Nobeigums. Sākums 19. augusta numurā. Ivanofrankivskas centrā kancelejas preču veikalā nopirku divdesmit A4 lapas (tās tirgoja pēc skaita). Pārdevēja, saprotot to, ka esmu atbraucējs, jautāja: “Vai jums šeit nav bail?” Atbildēju ar pretjautājumu: “Bet vai jums ir bail te dzīvot?” Pārdevēja neatbildēja, šķita, ka tikko manāmi pasmaidīja. Torīt kārtējo reizi Ivanofrankivskā bija skanējušas gaisa trauksmes sirēnas. Taču no tiem tūkstošiem raķešu un aviobumbu, kas ir nogalinājušas un ievainojušas cilvēkus Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā, Ivanofrankivskas apgabalā pašā kara sākumā ir nokritušas mazāk par desmit. Tomēr droša sajūta nevarēja būt arī šeit, Ukrainas rietumos. Cilvēki runāja, un Ukrainas mediji raksta par aizturētajiem Krievijas artilērijas un raķešu uguns koordinatoriem, arī par diversantiem, kas ir darbojušies Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā. Tomēr nevienu pretinieka “neredzamās frontes” pārstāvi nemanīju.
“Kāpiet ārā! Un ar mantām”
Sevišķi šajā ziņā modras bija lauku tantes vecumā ap sešdesmit septiņdesmit. Šo atziņu ieguvu, piedodiet, pats izdarot pārkāpumu satiksmes autobusā mājupceļā Ukrainas beidzamajā posmā starp Ļvivu un Rava-Rusku, kuras nomalē atrodas Polijas robežas šķērsošanas punkts (kopš jūlija Rava-Ruska ir arī Jelgavas novada sadraudzības pašvaldība). Proti, īsi pirms Ukrainas teritorijas atstāšanas nodomāju, ka varētu no autobusa loga nofotografēt unikālās barikādes – ugunspunktus. Tādas bija redzamas daudzviet – gan pilsētās, gan pie katra kaut cik lielāka Piekarpatu ciema. Izskatījās, ka barikādes bija tapušas varbūt pat pirmajās stundās pēc Krievijas armijas iebrukuma – grēdās sakrauti smilšu maisi, dzelzsbetona bloki – interesantas konstrukcijas. Tā, autobusā pajautājis viedokli blakussēdētājai, patīkamai dāmai ap trīsdesmit, vēl Ļvivas robežās sāku fotografēt. Tūlīt autobusa salonā uz aizmugurēja sola skaļi atskanēja iebildumi, kuru doma bija: ar kādām tiesībām viņš to dara! Tūlīt jau telefonu noliku – ja nedrīkst, tad nedrīkst! Tomēr ar to incidents nebeidzās. Apmēram pēc stundu ilga brauciena, jau, kad līdz Rava-Ruskas pilsētiņai bija palikuši pāris kilometri, pie kārtējām barikādēm, kurās turklāt bija cilvēki, autobuss piepeši apstājās. Iekāpa bruņotu Ukrainas karavīru patruļa un pārbaudīja dokumentus. Te pēkšņi balsis no autobusa pēdējā sola pacēlās ar jaunu spēku: “Lūk, viņš fotografēja barikādes!” “Kāpiet ārā!” to jau teica karavīri. “Ar mantām!” skarbi piemetināja iepriekš laipnais šoferis.
Pēc kādas pusstundu ilgas pārbaudes kontrolpunktā mani tomēr palaida. Mantu apskati veica ne vairs bruņotie puiši, kuri pārbaudīja dokumentus autobusā, bet augstākstāvošs civilās drēbēs tērpts inspektors. Visbeidzot, izmantojot savas pilnvaras, viņš mani iesēdināja vieglajā automašīnā, ar kuru vienatnē Polijas robežpunkta virzienā brauca kāds solīds un mazrunīgs mācītājs. Šķiroties inspektors tomēr pajautāja: “Bet kāpēc jūs fotografējāt barikāžu ugunspunktus?” “Tā ir vēsture,” atbildēju. Atbilde, nogrozot galvu, tika pieņemta. Skaidrs, ka Ukrainas armijas vīriem barikādes un ugunspozīcijas vēl nav vēsture.
“Es tagad mājās nebraukšu”
Pusstundu vēlāk Rava-Ruskas kontrolpunktā jau latviski sasveicinājos ar 38. tviterkonvoja vīriem. Tur iepazinos ar Zigmāru. Dzimis un audzis Smiltenē, strādā Rīgā par fizikas skolotāju. Pusaplītī jeb “banāniņā” stāvot ceļa malā, viņš piepeši paziņoja, ka atpakaļ uz Latviju nebrauks. Tviterkonvoja dalībnieki parasti savstarpēji nav pazīstami. Uz “tu” vienojošais gan ir 1100 kilometru garais un ātrais ceļš, dzenot Ukrainas armijai ziedotās automašīnas no Jaunmārupes līdz Rava-Ruskai. Neiesi taču līst otra cilvēka dvēselē, taujājot par viņa dzīves plāniem. Zigmāra teiktais “banāniņam” tomēr lika sarosīties. Vai šis būtu gadījums, kad viens latvietis, atbraucis karot uz Ukrainu? Vēlāk dzirdēju, ka tviterkonvojā ir gadījušies vīri, kas šādi atceļojuši uz Ukrainu, lai pieteiktos karot. “Bet kad tu brauksi atpakaļ?” pārtraucis pāris sekunžu ilgo klusumu, jautāju. “Droši vien pēc nedēļas. Gribu apskatīt Kijevu, pārbaudīt dažus viedokļus,” atbildēja Zigmārs. Varēja just, ka “banāniņš” nomierinājās. Tātad 1. septembrī kārtējā Latvijas skola nepaliks bez ārkārtīgi deficītā fizikas skolotāja. Pēc nedēļas Zigmārs arī atgriezās Latvijā.
