Bērni, ģimenes – tā ir Latvijas nākotne, tā ir Latvijas drošība!

img

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, neoficiālā vizītē Krāslavu apmeklēja labklājības ministre Ramona Petraviča. Pirms tam viņa viesojās Aglonā un apmeklēja baziliku, kur aizlūdza par visiem Latvijas bērniem. Dzimušajiem, augošajiem. Bet īpaši par tiem, kuru dvēselītes ir aizsaulē. Pateicoties Natālijai Zdanovskai, “Ezerzemes” tulkotājai, man bija iespēja satikties ar ministri Krāslavas pils parkā un uzdot mūsu lasītājiem svarīgus jautājumus.

Kad aprīlī piedalījos reģionālo mediju dienā Rīgā, kas norisinājās Ministru kabinetā, paliku mūsu lasītājiem parādā atbildi uz jautājumu par pensiju indeksāciju. Tātad - vai tiks palielināta indeksācija pensionāriem ar ilgu darba mūžu?

"Esmu gandarīta, ka 2019. gada budžetā Labklājības ministrijas prioritātēm tika atvēlēti 8,6 miljoni eiro. No tiem 4,8 miljoni eiro tika novirzīti Valsts sociālās aprūpes centru (VSAC) darbinieku atalgojumam. Tas bija ļoti nepieciešams, jo šie cilvēki strādā smagu darbu gan fiziski, gan psiholoģiski.  No 2019. gada 1. oktobra vecuma pensijām, kas aprēķinātas par 45 un vairāk gadu apdrošināšanas stāžu, pensiju indeksācijā piemēros faktisko patēriņa cenu indeksu un 80 procentus (70 procentu vietā) no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Piemaksas apmēru par vienu apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim (pašreiz 1,50 eiro pensijām, kas piešķirtas līdz 1996. gadam un viens eiro pensijām, kas piešķirtas no 1997. gada), 2019. gada oktobrī pārskatīs, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Ir izdevies palielināt finansiālo atbalstu audžuģimenēm un ģimenēm, kuras rūpējas par bērniem ar smagu invaliditāti. 927 tūkstoši eiro atvēlēti jaunam atbalsta mehānismam adoptētājiem pēc tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanas spēkā stāšanās. Proti, tiks izmaksāts bērna adopcijas pabalsts par katru adoptēto bērnu, kurš atradies ārpusģimenes aprūpē, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu. Jaunā pabalsta ieviešana plānota no 2019. gada 1. jūlija.

Personīgi pazīstu vienu no Krāslavas novada audžuģimenes mammām. Ģertrūde Ļetunova izaudzinājusi 14 audžubērnus, visi ieguvuši izglītību, iekārtojušies darbā. Audžubērni viņu sauc par māmiņu un ar visiem bērniem Ģertrūde līdz šim kontaktējas, arī ar tiem, kuri dzīvo ārzemēs. Šobrīd viņa ir audžuģimeņu mentors. Ģertrūde lūdza pievērst uzmanību tam posmam, kad audžubērns sasniedz 18 gadu vecumu. Valsts atbalsts audžuģimenei beidzas, bet jaunietis parasti vēl mācās un viņam nepietiek līdzekļu patstāvīgas dzīves sākšanai. Kā viņam palīdzēt?

