Ciemos pie ukraiņiem kara laikā. Pret savu gribu pārvietotie – kara bēgļi Ukrainas rietumos

Tieši tad, kad prātuļoju, kādā veidā savākt kopā sažuvušos māla gabaliņus, kā uz burvju mājienu Svitlana atvēra manam viesnīcas numuriņam pretējās durvis, un tūlīt arī atradās slota ar šaufeli.

Pirms kādas pusstundas biju ausījies, kas tad viesnīcā ir mani kaimiņi. Pirmajā brīdī likās, ka pretī apmetušās biznesa lēdijas, varbūt kāda Kijevas uzņēmuma vietējās filiāles auditores. Ne zemāk! Sieviešu balsis aiz sienas šķita lietišķas un tādas, ka neņem vērā iebildumus. Taču, strādājot ar liekšķeri un slotu, atklājās kas cits. Proti, viesnīcā pretī manam numuriņam atradās šūšanas darbnīca, kurā četras sievietes, ieskaitot Svitlanu, šuva beretes Ukrainas armijas karavīriem. “Esmu no Severodoņeckas. Drīz būs simts dienas, kā esmu Ivanofrankivskā. Te ir mierīgi. Esmu par pieņemamu cenu noīrējusi dzīvokli, ir labi,” par sevi stāstīja Svitlana. Viņa atšķirībā no kolēģēm atļāva sevi darba vietā nofotografēt. Par tālāko, vai domā atgriezties Severodoņeckā vai palikt šeit, Svitlana dzidri iesmēja: “Neko tālāk gan savā dzīvē es neplānoju!” Smieklos juta dziļu smeldzi. Tā varēja smieties cilvēks, kura dzīvi Krievijas uzbrukums Ukrainai ir izmainījis ļoti negatīvi.  

Krima tatārietei ir sāpīgs jautājums

Ar “pārvietotajiem cilvēkiem”, būtībā kara bēgļiem, Ivanofrankivskā runāju ne reizi vien. Vienā māju kvartālā ar viesnīcu atradās labdarības kantoris, kur “pārvietotās personas” varēja saņemt siltu ēdienu, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču pakas. Brīvprātīgs humānās palīdzības punkts bija iekārtots arī metrus trīssimt no viesnīcas vingrošanas zālē, kas bija izbūvēta pagrabā. Turpat blakus vieni vingroja, cilāja svaru stieņus. Turpat blakus citi stāvēja rindā un saņēma pārtikas pakas. Šīs divas cilvēku grupas viena otrai netraucēja. Valērija, jauna māmiņa, pēc tautības Krimas tatāriete, stāstīja, ka pati ar vīru un bērnu dzīvo šajā mājā, kuras pagrabā izbūvēta fitnesa zāle. Labdarības centrs te sācis veidoties pirmajās kara dienās. Vispirms tā bijusi kā patvertne, kur pulcēties, kad izziņota gaisa trauksme. Taču drīz vien fitnesa zāles treneri un arī turīgākie klienti sākuši nest pārtiku un siltās drēbes tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Izveidojusies labdarības organizācija, kas palīdz apmēram pusotram simtam ģimeņu. Centrs palīdz arī armijai. Piemēram, gādā bruņuvestes un termovizierus – izlūkierīces, ar ko noteikt pretinieka vai meklējamā cilvēka atrašanās vietu. Kopā šajā centrā darbojas ap 15 brīvprātīgo. Starp viņiem bija arī Vlads, kas par sevi teic, ka ir finanšu analītiķis, strādājis daudzviet Eiropas Savienībā, arī Rīgā. Vlads ir diezgan kritisks par ES sankcijām pret Krieviju. “Mūsdienu karš ir tehnoloģiju karš. Atbrīvojot Krievijas okupētos rajonus, ir atklājušies pierādījumi, ka 2014. no 2022. gadam Krievija no Francijas nelegāli pa visādiem apkārtceļiem (bez valdības ziņas) saņēma preces, kas saistās ar moderno ieroču tehnoloģijām. Ir svarīgi, lai tagad tas neatkārtotos,” uzsver Vlads. Viņš ir dzimis Donbasā, bet izglītojies Ukrainas vidienē, Viņņicā. Būdams 25–30 gadus jauns vīrs, Vlads ir arī pieteicies karadienestam. Taču pagaidām netiek iesaukts.

Savukārt tatāriete Valērija par cerībām atgriezties senču zemē Krimā teic, ka tas ir sāpīgs jautājums, uz kuru vismaz pagaidām atbilde ir: “Nē.” Viņai zināms, ka Krimas iedzīvotāji baidās no atkalpievienošanas Ukrainai, jo tad pār tiem, kuri sadarbojušies ar Krieviju, varētu nākt atriebība. Valērija piebilst, ka viņas tēvs ir dzimis Uzbekistānā. No Krimas piespiedu kārtā tika deportēti viņas vecvecāki.     

Žurnālists arī tad, ja nav redakcijas

Lūkodams Ivanofrankivskas pasta kantorī nopirkt avīzes (viena laikraksta cena bija 10 grivnas – apmēram ceturtā daļa no eiro), pie letes iepazinos ar vēstures skolotāju, publicistu, arī aktieri Vasiļu Babiju. Šķiroties viņš man iedeva savu paplašināto vizītkarti. Tai vienā pusē bija Vasiļa Babija bilde uz Parīzes Dievmātes katedrāles fona, bet otrā pusē telefona numurs un divdesmit teksta rindas, kurās bija ziņas, ka Vasiļam Babijam ir piešķirtas septiņas medaļas, viņš ir arī 12 literāro prēmiju laureāts un viņa darbi ir Ukrainas skolu programmās.     