NATO maina stratēģiju Baltijā
Pie atsūtītās civiliedzīvotāju masu kapu bildes Zigmārs pierakstīja: “Krievijas armijas sagrautās Kijivas piepilsētas. Irpiņa, Hostomeļa un Buča, visas atrodas līdzās viena otrai. Iedzīvotāju skaits tajās pieauga pēc 2014. gada, kad tur jaunu mājvietu rada kara bēgļi no Krievijas marionešu pārvaldītajiem Donbasa apgabaliem Ukrainas austrumos. 2022. gada februārī, pirmajās Krievijas armijas uzbrukuma dienās – šīs Kijevas priekšpilsētas tika okupētas. Daudzi no 2014. gada kara bēgļiem zaudēja dzīvību.” Zigmāra rakstītajam var pievienot domu, ko 16. jūnijā “Ziņas” publicēja pēc premjera Krišjāņa Kariņa preses konferences ar reģionālajiem medijiem. Proti, civiliedzīvotāju slepkavības Bučā, Hostomeļā, Irpiņā un citviet Ukrainā maina arī NATO stratēģiju Baltijas valstu aizsardzībā. Ja agrāk tika pieņemts, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā Baltijas valstis kādu daļu savu teritoriju uz neilgu laiku varētu zaudēt (pēc tam NATO alianses bruņotie spēki šo teritoriju atkarotu), tad pēc masu slepkavībām Kijivas piepilsētās NATO stratēģija mainās uz to, lai, premjera vārdiem sakot, “mūsu teritorija nekad netiktu zaudēta”.
Ceļojot pa Ukrainu, Zigmārs Kijivas centrā bija nogājis gar iznīcinātās Krievijas militārās tehnikas izstādi. Pagājušajā nedēļā Latvijas medijos parādījās ziņa, ka sašautā Krievijas militārā tehnika izstādīta arī Ļvivā. Lasīju arī to, ka līdzīga “izstāde” piedāvāta Berlīnei. Vācieši no tās atteikušies, jo sašautajos tankos taču dega cilvēki.
Ilgas pēc dzīvesprieka
Ivanofrankivskā man iznāca satikt vairākus cilvēkus, kuru stāstus vēl neceļas roka izdzēst no diktofona. Labdarības organizācijas “No tīras sirds birojā” kādu pusstundu runāju ar tā vadītāju un uzņēmēju Vasilu Višņivaņuku, kurš, atbildot uz jautājumu, kā Latvija vēl, varētu palīdzēt Ukrainai, runāja par investīcijām nelielu lauksaimniecības produkciju pārstrādājošu uzņēmumu veidošanā. Vasils atgādināja par to, ka Krievijas agresijas dēļ ir apgrūtināts jūras transports. Taču, ja ukraiņi paši varētu gatavot lauksaimniecības produkciju ar lielāku pievienoto vērtību, eksporta tonnāža būtu mazāka, bet ienākumi no eksporta – lielāki. Vasils minēja makaronus, kas varētu būt graudu pārstrādes produkts, līdzīgi kā tas ir akciju sabiedrībā “Dobeles dzirnavnieks”. Vēl jūtamāka sanāk starpība starp saulespuķu sēklām un no tām izspiesto eļļu. “Turklāt Ivanofrankivskas apgabalā daudziem, tostarp no valsts austrumu apgabaliem atbraukušajiem, vajag darbu,” uzsvēra uzņēmējs.
Vasils Višņivaņuks runāja arī par to, ka ieroči, ko tagad rietumvalstis sūta Ukrainai, lielā mērā ir tādi paši, kādus Ukraina labticīgi nodeva Krievijai 1994. gadā, kad demokrāta Borisa Jeļcina vadītā Krievija, ASV un Lielbritānija diemžēl neilgu laiku garantēja Ukrainas drošību. Atbildot uz jautājumu, kad beigsies karš, Vasils lietoja vārdu “perezagruzka”, ar to saprotot varas maiņu, varbūt var teikt – denacifikāciju, Krievijā. Kara beigu termiņi sarunās ar Ukrainas ļaudīm tika nosaukti dažādi. Diemžēl lielākoties tie bija gads un vairāk.
Bieži vien Ukrainā uzrunātie cilvēki atvērās sarunai kā grāmatas un stāsti plūda un plūda. Gribētos visus viņus vēlreiz sveikus un veselus satikt tad, kad Ukraina būs uzvarējusi. Gribētos, lai, Ivanofrankivskas autoostā iekāpjot ļaužu pilnā autobusā, tas nav nomācoši kluss, bet tajā dzird dzīvespriecīgu kņadu.
Gaitis GRŪTUPS
Foto: Ilustratīvs barikāžu (ugunspozīciju) foto. Līdzīgas Ukrainā ir tūkstošiem – krustcelēs, pilsētās un ciemos.
