Ja sevi ziedotu mākslai pilnībā…

Valentīna ir dzimusi Ezerniekos, šajā ciematā pagāja viņas bērnība un jaunība. Viņa saviem vecākiem bija vienīgais bērns, meiteni izaudzināja mamma, piepalīdzot vectēvam un vecmāmiņai. Tēti Valentīna tikpat kā neatceras, jo viņš nomira agri, kad bērnam bija kādi pieci gadiņi. Ģimenē neviens nenodarbojās ar mākslu, nevienam nebija nekādu daudzmaz pama-nāmu panākumu šajā jomā, tālab Valentīnas talantam grūti rast kādu acīmredzamu izskaidrojumu un atliek vien domāt, ka tie tomēr ir gēni no dziļākas pagātnes.

“Es zīmēju kopš agras bērnības,” māksliniece dalās atmiņās. “Galvenie zīmēšanas rīki — zīmuļi un krāsas. Atceros, ka nekādi nesanāca pareizi uzzīmēt pakaļkājas zaķim. Saucu palīgā vectēvu, kurš bija mednieks. Viņš pienāca, parādīja, kādas tad zaķim izskatās pakaļkājas, un no tās dienas man ļoti patīk zīmēt dzīvniekus un dažādus dabas skatus. Ar zīmēšanu biju aizrāvusies tik tālu, ka skolas gados mamma man bieži atgādināja, lai vispirms sagatavojos stundām, izpildu mājasdarbus. Es tikai attraucu: “Jā, jā!” un darīju savu. Pēc dabas esmu tāda, ja man ko aizliedz, tad to gribas vēl vairāk.

Brīvajos vakaros visa mūsu ģimene mēdza aiziet līdz skaistajam Ežezeram. Brīnišķīgie dabas skati un ezers atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu un ietekmēja manu tālāko dzīvi, lai gan, maza būdama, to nemanīju un neapjautu. Kad paaugos un aizbraucu projām mācīties un strādāt, mani neizsakāmi stipri vilka uz mājām un dzimto ciematu. Galu galā es atgriezos.”
Pabeigusi Ezernieku vidusskolas 8. klasi, Valentīna izņēma dokumentus, lai stātos Rēzeknes mākslas vidusskolā. Neskatoties uz to, ka pamat-skolas kursu bija apguvusi krievu valodā, viņa veiksmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus, taču mācības nācās atlikt. Mākslas vidusskolas direktors izsauca jaunieti un uzslavēja par lieliski nokārtotajiem eksāmeniem, taču sarunas laikā viņš uzreiz saprata, ka meitene izglītību ieguvusi krievu valodā un atklāti sacīja, ka būs ļoti grūti pabeigt mākslas vidusskolu latviešu plūsmā. Viņš ieteica braukt atpakaļ, pabeigt vidusskolu un tad doties atpakaļ uz Rēzekni, apsolot ka ar atestātu par vidējo izglītību mākslas skolā būs jāmācās vienu gadu mazāk. Bet Valentīna Ezerniekos jau bija paspējusi visiem izlielīties un kaunējās atgriezties iepriekšējā skolā, tālab devās uz Dagdas vidusskolu kuru arī pabeigusi. Kā bija solīts, Rēzeknes mākslas skolā viņa tika uzņemta bez atkārtotiem pārbaudījumiem un 1976. skolu pabeidza, nomācoties trīs gadus četru vietā. Šos gadus Valentīna atceras ar prieku, jo apgūt mākslas noslēpumus viņai ļoti paticis. Līdz ar diplomu viņa saņēma nosūtījumu uz Gulbenes rajona Samiņu keramikas cehu, kur strādāja ļoti radoši. Tobrīd cehā viņa bija palikusi vienīgā profesionālā keramiķe, tālab priekšniecība atļāva eksperimentēt. Jau pirmie Valentīnas eksperimentālie darbi izrādījās veiksmīgi un, kā šodien sacītu, tirgū pieprasīti. Pirmais viņas izgudrojums bija pūce ar lielām acīm un amizantiem spārniņiem, nākamais bija ezis ar groziņu un smuku purniņu, kas izskatījās tik mīļš, ka prasīt prasījās to ezīti sabučot. Turklāt tās bija funkcionālas figūras — krājkasītes. Visas mākslinieciskās karjeras laikā Valentīna bija ārkārtīgi prasīga pret sevi. Ja kāds jaunais tapušais mākslas darbs pašai nepatika, viņa bez mazākās žēlastības to sasita, sak, nav ko pasauli ar brāķi pārpludināt. Tajā pašā laikā kolēģi šausminājās: “Kā tu varēji pārvērst lauskās tādu skaistumu!” Tieši kvalitāte un perfekts vissīkāko detaļu izpildījums izrādījās Valentīnas galvenie trumpji. Valentīna nekad nav mīlējusi štancētus mākslas darbus, viņas darinātie izstrādājumi patika katram, ļoti daudzi cilvēki gribēja tieši viņas darbus un veica dažādus pasūtījumus. Māksliniece vienmēr centusies paturēt sev pašu pirmo darbu, jo tieši tajā tiek ielikta visa dvēsele. Viņa saka: “Var sataisīt tādu pašu otru, bet tā būs tikai kopija, tā nekad nebūs tāda, kā oriģināls. Es neparko negribu pārdot savus pirmos darbus, jo tajos ir ielikts viss, kas man pieder. Labāk uztaisu vēl vienu, kas vizuāli būs tāds pats, tikai bez dvēseles.”

