2. turpinājums. Sākums 19. augusta numurā. Mērs Marcinkivs: “Ivanofrankivskā ir jābūt Mariupoles varonīgo aizstāvju ielai” Pusvienpadsmitos 13. jūlija vakarā jeb trīsdesmit stundas pēc izbraukšanas no Jelgavas mani laipni uzņēma viesnīcā “Bristole”, kas atrodas Ivanofrankivskas vecpilsētas centrā. Vienā pusē piemineklis dzejniekam un poļu, arī lietuviešu nacionālās atmodas veicinātājam Adamam Mickēvičam, pusotra simta metru tālāk piemineklis “Krievu trijotne” – 19. gadsimta pirmās puses literātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem slavofiliem Markijanam Šaškevičam, Ivanam Vagiļevičam un Jakovam Golovackim –, turpat netālu bankas, grāmatnīcas, pasts un 1729. gadā būvētā grieķu katoļu katedrāle. Istabas logs izgāja uz pilsētas īsāko ieliņu, kurai ir gleznotāja Ivana Truša vārds.
Trauksmes laikā veikali ir ciet
Gan viesnīcā, gan tās apkārtnē viss tīrs un sakopts. Vecpilsētas arhitektūra kā Eiropā, taču nejuta kņadu, kas raksturīga Eiropas vecpilsētu hosteļiem un viesnīcām, kad bezrūpīgi viesi virina durvis, nāk un iet. Pulksten 23, kad sākās komandantstunda, viss uz ielas apklusa. Pat viesnīcas numuriņos bija jānodzēš gaisma (to gan neviens nekontrolēja, tikai viesnīcas dežurante ieteica). Tualetes un dušas telpas kaktā stāvēja pieclitrīgas PET pudeles ar ūdeni. Jau aiznākamajā dienā viesnīcas dežurante man paskaidroja, ka ūdens piegādes pārtraukumi pilsētā gan vēl neesot bijuši, taču pilnie ūdens trauki domāti gadījumam, ja jādzēš ugunsgrēks vai pilsētas ūdensvadā būtu saindēts ūdens. Ar pieņēmumu, ka Krievijas armijas agresīvā uzbrukuma apstākļos pilsētā varētu tikt saindēts dzeramais ūdens, gan sastapos pirmo un vienīgo reizi. Medijos nekas tāds nav lasīts. Vēl jo vairāk savādi likās tas, ka par ūdens saindēšanu kā iespējamu varbūtību runāja laipns un atsaucīgs cilvēks, kas palīdzēja risināt visādus sadzīves jautājumus. Viesnīcas dežurante man arī paskaidroja, ka tās kara lidmašīnas, kas agrā rītā varbūt tūkstoš metru augstumā nolidoja pār pilsētu, ir ukraiņu. “Ja tās būtu Krievijas, mēs te mierīgi nesēdētu,” teica viesnīcniece.
Gaisa trauksmes sirēnas atskanēja no rīta pulksten 10.21. “Ko darīt?” jautāju viesnīcniecei. Neiztrūkstošais evakuācijas plāns (ukraiņu valodā), kas bija piestiprināts pie istabiņas durvīm, bija parakstīts 2019. gadā. Paskaidrojumus par gaisa trauksmēm tas neietvēra. “Uzturieties ēkas koridorā vai citā telpā, kuru no ārsienas atdala vēl viena siena!” paskaidroja viesnīcniece, bet viņas balsī varēja just, ka tā nav kategoriska prasība. Pati viņa neko tādu darīt netaisījās, palika vien pie reģistrācijas galda. Arī gājēji uz ielas uz trauksmi nekādi nereaģēja. Šķiet, uz mirkli pārstāja spēlēt ielu muzikants. Taču viņš nekur negāja, kādu brīdi pārskatīja savas lietas.