Runājot par audžuģimenēm – es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri ir uzņēmušies rūpes par bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. Sarunās ar audžuģimenēm viņi uzsver to, ka audžuģimeņu vecums palielinās, daudzas ģimenes ir tādas, kurās vecāki jau sasniedz 60 gadu vecumu, bet jaunās ģimenes klāt nenāk. Lai gan iepriekšējam ministram bija ļoti jauks mērķis – Latvija bez bērnu namiem, – es tomēr skatos reāli uz šo lietu. Neuzskatu, ka tuvākajā nākotnē Latvija varētu iztikt bez bērnu namiem.  Esam izveidojuši gan krīzes ģimenes, gan arī speciālās ģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Jāsaka, ka šo ģimeņu nav tik daudz, kā mums gribējās. Lai gan labā ziņa ir tā, ka bērnu skaits bērnunamos tomēr samazinās un audžuģimeņu skaits gadā palielinās apmēram par trīsdesmit. Lai gan pagājušajā gadā pabalsti audžuģimenēm tika palielināti apmēram uz pusi, tomēr šīs ģimenes nerodas tik daudz, cik gribētos. 1. jūnijs ir bērnu aizsardzības diena, šajā dienā sevišķi negribētos domāt, ka bērns kādā ģimenē pieņemts naudas vai kāda cita aprēķina dēļ. Ja reiz audžuģimene pieņem bērnu, tad gribas cerēt, ka viņi ņem to ar mīlestību, un bērns saņems visu to labāko, ko šī ģimene spēj dot. Latvijā ir izveidoti 16 atbalsta centri, kuri palīdz ģimenei, kas izlēmusi pieņemt bērnu, izvēlēties statusu, par ko viņi gribētu būt – audžuģimene vai aizbildnis, vai adoptētājs. Dažreiz ģimenēm nav skaidrs, kādu statusu izvēlēties.  Atbalsta centrā to var noskaidrot. Audžuģimene ir pakalpojuma sniegšana uz laiku, lai gan ir ģimenes, kurās bērns dzīvo līdz 18 gadiem, un uzskata audžuģimeni par savu ģimeni.  Sasniedzot 18 gadus, jaunietim nav neviena tuvāka par šo ģimeni. Te atbalsts būtu jāsniedz pašvaldībām. Ir pašvaldības, kas godprātīgi pilda savus pienākumus, bet vairāk ir tā, ka tās gaida, kad jaunietis nāks un prasīs. Jaunietis, kurš dzīvojis audžuģimenē, sasniedzis 18 gadus, visticamāk, nezina savas tiesības, neiet un nejautā, un vairums pašvaldību nav tik naskas, lai pašas piedāvātu savus pakalpojumus. Šeit ir jābūt sociālā dienesta un bāriņtiesas sadarbībai, un kopā jārisina šī problēma. Esam nonākuši pie tā, ka bāriņtiesas nestrādā efektīvi, nestrādā efektīvi. 4. jūnijā preses konferencē kopā ar tieslietu ministru mēs paziņosim savu redzējumu par bāriņtiesu turpmāko likteni. Tas nekādā ziņā nav pieņemams, ja Valsts kontrole norāda par tik daudzām nepilnībām bāriņtiesā, kas ir darbojušās pilnīgi pretēji bērnu interesēm. Tāds veidojums mums droši vien nav vajadzīgs. Bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota iestāde. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija īsteno bāriņtiesu darba uzraudzību. Ja bāriņtiesas kaut ko nedara vai klaji ignorē ieteikumus, mēs viņas nekādā veidā nevaram sodīt, mēs varam vērsties pašvaldībā, bet, ja arī pašvaldība „piever acis”, tad pēdējais, ko mēs varam darīt, – vērsties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.  Ar to arī viss beidzas.  Tas nav veiksmīgākais modelis, kā būtu jāstrādā. Sociālajam dienestam ir jābūt stipram un jāsadarbojas ar institūciju, kas pārstāv bērna intereses. Viņiem ir jābūt pieejamam reģistram un jāzina viss par audžuģimenēm - kad bērni kļūst pilngadīgi un kas ar viņiem tālāk notiek. Pašvaldībai jaunietis ir jānodrošina ar dzīvokli. Ja jaunietis nāk nevis no audžuģimenes, bet bērnu nama un viņam nav vajadzīgo iemaņu, jābūt kādam mentoram, kurš palīdz iekārtot dzīvesvietu un apmāca sadzīves iemaņas. Ja jaunietis nāk no audžuģimenes, pašvaldībai tāpat jāpalīdz šai posmā, līdz jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Zinu konkrētu gadījumu, par kuru man stāstīja audžumamma, kad jaunietei no Krāslavas novada audžuģimenes pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas Rīgas pašvaldība, no kurienes meitene tika savulaik izņemta, ierādīja dzīvesvietu atpakaļ pie mātes alkoholiķes, jo uzskatīja, ka dzīvoklī ir pietiekami daudz vietas abām. Audžumamma šādu situāciju nepieļāva un palīdzēja jaunietei tiesāties ar pašvaldību, lai viņu uzņemtu rindā uz atsevišķu dzīvokli.