Tuvāk aprunāties nesanāca. 73 gadus vecais moža izskata vīrs teica, ka viņam jāiet uz futbola treniņu. Iepazīstoties ar Ivanofrankivsku, man vērtīgi bija tas, ka Vasiļs Babijs mani laipni pavadīja uz netālo māju, kur atradās vairākas redakcijas. To durvis pavēlajā pēcpusdienā bija ciet. Taču bija atvērts Žurnālistu solidaritātes centrs, kur laipni pieņēma šī centra darbinieces Viktorija Plahta un Irina Blaženko. Abas ir vietējās – ivanofrankovskietes. Pirmā – pieredzējusi žurnāliste, otra – vēl tikai bakalaurs bez praktiskas pieredzes. Viktorija skaidroja, ka šis centrs izveidots to žurnālistu atbalstam, kuri ieradušies Ivanofrankivskā no Krievijas armijas okupētajām teritorijām. Kā iespējams atbalstīt žurnālistu, kurš uz nezināmu laiku ir zaudējis savu dzīvesvietu un darbavietu? Izrādās, ka tomēr var. Abas centra darbinieces stāsta, ka ir apmēram trīsdesmit žurnālistu, kas ir reģistrēti centrā. Kolēģi ik pa laikam atnāk uz šo centru. Te var pastrādāt, veidot materiālus, kaut nedaudz atgūt sajūtu, ka taču esi un būsi žurnālists. Viktorija un Irina ieinteresējās par Reiņa Pozņaka un viņa daudzo domubiedru “tviterkonvoju”. Ne Viktorija, ne Irina, kuras taču ir žurnālistes un ikdienā vairāk par citiem pēta aktuālo informāciju, neko nezināja par tādu Latvijā radītu “tviterkonvoju” – nevalstisko organizāciju, ko atbalsta plaša sabiedrība un kas jau ziedojusi Ukrainas aizsardzībai vairāk nekā 600 vieglās automašīnas (ziņots tviterī jūlijā). Žurnālistu solidaritātes centrā runājām par to, ka ar “tviterkonvoja” palīdzību kāds no žurnālistiem varētu atbraukt komandējumā uz Latviju.

Dzīvot un cienīgos apstākļos nomirt

Virzoties pa Irinas Rabarskas sagatavoto Ivanofrankivskas iepazīšanas maršrutu, satiku ārsti traumatoloģi Oksanu. Runājot par dzīvi Ivanofrankivskā, Oksana teica, ka ir vietējā “pamperu karaliene”, proti, viņas aprūpējamo lokā ir apmēram pieci simti bezpalīdzīgu sociālo aprūpes centru klientu, kas karadarbības saasinājumu laikā uz Ivanofrankivsku atvesti no Ukrainas austrumu un centrālajiem rajoniem – Zaporižjes, Doņeckas un citām piefrontes vietām. Ivanofrankivskā viņi ir izvietoti apgabala slimnīcās, kur daudzi uzturas vēl joprojām. 

Stāstot par savu dzīvi, Oksana minēja, ka ir dzimusi Luhanskā. Ārstes bija arī viņas vecmāmiņas, un tā Oksana kopš bērnības sapņojusi, ka arī pati būs ārste. Desmit gadi pēc Luhanskas medicīnas institūta pabeigšanas tika mierīgi nostrādāti Luhanskā. Tur arī pabeigusi internatūru. Ārsts traumatologs ir arī Oksanas vīrs. 2014. gada 1. septembrī, četrus mēnešus pēc Luhanskas un Doņeckas apgabala daļējas okupācijas, Oksanai kopā ar vīru un diviem bērniem izdevās izbēgt no tā sauktās “Luhanskas tautas republikas” uz Ukrainas valsts kontrolēto daļu. Apmetušies pie Kijivas, tad iegādājušies māju mežmalā pie priekšpilsētas Bučas. Abi ārsti strādājuši Kijivā, privātā klīnikā “Dobrohot”. Šogad 27. februārī, trīs dienas pēc kara sākuma, ģimene pārcēlusies uz salīdzinoši drošāko Ivanofrankivsku. Taču tagad paralēli brīvprātīgajam darbam Ivanofrankivskā Oksana turpina arī darbu privātklīnikā Kijivā. “Kādreiz cilvēki saka: es varu palīdzēt bērniem bāreņiem, es varu palīdzēt tiem, kam trūkst apģērba vai pārtikas. Patiess brīvprātīgā darbs tomēr neļauj izvēlēties. Ir jādara tas, ko tajā brīdī vajag darīt. Man sapnis ir plaukstas mikroķirurģija, bet dzīve nolikusi apstākļos, ka man ir jārūpējas par veciem cilvēkiem no aprūpes centriem, lai tie varētu dzīvot un arī nomirt cilvēka cienīgos apstākļos,” teic Oksana. Viņa paskaidro, ka Ukrainas rietumos cilvēki “vairāk tic Dievam un mazāk iet pie ārsta”. Tā sanācis, ka apgabala slimnīcās ir samērā daudz brīvu vietu. Tur tad arī brīvprātīgā redzēja iespēju izvietot no valsts austrumu daļas atvestos vecīšus. Paralēli brīvprātīgās palīdzības sistēmai veco cilvēku aprūpē tagad darbojas arī valstiski noteikta kārtība. Tomēr pirmajās kara dienās un nedēļās atvestie vēl aizvien mīt Ivanofrankivskā.

Gaitis GRŪTUPS

Nobeigums nākamajā numurā

Foto: Viktorija Plahta (no kreisās) un Irina Blaženko Ivanofrankivskā pulcina kolēģus no okupētajiem valsts apgabaliem un cenšas viņos saglabāt možu garu.