Gaisa trauksmes visā Ukrainā tagad ir diezgan ikdienišķa lieta. Kopš 24. februāra Ivanofrankivska bija apšaudīta ar raķetēm tikai vienu reizi. Kara pirmajā dienā Krievijas karaspēks bija mēģinājis iznīcināt Ivanofrankivskas lidostu. Taču, dzirdot aizlidojam Ukrainas kara lidmašīnas, varēja secināt, ka kāds kara lidlauks pilsētas tuvumā tomēr ir saglabājies. Kad likās, ka gaisa trauksmi neviens taču neņem galvā, piepeši atklāju, ka ir noslēgtas mobilo telefonu apkalpošanas punkta, veikala, grāmatnīcas, bankas durvis. Viesnīcas dežurante paskaidroja, ka pēc traģēdijas 27. jūnijā Kremenčukā Ukrainas ziemeļos, kur vairākas Krievijas raķetes trāpīja lielam tirdzniecības centram un gāja bojā 16 cilvēki un 59 tika ievainoti, ir noteikts, ka uz gaisa trauksmēm ir stingri jāreaģē slēpjoties. Cilvēku reakcija gaisa trauksmes laikā pilsētu ielās bija visai maz kontrolējama, bet iestādes, veikali un citas slēgtās cilvēku pulcēšanās vietas par trauksmes ignorēšanu tiekot sodīti. Viesnīcas durvis gan trauksmes laikā palika vaļā, lai iemītniekiem vai arī garāmgājējiem būtu kāda biezāka siena, aiz kuras patverties. Trauksmes atsaukumu ar sirēnu nesignalizēja. Tas pienāca mobilajā telefonā, ja bija ielādēta nepieciešamā aplikācija.
//////// UZ PELEKA FONA
29. jūlijā Jelgavā, rakstot šīs rindas, es piepeši attapu, ka hronoloģiskā secībā turpināt aprakstīt Ukrainas braucienu tomēr nebūtu pareizi. Sākumā ir jāpasaka svarīgākais. To prasa žurnālistikā piemērotais “apgrieztās piramīdas,” “norautās telegrāfa lentas” princips. Līdzīgas izjūtas ir, piemēram, uzvelkot karavīra vai zemessarga formu. Tu, šķiet, skaudrāk apzinies to, ka vispirms ir jādara svarīgākais un arī jāraksta svarīgākais, jo laika “pēc tam” varētu tev arī nebūt.
29. jūlijā pasaules ziņu kanālos pienāca vēsts no Krievijas armijas okupētās Ukrainas teritorijas, ka ciemā agresori ar artilērijas lielgabaliem ir šāvuši pa apcietinājuma vietu, kur atradās sagūstītie Azovas jūras ostas pilsētas Mariupoles aizstāvji. Nogalināti 53 cilvēki, ir smagi ievainotie.
Šādā brīdī sapratu, ka man pirmkārt jāsagatavo publicēšanai žurnālistiski vērtīgākais materiāls, ko ieguvu braucienā uz Ukrainu no 12. līdz 17. jūlijam. Proti, tā bija intervija ar Ivanofrankivskas mēru Ruslanu Markincivu.
///////
Vēl pirms došanās ceļā Jelgavas ukraiņu biedrības vadītājam Bogdanam Timkivam un aktīvai Ivanofrankivskas sabiedriskajai darbiniecei Irinai Zabarskai teicu, ka Ukrainā gribu tikties ar kolēģiem žurnālistiem. Viņi abi agrāk bija palīdzējuši Ivanofrankivskā orientēties vairākiem jelgavniekiem. Ir zināms, ka žurnālisti un laikrakstu redakcijas ir viens no pirmajiem mērķiem, ko okupanti cenšas pakļaut vai iznīcināt. Tas ir vēl “aukstais karš”.
