Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

* Balvu novads – nozīmīgs Ziemeļlatgales centrs, kas reformas rezultātā izveidojās 2021.gadā. Novadā ietilpst 19 pagasti, Balvu un Viļakas pilsētas.

* Sākoties otrajai padomju okupācijai, Abrene kopā ar sešiem apkārtējiem pagastiem tika atdalīta no Latvijas.

* Iedzīvotāju skaits: 18 797 (pēc PLMP datiem 01.07.2024.); Balvos – 5 984; Viļakā – 1 215.

* Balvu novadā reģistrētas 193 NVO, tostarp tikai piecas ir sabiedriskā labuma biedrības (avots: 2023 “Providus” pētījums).

* Populārākās uzņēmējdarbības nozares: jauktā lauksaimniecība; mazumtirdzniecība; graudaugu, pākšaugu un eļļas augu sēklu audzēšana; mežizstrāde.

* Latvijas-Krievijas robeža ir 283,6 kilometrus gara. Balvu novads austrumos robežojas ar Krievijas Pleskavas apgabala Palkinas un Pitalovas rajoniem. Valsts robežsardzes Viļakas pārvalde apsargā 140,728 km garu robežu ar Krievijas Federāciju.

* Līdzdalība 2021.gada pašvaldību vēlēšanās – 41%, Latvijā kopumā – 34% (pēc CVK datiem).

* 1918.gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, bet cīņa par valsts neatkarību vēl tikai sākās. 1918.gada 1.decembrī Padomju Krievijas Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijas teritorijā, Balvu apkārtnes vīri sāka organizēt partizānu pulciņus. Balvi Brīvības cīņu laikā kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli.

 1919.g. 5.jūlijā ar Austrumu frontes Virspavēlnieka pavēli Nr.869 Balvu partizānu nodaļa tika nosaukta par Latgales partizānu pulku un par tā komandieri iecelts virsleitnants Jānis Vīndedzis. Vairāk nekā 50 pulka cīnītāji apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.

* Arī pēc Otrā pasaules kara balvenieši nespēja samierināties ar okupācijas režīmu. Izvērtās plaša pretošanās kustība. Stompaku nometne teritoriāli un skaitliski bija lielākā nometne Latvijā. Tā sāka veidoties 1945.gada sākumā.

 * Līdz 1945.gada martam nometnē dzīvojošo cilvēku skaits sasniedza 350-360 personas. 1945.gada 2.martā Stompaku nometnei uzbruka čekas karaspēka karavīri un vietējie “istrebiķeļi” 483 karavīru kopskaitā, bet naktī uz 3.martu nacionālajiem partizāniem izdevās iziet no aplenkuma.

* 2021.gada 16.jūnijā Saeima par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu noteica tieši 2.martu, likumprojekta anotācijā atzīmējot, ka 1945.gadā šai dienā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē.

Fotopieraksts pie pieminekļa

Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemiņai izveidots 1938.gadā, 1993.gadā atjaunots, godinot arī 1944.-1954.gada Latgales nacionālos brīvības cīnītājus.

Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā

Baltinavas pagasts vēl pirms kāda laika bija mazākais novads Latvijā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ tas būtu neatpazīstams. Paši baltinavieši teic, ka Baltinavas zīmols nr.1 noteikti ir luga “Ontans i Anne”, kas iemantojusi popularitāti visā Latvijā. Pagasta centrā pat izveidots “Ontana i Annes” parks. Un par šo atpazīstamību parūpējusies režisore Anita Ločmele jeb Danskovīte un viņas amatierteātris “Palādas”, kārtējo reizi apliecinot, – pierobežā dzīvojošie cilvēki ir spēks.

Danskovīte. Kā cēlies šis pseidonīms?

– Tas radies no manas dzimtās vietas – Dansku ciema Baltinavas pagastā. Pienāca brīdis, kad mani amatierteātra aktieri pateica, ka negrib vairs iestudēt ne Blaumani, ne Annu Brigaderi, jo gribēja lugu latgaliski, tādēļ biju spiesta rakstīt pati savu darbu. Uzrakstīju pirmo “Ontans i Anne” daļu, kuras pamatā bija sieviešu lomas, bet vajadzēja vismaz vienu vīrieti. Nācās meklēt tai piemērotu personāžu. Paldies Dievam, Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns piekrita uzņemties Ontana lomu. Bet, kad pienāca brīdis izrādei, kluba vadītāja pajautāja, kā tad sauks mūsu lugu? Ko rakstīt afišā? Nosaukumu visi kopā kaut kā atradām, bet man pašai tik ļoti gribējās noslēpties, ka autora vietā izdomāju lietot pseidonīmu Danskovīte. Protams, pirmajā lugā neviens nezināja, kas ir Danskovīte, kā arī to, ka pseidonīms radies tādēļ, ka esmu cēlusies no Dansku ciema. Šobrīd tur vairs nedzīvoju, bet jebkurā brīdī varu uz savu dzimto ciemu aizbraukt un ieelpot tās puses gaisu, pastaigāt pa bērnības takām. Tas atrodas gandrīz pie pašas Krievijas robežas.