Ir labi, ka blakus jaunietim ir bijis kāds, kurš aizstāv viņa tiesības, kad  institūcija neizpilda savu pienākumu. Ja tik vieglprātīgi var atgriezt bērnu pie mātes dzērājas, tad nav ko brīnīties par to, ka atbildīgās institūcijas pieļauj iespēju bērniem dzīvot šādā ģimenē, kur viņam tiek apdraudēta dzīvība, veselība, netiek nodrošināta izglītība, bet reaģē pēdējā brīdī, kad bērna dzīvība ir jau briesmās. Tāda attieksme nav pieļaujama. Vislielākā vērtība, kas mums ir, tie ir bērni. Bērni, ģimenes – tā ir Latvijas nākotne, tā ir Latvijas drošība. Tas būtu katram jāsaprot. Tas jāsaprot gan pašvaldībām, gan sociālajiem dienestiem, gan bāriņtiesām. Diemžēl bāriņtiesās dažkārt lēmumi tiek pieņemti vienpersoniski. Arī bērnu izņemot no ģimenes. Pēc tam netiek strādāts ar šo ģimeni, lai bērnu atgrieztu. Izņem bērnu ārā un aizmirst par problēmu. Bet bērns alkst pēc savas bioloģiskās mātes, savas ģimenes. Protams, ir gadījumi, kad tas nav iespējams, bet daudzkārt to var panākt, ar šo ģimeni strādājot.

No kādas ģimenes tika izņemti bērni, kaut gan kaimiņi teica, ka, ja ar šo ģimeni tiktu strādāts agrāk, to varētu glābt. Rezultātā – bērni bērnunamā, jaunākais adoptēts, dzīvo ārzemēs, viens no vecākajiem jau sasniedzis 18 gadu vecumu un atgriezies pie tēva, tagad dzer abi kopā ... 

Protams, primāri ir jāstrādā ar ģimeni. Ir jāpieliek visas pūles, lai to saglabātu. Jānoskaidro, kāpēc ģimenē ir problēmas, jāmeklē to cēloņi, jāpalīdz tās risināt. Mums Latvijā bieži ģimene netiek turēta godā. Netiek reģistrētas laulības. Tas arī varētu būt viens no vardarbības cēloņiem, jo ģimene nejūtas droša. Ja nav laulības saišu, nav atbildības, nav drošības.  Ir jāstrādā ar mērķi stiprināt ģimenes. Šeit būtu jāsadarbojas visām institūcijām. Ja izglītības iestādē redz, ka bērns ir nomākts, ka viņu uztrauc notiekošais mājās, tas būtu jānoskaidro, jāinformē sociālais dienests. Tāpat ārstniecības iestādēm – ja redz vardarbības pēdas, nedrīkst palikt vienaldzīgi.

Vai visi ir tik pārslogoti, ka to nedara? Saka, ka ir par daudz birokrātijas. Kamēr paveic darbu ar papīriem, cilvēkiem laika neatliek.

Jā, ierēdņi sūdzas, ka ir par daudz birokrātijas, ir zemas algas, un rezultāts ir nekāds. Ja runājam par birokrātiju – es daudz braucu un satiekos ar dažādiem manā pārraudzībā esošajiem iestāžu darbiniekiem. Piemēram, vienā no Latgales reģiona Nodarbinātības valsts aģentūras filiālēm jautāju darbiniekiem – kas ir tas, kas traucē strādāt? Kāds papildus slogs nācis klāt jūsu darbam? Viņi arī parādīja, ka pēdējo gadu laikā ir nācis klāt jauns projekts. Tur esot ļoti liela birokrātija. Kā noskaidrojās, šo birokrātisko procedūru nosaka pašas iestādes iekšējās kārtības noteikumi, tā nav ministrijas prasība.