Kad pa Irinas Zabarskas nospraustu maršrutu devos pie žurnālista un neatkarīga televīzijas kanāla, sešu radiostaciju un pat televīzijas torņa īpašnieka Andreja Rusiņaka, biju iecerējis parunāties tikai par žurnālistu darbu, informatīvo lauku un mediju izdzīvošana aukstā kara apstākļos, kad samazinās reklāmas un aug Krievijas Putina propagandas ietekme. Taču sarunas gaitā Andrejs minēja, ka pēc divām stundām pie viņa televīzijas studijā būs pilsētas mērs Ruslans Marcinkivs un tiešraidē atbildēs uz pilsētnieku jautājumiem (turklāt tāda tiešraide ik ceturtdienu notiekot jau septīto gadu). Kolēģis domāja, ka pēc tiešraides ap pulksten pusdeviņiem vakarā mēram atliks laiks, lai aprunātos arī ar Ivanofrankivskas sadraudzības pilsētas Jelgavas žurnālistu. Tāds pēkšņais priekšlikums likās ļoti interesants.
Pēc pāris stundām atgriezos televīzijas studijā, un kad mērs Ruslans Marcinkivs vēra vaļā televīzijas studijas durvis, es jau biju priekšā. “Jā, protams, pēc televīzijas tiešraides viņam atliks laiks vēl vienai intervijai.” Līdz ar Ruslanu Marcinkivu studijā, man nemanot, bija ienākusi jauna sieviete – Ivanofrankivskas pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste (vārdu, atvainojos, nepajautāju), kas runāja ar mani tikai ukrainiski. Ja krieviski prot, kaut ko var saprast arī ukrainiski. Tā noskaidroju, ka Ruslanam Marcinkivam ir 43 gadi, ģimenē divi bērni (dēls tuvu karaklausības vecumam, bet meitai trīs gadi). Mēra alga – ap tūkstoti eiro. Kaut arī mēram nebija iepriekš nosūtīti jautājumi (tie man tapa pāris stundās, kas bija atlikušas līdz tradicionālās tiešraides sākumam), intervija varēja notikt. Droši vien kaut kas tāds var atgadīties tikai kara un lielu pārmaiņu laikā.
Vēl jāpiebilst, ka intervija notika tajā dienā, kad Krievijas raķetes tika izšautas uz Viņņicu. Mediji publicēja video ar dzīvespriecīgu četrgadīgu meitenīti, kas mātei pie rokas iet pa ielu un šajā pilsētas apšaudē tika nonāvēta. Viņņica atrodas trīssimt kilometru attālumā no Ivanofrankivskas.
Intervija ar Ivanofrankivskas mēru Ruslanu Marcinkivu
– Vai esat bijis Jelgavā?
Nē, bet es atceros, ka mūsējie caur Poliju brauca uz Jelgavu. Es tajā delegācijā netrāpījos. Bet es uz Jelgavu aizbraukšu taisnāk – caur Baltkrieviju, kad tā būs brīva. (Smaida.)
– Jūs katru ceturtdienu tiekaties tiešraidē ar Ivanofrankivskas iedzīvotājiem. Viņi uzdod jautājumus, jūs atbildat. Tā šķiet interesanta tradīcija.
Jā, tā tas ir jau gadus septiņus…
– Atrodoties televīzijas kameru priekšā, jūs daudz smaidījāt. Tas man likās neparasti. Ukrainā tagad ir daudz traģiskā, daudz asaru. Kur jūs ņemat optimismu?
Kamēr esam dzīvi, mums ir pienākums būt optimistiem. Ir svarīgi, lai tu cilvēkiem nodod pozitīvu garastāvokli. Kad visapkārt ir spriedze, tas ir ļoti svarīgi. Šodien ir ļoti slikta diena. Ir apšaudīta Viņņicas pilsēta (saruna notika 14. jūlijā – aut.), ir gājuši bojā civiliedzīvotāji. Taču vienalga mums jārāda, ka uzvara būs mūsu. Ļoti svarīgs ir noskaņojums.
– Pārskatot ziņas, kur minēts jūsu vārds, atradu, ka nesen jūsu, pilsētas mēra, automašīna ceļā uz fronti Čerņihivas apgabalā tika apšaudīta.
Jā, tas tā bija. Divi cilvēki man blakus tika ievainoti, bet man kaut kā lodes aizgāja garām. Mēs braucām atbalstīt vīrus no Ivanofrankivskas, kas aizsargā Čerņihivas apgabalu.