Kā tad ir dzīvot pierobežā?

– Dansku ciems man ir pasaules centrs, no turienes esmu cēlusies. Baltinava arī nav tālu no Krievijas robežas. Teikšu, ka dažreiz paliek ne visai omulīgi, it sevišķi dzirdot par militārajām mācībām, droniem un robežpārkāpējiem… Vakarā durvis vienmēr aizslēdzu. Citi par mani smejas, ka, tumsai iestājoties, durvis jau ciet. Bet viņiem saku, – esmu atbildīga par mazbērniem, kamēr vedekla un dēls atbrauc no darba. Tāda ir tā situācija pierobežā.

Mūsdienās Latgales un pierobežas traktējumam nāk klāt arī bīstamības apzīmējums, un šī bīstamība parādās tajā, kā mēs runājam par Latgali, ka turam aizdomās cilvēkus. Savā ziņā pierobeža ir kā slēgtā zona. Ikdienā to izjūtat?

– Slēgtā zona tā noteikti nav, kaut gan ikdienā braukā pa pagastu visādi svešinieki. Vienreiz pagalmā iebrauca sveša mašīna ar Bosnijas numuru un piedāvāja nopirkt traukus. Kam man trauki vai kaut kādi kastroļi vajadzīgi? Tad es viņam latgaliski pateicu, ka laikam būs jāzvana robežsargiem, un šis cilvēks aizbrauca. Kaut kāda piesardzība jau, protams, jāievēro. Pēc Ukrainas kara sākuma daudz pa mājām braukāja un dažādus pakalpojumus piedāvāja ukraiņi, kuri tobrīd dzīvoja Tilžā. Bet par pārējiem nezinu, ar kādu domu viņi braukā. Un dažreiz tik lēni brauc mašīna pa ielu, un no tās vēro.

Pierobeža ir kļuvusi mazapdzīvota, cik tad te to cilvēku vairs palicis! Tā jau ir Latvijas mēroga traģēdija – ciemi viens pēc otra izmirst. Dansku ciemā šobrīd apdzīvotas vien piecas mājas, senos laikos bija ap 60, bet manā bērnībā – 35. Un tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka tas viss jādokumentē, jo pašlaik krasi mainās lauku kultūrtelpa, dzīvesveids. Pēc savas zemes iegūšanas katrs cēla dzimtas māju ar domu, ka tā paliks bērniem, ka viņiem būs drusciņ vieglāk atsperties. Bija jau arī līdz kolhozu laikiem, bet tad sākās pirmās izmaiņas – Latgales ļaudis bija pakļauti lielai nabadzībai, jo par gada darbu kolhozā neko nesaņēma, un sākās aizceļošana uz pilsētām un Pierīgas vietām. Tagad paaudzēs veidotās mājas ar tām unikālo ainaviskumu tiek nolīdzinātas vai sadedzinātas, lai varētu tur iekopt tīrumus.

Un lauki iztukšojas?

– Ļoti. Un šeit, pierobežā, tas ir īpaši jūtams. Ir jaunās ģimenes, kuras atgriezušās, bet ir arī nūjas otrs gals. Viņi cīnās, cīnās, nevar izturēt un aizbrauc projām. Daži šeit paliek, jo viņiem tas ir būtiski – kā pašnodarbinātie atrod savu nišu un strādā. Bet tā savukārt jau ir dzīve no rokas mutē.

Ar ko, Jūsuprāt, Latgale ir īpaša? Latgaliešu valoda netraucē būt saprastiem arī citviet?