Kopš apmeklēju Eiropas Parlamentu un piedalījos pārrunās ar dažādu valstu parlamentāriešiem, nācu pie slēdziena, ka Latvijā steidzas ieviest EP ieteikumus ātrā tempā par 150 % un bieži vaino Eiropu tādās prasībās, ko paši pārspīlējuši.

Jā, mēs aizskrienam priekšā Eiropas prasībām. Braucot uz ES komisijām, mēs varam teikt, ka tas, par ko jūs vēl ES spriežat, mums sen jau ir ieviests. Mēs jau varam dalīties pieredzē. Bet mums ir tur jābrauc, jābūt klāt pie svarīgu lēmumu pieņemšanas, jācīnās par savām tiesībām.

Vēl viens smags jautājums – paliatīvā aprūpe*.  Latvijā tā ir Veselības ministrijas pārziņā. Tomēr, kā jau iepriekš teicāt, institūcijām ir jāsadarbojas. Tāpat arī ministrijām, lai sasniegtu iespējami labāku rezultātu cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanā. Neārstējami slimo cilvēku tuvinieki informē sabiedrību par to, ka paliatīvā aprūpe Latvijā ir ne vien ļoti dārga, bet arī grūti pieejama. Vai jums ir redzējums šīs problēmas risināšanā?

Jā, šis jautājums pēdējā laikā tiek apspriests dažādos līmeņos. Biju aicināta un runājām par to TV raidījumā “Krustpunktā”. Bērniem mums ir nodrošināta paliatīvā aprūpe, ir projekti, kā to varētu vēl pilnveidot. Pieaugušajiem šī situācija tiešām ir ļoti bēdīga. Esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuri stāsta, ka paliatīvā aprūpe ir ļoti dārga un nav pieejama nepieciešamo laiku. Šīs aprūpes būtība ir palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa tuviniekiem, kuri tāpat cieš. Iespējams, paliatīvās aprūpes nodaļas varētu veidot pie Valsts sociālās aprūpes centriem. Protams, visur atduramies pret finansējuma trūkumu, bet, ja tas būtu iespējams, tad tāds ir mans redzējums šīs problēmas risinājumam. Katrs cilvēks ir tiesīgs saņemt cilvēka cienīgas vecumdienas. Daudz ir pieredzes, ko mēs varam paņemt no blakus valstīm. Gan Lietuvā ir ko paskatīties, gan uz Igauniju plānoju braukt. Nesen biju Dānijā, ar vēstnieci runājām par personu ar invaliditāti nodarbinātības iespējām. Berlīnē iepazīšos ar bērnu SOS ciematiņiem. Protams, jāpatur prātā, ka naudas sociālai aprūpei Vācijā atvēl procentuāli daudz vairāk, nekā mēs to varam atļauties." 

Saruna vēl turpinājās par dažādām tēmām, galvenokārt, par ģimenes vērtībām, bet par to kādā no nākamajiem laikraksta numuriem. 

Lejā no parka gājām garām nesen renovētajam, skaisti sakoptajam stadionam. Ministre painteresējās, kāpēc stadions ir aizslēgts? Teicu, ka tam ir noteikts darba laiks, bet diemžēl pie vārtiem informācijas par darba laiku nebija. Tad ministre pastāstīja par Saldus stadionu, kura renovēšanā ieguldīti 1,5 miljoni eiro un kurš ir atvērts visiem sportot gribētājiem.

Iveta LEIKUMA


* Paliatīvā aprūpe ir aktīva un visaptveroša to pacientu aprūpe, kuru izārstēšana vairs nav iespējama. Tās ietvaros prioritāra ir sāpju un citu simptomu, kā arī sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole, ņemot vērā, ka paliatīvā aprūpe savā pieejā ir starpdisciplināra un aptver pacientu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību, nodrošinot pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas (gan mājās, gan slimnīcā), ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve. Lēmumu par nepieciešamās paliatīvās aprūpes saņemšanas veidu (piemēram, veselības aprūpe mājās vai stacionārā) pieņem ārsts, individuāli izvērtējot katra pacienta gadījumu.  Avots: www.vmnvd.gov.lv