālijā mana skola ir līdzīga jūsējai. Es nedzīvoju pilsētā, tāpēc katru dienu jābrauc ar autobusu, un tas nogurdina. Dažreiz ceļā turp un atpakaļ paiet stunda. Pilsētā man arī ir draugi un periodiski mēs kopā pavadām laiku. Tas ir lieliski. Mana galvenā aizraušanās - grāmatu lasīšana, taču šeit vispār nav grāmatu itāļu valodā, tāpēc man nākas lasīt telefonā, bet tas man nepatīk, skumstu pēc papīra formāta grāmatām. Iespējams, ka tā arī ir mana ikdiena. Vēl es skumstu pēc draugiem. Itālijā mēs bieži apmeklējam kafejnīcu, un tur pie kafijas vai tējas tases varam nosēdēt veselu stundu. Tajā pašā laikā jūs ātri maksājat un ejat projām, vai arī kopīgi ejat uz veikalu. Man tas šķiet dīvaini, bet tas ir normāli.

Emili: Itālijā jau desmit gadus es nodarbojos ar peldēšanu, taču pašlaik lielas slodzes dēļ baseinu apmeklēju reti. Mums tomēr nākas pielikt vairāk pūļu jaunajā skolā nekā Itālijā, kur mācības norisinājās mūsu dzimtajā valodā. Vēl Itālijā es ēdu daudz makaronu un picas, tas patiesi ir par mums. Mums Itālijā patīk pamieloties, dažādas pasēdēšanas pie galda un vēl kaut kas tāds. Itālijā es bieži braucu ar velosipēdu un sāku spēlēt ģitāru. Skola mums ir svarīga, mēs uztveram to kā darbu, turpretī jūs pret to izturaties daudz vienkāršāk. Kad mēs no skolas atnākam mājās, vecāki uzreiz jautā par atzīmēm, un ja tas ir 2 vai 5, mums tās ir jālabo un jāuztraucas, turpretī jūs vienkārši pateiksiet “2? Labi” un pasmiesieties, tajā laikā kad itāļu skolēns par to drīzāk raudātu. Pašlaik es nedaudz mainīju savus uzskatus, būdama Latvijā. Protams, skola ir svarīga, iespējams, svarīgāka nekā to uztverat jūs, bet ne tik svarīga, kā to pieņemts uzskatīt Itālijā. Šī doma man palīdzēja mazāk pārdzīvot šajā sakarā.

Kādas ir galvenās atšķirības un līdzības starp Itāliju un Latviju, un jūsu dzīvošanu šeit?

Mara: Galvenā atšķirība, protams, ir laika apstākļi. Es dzīvoju vietā, kur nav pārāk karsti, taču mums ir saule, gaisma un pēc tā es ļoti ilgojos. Es dzīvoju laukos un pie mums, tāpat kā šeit ir skaista daba. Ēdiens arī ļoti atšķiras, lai gan ir ļoti garšīgs. Jūs šeit ēdat veselīgāku ēdienu - augļus, dārzeņus, zupas, bet Itālijā vairāk garšo sāļš un taukains ēdiens, kā fastfood un daudz kas cits. Jūs esat malači.

Emili: Es dzīvoju lielā pilsētā, un redzēt dabu, tas man ir kaut kas jauns. Šejienes meži un ezeri ir lieliski, un man tas ir brīnums. Starp citu par ēdienu, visi, kas bijuši iepriekš Latvijā, man teica “Viņi ēd tikai kartupeļus un gaļu”, taču tā nemaz nav. Šeit visi ēd dažāda veida pankūkas. Jā, pankūkas! Vēl viena atšķirība starp Itāliju un Latviju ir tas, ka ēšanas laikā mēs pie galda pavadām daudz laika un neviens neceļas no galda, visi runājam par dzīvi, kā aizritējusi diena. Ziemassvētkos un Lieldienās mēs pie galda pavadām trīs un vairāk stundas, runājam un ēdam. Jūs vienkārši paēdat, aiznesat šķīvi un aizejat, mums tas šķiet dīvaini.

Kā ir ar jūsu brīvprātīgajām ģimenēm, kuras jūs uzņēma? Kā jūtaties kopā ar viņiem?

Mara: Man ļoti paveicās ar manu brīvprātīgo ģimeni, kopš paša sākuma sajutos kā viņu ģimenes daļa, es zinu, ka varu vienmēr parunāties ar māsām un mammu, viņas cenšas mani sadzirdēt un saprast, palīdzēt man it visā, risināt manas problēmas. Es patiesi jūtos kā viņu ģimenes loceklis, dzīvojot pēc viņu noteikumiem. Viņi nav brīvprātīgo ģimene, man viņi ir vienkārši mana ģimene.

Emili: Mana brīvprātīgo ģimene man vienmēr palīdzēja sarežģītos brīžos Latvijā. Iespējams, ka mēs ne uzreiz sapratām viens otru, bet pašlaik viss ir lieliski. Mēs palīdzam un cienām viens otru. Man dažreiz jautā, kāpēc es savu šejienes māsu saucu vienkārši par māsu, bet viņa patiesi ir kā mana īstā māsa, jo mēs varam runāt par visu, un es ļoti mīlu savu šejienes ģimeni. Man ir ļoti sirsnīgas attiecības ar manu šejienes vecmāmiņu un vectētiņu, viņi bieži saka, ka ļoti mīl mani un ka esmu kļuvusi par viņu ģimenes daļu. Man tas ir ļoti svarīgi.

Noslēgumā gribas uzsvērt, ka Mara un Emili patiešām ir kļuvušas par īpašu un svarīgu mūsu skolas daļu, savas klases daļu, un tas ir lieliski. Viņas ir brīnišķīgi cilvēki, un tā ir lieliska pieredze mums, iepazīties un mācīties kopā ar viņām, palīdzot viens otram.  Es sirsnīgi novēlu viņām veiksmi gan šeit, gan viņu saulainajā Itālijā! Liels paldies par tikšanos!

Kristīne FILATOVA,