– Ar ko īpaša? Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā. Viņš uzticas. Latgalieti gana viegli arī piešmaukt, bet viņš uzticas un nedomā, ka saņems pretī ļaunumu. Atceros savu bērnību, kad mūsu ciemā naktī visi ceļi kustēja – cilvēki gāja, brauca ar zirgu, ciems bija dzīvs. Vienreiz pie mums naktī garāmbraucējs paprasījās pārnakšņot. Kas tas bija par cilvēku, joprojām nezinu, jo neviens neprasīja ne pasi, ne citus dokumentus. Iedeva guļvietu, lai pārlaiž nakti. Bet, ja tagad man prasītos kāds pārnakšņot, nezinu… Es jau esmu savādāka, acīmredzot mums jau cita dzīves pieredze. Bet tie, kuri sevī vēl nes veco vērtību sistēmu, viņi ir cilvēki ar sirdi uz delnas. Ja runājam par latgaliešu valodu, nevar cilvēks, kurš Latgalē nav dzīvojis, uzreiz to saprast. Zinu, ka kāds pasniedzējs uz izrādi “Latgola.lv” gājis trīs reizes – pirmo reizi vispār neko nesapratis, bet smējies citiem līdzi, otrreiz jau sapratis, bet trešo noskatījies ar izpratni. Nu nav tik ļoti tā mūsu latgaliešu valoda atšķirīga, bet vispirms tomēr jāpierod pie skaņu pārmaiņām, kas tajā ir. Arī es, piemēram, uzreiz nesaprastu ventiņu teikto. Savukārt viena teātra režisore no Pāvilostas man uzrakstīja, lai aizsūtu lugas literāro variantu, jo viņa uz izrādi gribot vest vīru, kurš dusmošoties, ja neko nesapratīšot. Viņa vīram vispirms iedeva izlasīt lugu latviešu valodā.

Par kultūru runājot, uz cilvēku skaitu, kas ir Baltinavā, kultūras dzīve Jums ir dižena – darbojas koris, baznīcas koris, deju kolektīvi, etnogrāfiskais ansamblis, vokālais ansamblis un pat teātris. Nemaz tik mazskaitlīgi neesat…

– Daudz iedzīvotāju Baltinavā diemžēl vairs nav palicis. Ir viena aktīvā baltinaviešu daļa, kura iet un kaut ko dara, un tad vēl ir tā otrā – pilnīgi inertā daļa, kura no mājas pagalma neiziet. Tie arī ir tie bļāvēji par to, ka pie mums nekas nenotiek. Bet tad, kad notiek, viņus skatītāju pulkā mūžam neredzēsiet. Tie ir tie, kuri sēž mājās, vēro un pauž neapmierinātību.

Kāda ir vietējo cilvēku sajūta Baltinavā? Jums pirmajiem bija zīme latgaliski ‘Baļtinova’. Balvenieši gan savu uzrakstu ‘Bolvi’ ne īpaši novērtēja.

– Par to biju ļoti pārsteigta, ka mēs savā Latvijā atrodam pat tādu iemeslu, lai pakasītos, cīnītos un runātu. Tas ir ļoti skumji. Bet ko viņi teiks, kad te sāks staigāt arābi un citu tautību pārstāvji? Nedod Dievs, protams, bet tad runāt par latviešu kultūras pastāvēšanu vispār jau vairs nav ko. Diemžēl globalizācija ienāk pārāk strauji, un mēs zaudējam savu identitāti. Par valodu runājot, latgaliešu valoda man netraucē – mēs arī darbā runājam latgaliski. Tā ir cilvēka attieksmes un kulturālības pazīme – vai es izsakos nicīgi par kādu, vai nē.

Danskovīte noteikti nav iedomājama bez slavenās izrādes “Ontans i Anne”, kas vēlāk transformējās par “Latgola.lv” un kļuva par skatītāko Latvijas Nacionālā teātra izrādi. Kā sākās sadarbība ar Nacionālo teātri?

– Ap 2004.gadu latgaliskais uz skatuves bija kaut kas eksotisks. Mēs par sevi runājām, dziedājām uz skatuves, daudzi mūziķi sacerēja dziesmas latgaliski, līdz ar to radot par sevi lielāku interesi. Nacionālā teātra režisors Valdis Lūriņš bija “Gada izrādes” amatierteātru vērtēšanas komisijā Rēzeknē, kur arī mēs rādījām savu lugu. Viņam patika baltinaviešu sniegums, tad sekoja sarakste, sazvanīšanās. Valdis Lūriņš ieradās ar savām idejām Baltinavā, un viss notika. Vispirms vienojāmies par tekstu, tad brauca aktieru trupa, kura iepazina vidi, pirmizrāde bija 2010. gadā. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas ir nopietni. Arī par savu jauno izrādi “Mazpiļsāta”, ko iestudējis teātris “Panna” ar režisoru Juri Rijnieku, līdz pēdējam brīdim neticēju. Viņi atbrauca uz Lūznavas muižu, kur uzstājāmies, un nopietni parunājām. Tad es sapratu, ka laikam jā, tas ir nopietni, jo režisors paziņoja, ka 25.septembrī gaidāma pirmizrāde.