Dzīvojot Gulbenes rajonā, Valentīna apprecējās, tur piedzima divas meitenītes. Par darbu un iztiku it kā sūdzēties nevarēja, bet viņu vilktin vilka uz dzimtajām vietām, vecāku mājām.

Valentīna: “Mamma reiz man tieši pateica: “Brauc mājās!” Ezerniekos atgriezos aptuveni 1985.-1986. gadā. Bērni vēl bija pavisam mazi, vecākā meita Sandra tikko kā sāka iet skolā, bet Sarmīte dzīvojās pa mājām. Bērnībā es lasīju savām meitām pasakas, un mēdzu šo to uzzīmēt labākai uztverei. Arī meitas bērnībā daudz zīmēja, esmu saglabājusi viņu zīmējumus. Gadiem ejot, vecākā ieinteresējās par vēsturi, bet jaunākā atklāja sevī talantu izšūt gobelēnus — viņai tas ļoti labi sanāk. Laikam ritot, Sandra, kurai patika vēsture, izcili pabeidza Latvijas Universitāti, tagad strādā par vēstures skolotāju Rīgā. Precējusies, ģimenē aug dēls Daniels. Jau-nākā meita Sarmīte ir pabeigusi Rēzeknes Augstskolas Ekonomikas fakultāti, pārbraukusi uz Madonas rajona Ļaudonu, kur strādāja par bibliotēkas vadītāju, bet tagad audzina dēliņu Māri. Jau-nākās meitas ģimenē aug vēl viens bērns — meitiņa Ilzīte.”

Ezerniekos nebija keramikas ceha, bet Valentīnai paveicās atrast darbu, kas bija tuvs sirdij un specialitātei. Vienu brīdi ar darbu nodrošināja vietējais sovhozs, kur Valentīnu pieņēma par keramiķi. Ezerniekos funkcionēja milzīga tūristu bāze, un atpūtniekiem vajadzēja suvenīrus, kurus burtiski izķēra. Ilgāku laiku viņa strādāja arī “Daiļradē” — izgatavoja galvenokārt dažādus suvenīrus.

“Manā rīcībā bija elektriskā mufeļkrāsns, izgatavoju švečturīšus, rūķīšus, medaļas pēc pasūtījuma, it sevišķi — kāzu medaļas,” turpina stāstīt Valentīna. “Kopš pašiem pirmsākumiem man ļoti patika tieši smalki darbi, patika darboties ar speciāliem instrumentiem māla veidošanai — ļoti smalkiem kaltiņiem. Visi par to brīnījās. Veidoju dažādas figūriņas pēc pasūtījuma, ļoti patika atveidot pasaku tēlus. Dažreiz bija vajadzīga skice, citreiz figūras tapa no galvas. Veidošana nav lipināšana, veidošana ir ļoti sarežģīts roku darbs, kam nepieciešamas ļoti jūtīgas rokas, lai sajūt māla struktūru un pašas dara visu pareizi. Sevišķi sarežģīti ir izveidot svečturi ar figūrām. Lai taptu svečturis ar trim figūrām, vajag vismaz trīs dienas. Process smags un visai sarežģīts, uzreiz nevar sataisīt, jāiesaiņo katru detaļu atsevišķi un jāgaida kamēr māls nedaudz apžūst.

Lai priekšmets būtu gaišāks, aplēju vai smidzināju ar balto mālu un virsū klāju glazūru — tās bija dažādas. Nestāstīšu visu tehnoloģiju un neatklāšu noslēpumus, vienīgi pateikšu, ka to neiemāca skolā, lielāko daļu apguvu pati. Bet man arī nekad nav patikusi štancēšana kā fabrikā, neciešu tādu garlaicību!”

Pasūtījumu ziņā bagātākie bija padomju varas gadi. Pasūtījumu bija tik daudz, ka Valentīna ar visiem īsti nevarēja tikt galā. Tomēr viņa strādāja profesionāli, nekad nepieļāva brāķi, un nekad pret viņas darbu nebija pretenziju, tieši otrādi — cilvēki pateicās.