– No publikācijām medijos jūs esat pazīstams kā cilvēks, kas aicina pēc iespējas plašāk lietot ukraiņu valodu. Tostarp arī veikalos un uz ielas. Kā Ivanofrankivskā rit ielu pārdēvēšana, prokrieviskos nosaukumus nomainot ar ukrainiskajiem? Tas notiek demokrātiskā garā?
Mums tas pagāja daudzmaz mierīgi. Iedzīvotāju balsošanu gan nerīkojām, jo mums šajā ziņā ir slikta pieredze. Kad kādai ielai vajag mainīt nosaukumu, tad, protams, šīs ielas iedzīvotājiem ir jāmaina mājas dokumenti, rodas izdevumi, un galu galā par ielas nosaukuma maiņu daudzi vairs neiestājas. Bet mums bija diskusija, kurā uzklausījām pilsētas cienījamākos cilvēkus, viedokļu līderus, un, piemēram, divām ielām, kas nosauktas izcilu krievu personību vārdā, nosaukumus atstājām. Tā paliks Ivanofrankivskā akadēmiķa Saharova un gleznotāja Iļjas Repina ielas. Taču citas ielas pārsaucām. Piemēram, ne Dostojevskis, ne Ļermontovs Ivanofrankivskā nekad nav bijuši. Viņu grāmatas paliek bibliotēkās, kultūras dzīvē, bet viņu vārdos ielas Ivanofrankivskā nav jānosauc.
Mums ir daudz ukraiņu kultūras darbinieku, kuru vārdā vajag nosaukt ielas. Mums vajag nosaukt ielu Mariupoles varoņu vārdā. Starp “azoviešiem” ir daudz vīru no Ivanofrankivskas. Tas mums ir simboliski svarīgi.
– Saistībā ar Otrajā pasaules karā karojušajiem padomju karavīriem Latvija gatavojas novākt 63 pieminekļus...
Mums Ukrainas rietumos tas vairs nav aktuāli. Centrālajā Ukrainā, austrumos gan tā ir problēma. Mēs, valsts rietumos, visus pieminekļus, kas traucējuši, esam jau novākuši. Brāļu kapus, protams, mēs neaiztiekam.
– Tuvojas barga ziema. Lielā mērā kara rezultātā sadārdzinājušies energoresursi…
Tas arī būs karš, tikai enerģētikas jomā. Ir svarīgi, lai ekonomikā mazinātos pieprasījums pēc Krievijas dabas gāzes.
– Ko vēl līdz ziemai var paspēt izdarīt, lai labāk sagatavotos karam enerģētikas jomā?
Dažviet pāriet uz individuālo apkuri, kur enerģijas patēriņš tiek precīzi uzskaitīts un arī racionālāk izlietots, nekā tas ir kopējā apkures sistēmā. Veicinām alternatīvo apkuri, un, protams, siltināšana – vispirms sabiedrisko ēku, tostarp bērnudārzu. Skandināvi pie mums ir izveidojuši fondu, kas ar izdevīgiem nosacījumiem dod kredītus siltināšanai. Taču kopumā tā ir liela problēma.
– Kā jūs vērtējat sadarbību ar Jelgavu?
Paldies, ka divas reizes atsūtījāt humāno palīdzību ar produktiem un medikamentiem. Paldies arī par pieciem tūkstošiem eiro, ko atsūtījāt kara pirmajās dienās. To naudu izlietojām novērošanas ierīču iegādei bruņotajiem spēkiem. Ir tāda ierīce, kas uzrāda cilvēka siltumstarojumu. To izmanto, lai noteiktu pretinieka atrašanās vietu. Paldies kopumā Baltijas valstīm par atbalstu Ukrainai. Atbalsts ir nepieciešams, jo tas ir karš uz ilgu laiku. Visiem arī vajadzētu saprast, ka tas ir arī karš par Eiropas vērtībām.
– Jūs domājat, ka uz ilgu laiku?
Jā.
Gaitis GRŪTUPS
Turpinājums nākamajā numurā