Kādas izjūtas pārņem, kad Jūsu vārds izskan visā valstī un Jūsu radītos tēlus atveido profesionāli aktieri?

– Protams, sajūta ir jauka, taču tas man nedod tiesības celt degunu gaisā. Sākumā ļoti mulsināja preses un televīzijas uzmanība, taču arī tā ir pārejoša lieta. Prieks vairāk ir par to, ka izskan Baltinavas un Latgales vārds. Laikam jau manī tās patriotisma jeb piederības sajūtas ir traki daudz. Taču slavas gēna noteikti nav, esmu darītāja, nevis atzinības gaidītāja. Es nekad negribētu parādīties publikā, lai paziņotu, ka esmu tās vai citas lugas autore. Ir tik patīkami, kad kaut kur aizbraucu, dzirdu, kā cilvēki runā, ka ir tāds teātris Baltinavā, un man jautā, vai es esmu pazīstama ar viņiem. Saku, – jā, zinu, zinu, ir mums tāds Baltinavā. Tas ir tik patīkami, ka tevi nepazīst.

Danskovītes lugās parādās izteiktais Latgales kolorīts ar daudzām senajām tradīcijām. Tās joprojām sastopamas Latgalē vai arī ar gadiem tomēr iet mazumā?

– Iet mazumā. Ja cilvēks tur cūkas, jārēķinās, ka uz saimniecību atbrauks pieci vai nezin cik pārbaudītāji. Kuram vairs to vajag? Daži cilvēki Baltinavā turēja. Atbrauc inspektori, staigā pa tavu sētu, pa kūti, visu pārbauda. Tas viss vajadzīgs, lai izaudzētu vienu vai divas cūkas priekš sevis? Un par to vēl jāmaksā! Valsts darījusi visu, lai laukos vairs lopus neturētu. Bet par tradīcijām runājot, ar tām esmu izaugusi. Atceros, kā manā bērnībā notika cūku bēres – kāva gada cūkas, kurām tauki bija plaukstas biezumā. Tās skaitījās labas, jo deva lielu daudzumu gaļas. Sarus svilināja ar apkārt saliktiem salmiem, brūnas nodedzināja ar sakarsētiem lemešiem, vēlāk jau nāca lodlampas, kuras krietni atviegloja darbu. Tagad izmanto gāzi. Cūku bērēs sanāca daudz cilvēku, jo tas bija notikums, kad pēc cūkas nokaušanas vārīja abādu – kāpostu zupu ar tikko kautu svaigu cūkgaļu. Tagad reti kurā mājā pat kāpostus vāra. Tradīcijas zūd līdz ar cilvēkiem un ciemu izmiršanu. Rīgā, kur ir dažādu tautu sajaukums, noturēt savu identitāti un tradīcijas grūti. Gan pie mums – pierobežā, gan citur laukos ir tā īstā tautas mentalitāte un tradīcijas, jo cilvēki vairāk turas kopā.

Latgales vārds parasti tiek minēts daudz un dažādās nozīmēs. Nereti tam nāk līdzi nelabskanīga nots, taču tai pat laikā tie, kas šeit pabijuši, ar prieku atzīst, ka viesmīlīgāku un jaukāku cilvēku par latgaliešiem nav. Kas, Jūsuprāt, ir Latgales cilvēku spēka un atbalsta avots?