Bija laiks, kad Valentīna iekļāvās Ezernieku vidusskolas kolektīvā — vadīja pulciņu un aizvietoju zīmēšanas skolotāju. Kad saslima mamma, Valentīna palika pie viņas mājās, vairāk pievērsās pašu saimniecībai — turēja divas govis, kazas, aitas, vārdu sakot, — saimniecība nebija nekāda mazā. Citādi nevarēja, jo bija finansiāli ļoti grūti izaudzināt un izskolot divas meitas. Saimniecību māksliniece ir likvidējusi pirms diviem gadiem, jo saslima ar artrītu un vairs nevar pat veidot. Šajā smagajā laikā viņa pateicīga meitām un znotiem par sniegto atbalstu. Valentīna tāpat ir ļoti pateicīga Ezernieku bibliotēkas vadītājai Lidijai Igaunei, kura atvēlēja telpas mākslinieces darbu izstādei. Starp citu, neiztika bez pārsteigumiem.

Valentīna: “Vairāk vai mazāk, bet Ezerniekos mani labi pazīst kā keramiķi, jo daudziem mājās ir kāds mans darbs. Bet par manu aizraušanos ar glezniecību zināja retais. Šī izstāde sagādāja pārsteigumu — ļaudis vairāk interesējas par gleznām nekā keramiku, pirmajā brīdi es pat jutos aizvainota. Nopietni glezniecībai pievērsos, kad likvidēju lopus. Līdz tam galvenokārt izpildīju dažādus pasūtījumu, piemēram, vajag kāzu karogu — lūdzu. Cits grib mazāku, cits izdomā lielu ar Ādama un Ievas attēlu uz audekla, kas apgleznots ar eļļas krāsām. Protams, tādu bija jāpasūta savlaicīgi, jo krāsām ir jāizžūst. Man vajadzēja laiku arī bērniem un saimniecībai. Ja pilnībā sevi ziedotu mākslai, domāju būtu daudz labāki rezultāti, bet es uzupurējos bērnu dēļ, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem.”

Valentīnas gleznās un akvareļos dominē dabas skati, puķes, bet visvairāk pārsteidz austrumu motīvi. Viņa nekad nav bijusi tālajās Austrumu zemēs, bet ļoti daudz lasījusi, fantazējusi un iedomājusies, kā tur varētu būt. Kāda pazīstama dzejniece Valentīnai pa jokam sacīja: “Varbūt austrumnieciskums tev ir gēnos?” Māksliniece atjokojusi: “Kas to lai zina, varbūt arī tā!” Un drīz sagaidījusi sev veltītu pagaru dzejoli, kas ļoti iepatikās, jo tajā bijuši vārdi arī par austrumu motīviem.

Māksliniece savā dzīvē ne mirkli nav nožēlojusi pašas izvēlēto profesiju. Arī mamma savulaik nav atturējusi viņu no šī soļa: “Ja tev patīk — tad mācies!” Valentīnas mamma strādāja bērnudārzā par audzinātāju, bet vēlāk nakts maiņā pieskatīja bērnus. Viņa labi saprata, ka bez mākslas meita nespēs dzīvot pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi.

Valentīna: “Mamma atbalstīja manu izvēli un palīdzēja, kā vien varēja, kad es mācījos, lai gan pašai bija ļoti grūti. Esmu laimīga, ka man netika liegts piepildīt karstāko sapni!

Skatieties, cik skaists šis rūķītis no pasakas! Rūķi ir visādi, ir īgņas, bet šis ir laimīgs, it sevišķi patīk bērniem, kuri tiecas tam pieskarties uz laimi. Izdomāju, ka vajag, lai viņam būtu sēnīte, lai iet priecīgs un laimīgs! Šis runcis zābakos manā pirmajā darba vietā cilvēkiem tik ļoti iepatikās, ka vienkārši nevarēju tikt galā ar daudzajiem pasūtījumiem. Ir šeit arī mazāks runcis zābakos, jo vajadzēja visādu iz-mēru figūras. Apskatiet Īkstīti no pasakas, redzat, cik romantiska un skumja! Te arī mednieks, gan mazāks par to, kuru viens kungs savulaik pasūtīja. Viņam bija pieejama liela mufeļkrāsns, tālab mednieks sanāca kā dzīvs, blakus tam neliels sunītis…”

Māksliniece gatava stāstīt un stāstīt par saviem darbiem, kas dod tiem papildus šarmu. Valstī ir finanšu krīze, bet Valentīna apgalvo, ka cilvēkiem nav zudusi interese par mākslu, keramiku, gleznām. Žēl tikai, ka veselība vairs neļauj ņemt rokas mālu, lai gan prātā top jauni un jauni izstrādājumi, kuros ielikt sirds siltumu un dvēseli.

Juris ROGA