–Kāpēc pret mums tā izturas? Tāpēc, ka vairākus gadu simtus bijām atšķirti no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales. Mēs bijām zem poļiem, krieviem, vēl zviedri pāri gāja, un šī atšķirtība ir izveidojusi nedaudz atšķirīgāku latviešu daļu – latgaliešus. Esam gana stipri locīti un tāpēc daudz sīkstāki. Bet kas ir spēka avots? Personīgi man vajadzīga sava vieta, kurā piedzimu, jo tad jūtos spēcīgāka. Ja kaut kur aizbraucu, vienalga skaitu dienas, kad būšu mājās. Mums vēl saglabājusies tā ļoti lielā piesaiste zemei – man vajag savu ābeli, savu jāņogu krūmu, domāju, ka tas ir zemes kods, kas rit mūsu asinīs jau no pašiem pirmsākumiem. Pilsētā dārza vietā ir zālieni un krāšņas puķu dobes. Laukos ir savādāk – dārzs ir atspaids iztikai, tā teikt, eksistenciāla lieta. Nāk pavasaris, un es jau domāju, kur un ko sēšu. Zeme ir tas, kas dod kaut kādu netveramu spēku, un es domāju, ka zinātnieki vēlāk to atklās un definēs. Kad man grūti, atgulstos uz zemes un paliek vieglāk. Ziemā, sniega laikā, labi saģērbies, kupenā iekšā, un paskaties zvaigznēs. Nu ko vēl vairāk vajag! Lūk, tas ir vēl viens mūsu spēka avots!

Spēku rod zemē. Vairāk nekā 20 lugu autore, režisore Anita Ločmele ar pseidonīmu Danskovīte atklāj, ka viņas spēka avots ir piederība dzimtajai vietai un zemei. Tas dod stimulu radīt un neapstāties pie sasniegtā.

Viņus raksturo sirsnība, skarbums, tiešums un mīlestība

Valdis Lūriņš, režisors:

– 2010.gada 21.oktobrī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Latgola.lv”. Vai gaidītais un cerētais rezultāts ir panākts? Domāju, jā. Vispirms bija brīnišķīga satikšanās ar Latgales cilvēkiem, kur liela daļa no viņiem ir Anitas Ločmeles lugu varoņi. Savā ceļojumā uz Latgali, pateicoties “Palādas” aktieru brīnišķīgajai uzņemšanai, mēs kaut kādā veidā Latgali tiešām arī sajutām. Un, kad atbraucām atpakaļ, piesēdāmies pie lugas eksemplāriem un lasījām, Uldis Dumpis pateica tādu frāzi: “Man šajā brīdī par Latgali vairs nav nekādu jautājumu.” Danskovītes lugās ierakstītas tādas lietas kā sirsnība, skarbums, tiešums un mīlestība, kas caurstrāvo visu Anitas sarakstīto “Ontana i Annes” seriālu. Bet, runājot par skarbumu, Pītera lomas atveidotājs Jāzeps bija ļoti tiešs un pazinoja, ka viņam ļoti nepatīk latgaliešu valodas kropļošana, jo tā ir valoda, nevis dialekts. Un šinī gadījumā mums kaut kādā veidā bija jāizlavierē, lai čuiļi arī var kaut ko saprast. Tad mēs ik pa brīdim latgaliešu vārdus arī lietojām – cits precīzi, cits mazāk precīzi, bet mēs mēģinājām to darīt ar cieņu pret latgaliešu valodu.

Kā es sastapos ar Baltinavas teātri? Tas bija Rēzeknē, pulksten 10 no rīta, kas ir nenormāls un nepierasts laiks gan aktieriem, gan skatītājiem, lai skatītos teātri. Atveras priekškars, un iznāk Baltinavas skolas direktors, par kuru es tikai pēc tam uzzināju, ka viņš ir direktors, Ontana lomas tēlotājs. Viņš nāk pie žūrijas galda un piedāvā iedzert goncīti. Vēršas taisni pie manis un saka: “Tu šodien tāds švaks izskaties”, kaut gan es biju pilnīgi skaidrs un zinu, ka nedrīkst ierasties uz amatierteātra izrādēm, ieņēmis glāzīti. Baltinaviešiem šis teātris ir tā otrā dzīve, tā nav tikai izklaide. Runājot gan par Imantu Slišānu, gan par Danskovīti un visiem pārējiem “Palādā”, tie ir cilvēki, kuri ļoti daudz izdarījuši ne tikai Baltinavai, bet kuri kaut kādā veidā cenšas ietekmēt visas Latgales dzīvi un nenoklusēt tās problēmas. Viņi paši uzņemas iniciatīvu, lai dzīvi Latgalē darītu labāku. Un gribat vai nē, bet Latgale tomēr ir Eiropas Austrumu priekšpostenis. Daudzajās tikšanās reizēs no baltinaviešiem sajutām lielu Latvijas patriotismu. Viņi, būdami latgaļi, patiešām ir Latvijas patrioti.

Ceru, ka ar izrādi “Latgola.lv” saviem skatītājiem mums tomēr izdevās pārraidīt Latgales garu. Lai cik atturīga nebūtu publika, Valda Zilvera komponētajā dziesmā tā vienmēr atdzīvojās uz  Jāņa Petera vārdiem: “Pasaules un visos karos latgalieši lasās baros.” Un, kad latgalietis tiek nokaitināts, viņš ir strašns (aut. – no latgaliešu valodas, briesmīgs). Un tur ir runa par vienotību un Latgales tiešumu, kas nevar neuzrunāt. Ja man jautā, kas ir cilvēka spēka avots pierobežā, es atbildēšu, ka ticība un ģimenes. Pirms pēdējās “Boņuka” pasniegšanas balvas baltinavieši “Facebook” lapā ielika savu “Palādas” pieteikumu, kur to ļoti labi varēja redzēt. Mazie vēl nestaigā, bet jau piedalās teātra aktivitātēs. Un tas ir ļoti aizkustinoši.

Ekspresintervijas

Visa mūsu mazā Latvija ir pierobeža

Aldis Pušpurs, bijušais pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, garīgo dziesmu dziedātājs, lokālās vēstures pētnieks, Egļavas mežniecības muzeja saimnieks.

Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā? 

–  Būšu tiešs un runāšu bez apkārtbakstīšanās. Jautājums ir nepareizs pēc būtības. Drošība un pierobeža bija cieši saistītas lietas senāk, kad karoja ar pavisam citām tehnoloģijām un paņēmieniem. Mēs, mazā Latvija, visi esam viena pierobeža. Par to, kā jūtas citi cilvēki, atbildēt grūti, jo neesmu aptaujājis, bet no personīgām sarunām zinu, ka drošības par iespējamu iebrukumu no kaimiņvalsts puses nav nevienam. Protams, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā doma, ka mūsdienās varētu šeit, Eiropā, notikt kaut kas tāds, likās nereāla. Daudz skatos “Youtube” materiālus, bet arī tur lielākoties valda haoss un pļāpāšana.

Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?

– Man ļoti nepatīk kasīšanās un cenšanās atsevišķi izdalīt Latgali no kopējā valsts satura. Ir taču jāsaprot, ka tikai visa kopā, vienota mūsu valsts var cerēt uz kaut cik stabilu nākotni. Kasīšanās par latgaliešu valodu, uzrakstu mainīšana tikai vājina kopējo valsts spēju. Diemžēl nekādas cerības neloloju. Valsts vadības mazspēja saprātīgi vadīt valstī notiekošo nu jau kļūst komiska. Nepieminēšu visiem zināmās kolīzijas ap lielajiem projektiem, bet cik daudz tiek zaudēts mazākos projektos, pašvaldībās, kurām nekad nepietiks?! Kādreiz Edgars Liepiņš teica: “Mazos zagļus ietupina, lielie vasarnīcas ceļ.” Mūsdienās pat mazos vairs netupina. Kopumā valstij lielāko ļaunumu nodara mūsu vadītāju nespēja ar darbiem viest cerību visos valstspiederīgajos, ka valsts tiek pārvaldīta gudri, godīgi, ar drošu skatu nākotnē. Pašlaik tas ir lielākais mūsu apdraudējums. Cilvēki lielā mērā ir iebaidīti no hegemonu visatļautības un nesodāmības. Pašam bija reāla prakse, kad aicināju man zināmu cilvēku cīnīties par savu taisnību, jo viņam tika nodarīta klaja pārestība no varai pietuvinātajiem, kad viņš atbildēja: “Nē, nodedzinās.” Tik tālu nu esam.

Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?

– Spēka avota vairs nav. Dzīvojam ar cerību, ka savu mūžu nodzīvosim tā, kā ir. Spēka avots 80.gadu beigās bija cerība uz neatkarīgu Latvijas valsti no vecāku un vecvecāku atmiņām par pirmskara brīvo Latviju. Bet izrādījās, ka aizgājām pa korupcijas, draugu būšanas un citiem ļauniem ceļiem. Ne pārāk sen Latvijas radio dzirdēju kāda mūsu tautieša no ASV viedokli 90.gadu sākumā, kurā viņš teica, ka ar Latviju varētu sanākt, ja nesāks zagt… Tagad cilvēks ar savu personīgo uzskatu, kā vajadzētu rīkoties, tiek nostādīts kā galīgs plānprātiņš, kurš neseko progresam un attīstībai. Negribu vairs runāt. Optimisma maz. Cilvēcisku gandarījumu rada tie, kuri dzīvo laukos, strādā savās saimniecībās un ar saražoto uztur ģimenes, līdz ar to stiprina valsti kopumā.

Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv