Grāmatu svētki Izvaltā

Bērniem...

Pasākuma programma tālredzīgi tika sadalīta divās daļās: pieaugušajiem un bērniem. Kas sakāms par svētku jaunajiem dalībniekiem, viņiem patiešām te bija ko izvēlēties! Piemēram, sākumklašu skolēniem bija iespēja izmēģināt sevi audēju lomā, iejusties arī “medus rituālu” pasaulē (tieši tā saucās folkloras radošā darbnīca, kas bez visa pārējā piedāvāja arī šī garšīgā un vērtīgā produkta degustāciju), paspīdēt ar erudīciju intelektuālajā viktorīnā.

Nenācās garlaikoties arī vecāko klašu skolēniem — svētku programmā bija ļoti daudz diskusiju, tikšanos un sarunu par visdažādākajām aktuālām tēmām: karjeru, savstarpējām attiecībām un mīlestību, pasaules tīmekli. Bija arī pastaigas pa jezuītu takām, kuru slava aizskanējusi tālu ārpus ciemata robežām, kā arī konsultācijas ar ārsti Sarmīti Ķikusti par veselības un ģimenes plānošanas tēmu.

Jānorāda, ka vēl labu laiku pirms pasākuma oficiālās atklāšanas pamatskolas foajē izvērsās rosīga tirdzniecība: te varēja apskatīt grāmatu komercizstādi, kurā savas jaunākās grāmatas piedāvāja valsts vadošās izdevniecības. Sortiments patiešām pārsteidza, par ko liecināja bērnu un pieaugušo rindas pie letēm. Kas sakāms par cenām...

Organizētāji solīja, ka tās būšot pilnīgi demokrātiskas. Apskatot tuvāk, tā lielākoties arī bija. Starp citu, ir skaidrs, ka labas grāmatas lētas nemaz nevar būt. Klātesošos lielā mērā iepriecināja arī Daces Šteinbergas darinājumi, kas tika apvienoti izstādē “Dzijas ziedi” un izlikti skolas gaitenī.

... un pieaugušajiem

Vēl vasarā kompānija LMT bija izsludinājusi neparastu akciju, kurā bērniem un viņu vecākiem tika piedāvāts ziedot vienu grāmatu un tās vietā saņemt mobilo telefonu. Kā tika gaidīts, cilvēkiem ideja iepatikās. Spriežot pēc Birutas Eglītes teiktā, kura uzstājās pasākuma atklāšanā, akcijas gaitā izdevās savākt vairāk nekā 15000 grāmatu. Tāpēc nav brīnums, ka par šī gada svētku galveno notikumu kļuva šo ziedojumu pasniegšana organizācijām, kurām tie visvairāk vajadzīgi. Piemēram, pa divām kastēm ar vairāk nekā 100 grāmatām saņēma lauku bibliotēku — Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Konstantinovas, un Aleksandrovas speciālās internātskolas, kā arī BSRC “Mūsmājas” un Krāslavas centrālās bibliotēkas — pārstāvji. Grāmatas ziedoja gan lielas firmas un uzņēmumi, gan arī privātpersonas, pateicoties tiem izdevās savākt lielāku preses izdevumu klāstu nekā līdz šim. Pateicības vārdi no Lauku bibliotēku atbalsta fonda todien izskanēja Latvijas Republikas prezidentam Valdim Zatleram, Eiropas komisijas Latvijas pārstāvniecībai, Īrijas vēstniecībai mūsu valstī, Aizsardzības ministrijai, Lauku atbalsta dienestam, dabiski, kompānijai LMT, Latvijas Bērnu fondam, kurš tika nosaukts par visilgstošāko partneru. Tika minēts arī Sorosa fonds, ebreju kopienas, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas Valsts Meži”, SIA “Maxima Latvija”. Labdarības pasākumam pievērsa uzmanību arī dažas mūsu valsts politiskās partijas. Tiesa, kā pareizi norādīja B. Eglīte, vēlēšanas bija sen, nākamās būs ne tik drīz, tāpēc tagad nav daudz partiju, kuras atbalstīja ideju. Tomēr vienaldzīga nepalika Zaļo un zemnieku savienība, Tautas partija, Saskaņas centrs. No privātpersonām tika nosaukti Andrejs Āboliņš, Jānis Ūdris, politiķe Anta Rugāte.

Diskusija vides aizsardzības jautājumos

Pēc svētku svinīgas atklāšanas un dāvanu pasniegšanas rakstniece Monika Zīle uzsāka diskusiju par tēmu “Latvijas dabas resursi Eiropas attīstībā”. Tajā piedalījās Andrejs Brūvelis, Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” valdes loceklis, Igors Pimenovs (Saskaņas centrs), Stanislavs Šķesters (Zaļo un zemnieku savienība), Dace Tabūne-Zučika (Valsts vides dienesta Daugavpils reģionālā vides pārvalde), kā arī Edvīns Gasperovičs, Valsts Vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora vadītājs. Vides ministrs Raimonds Vējonis, kurš bija pieteikts programmā kā diskusijas dalībnieks, ierasties nevarēja. Ja sākumā klātesošo aktivitāte bija salīdzinoši zema, tad pakāpeniski sarunā iesaistījās tie, kuri sākumā izrādīja vienaldzību. Acīmredzot tāpēc, ka apspriežamās tēmas patiešām izrādījās aktuālas daudziem. Tie ir Latvijas meži, īpaši aizsargājamās teritorijas, zveja un citas. Diskusijas dalībnieki nevis vienkārši apsprieda vides aizsardzības problēmas, bet izskatīja tās ekoloģijas aspektā. Kā pārliecinājās daudzi klātesošie, daudz svarīgāka šodien ir apkārtējo resursu racionāla izmantošana pirmām kārtām vietējo iedzīvotāju labā. Patlaban taču kā nekad par aktuālu kļuvis izdzīvošanas jautājums. Ja tie dabas resursi, kuri pie mums ir, ļaus vēl arī nopelnīt — vai tas ir slikti? Piemēram, pēc I. Pimenova viedokļa pašlaik īpaši svarīgi ir apzināties, ka mūsu dabas bagātības vienkārši ir milzīgas. Tā vietā, lai padarītu bagātas kaimiņvalstis, mēs pilnībā varam iztikt ar saviem resursiem, pastiprinot enerģētisko sfēru. Viņš uzskata, ka mūsu nākotne pieder vēja ģeneratoriem. Šādas iekārtas ir ne tikai nekaitīgas apkārtējai videi, tās vēl ir arī visai efektīvas. To sen sapratuši cilvēki daudzās Eiropas valstīs.

Mūsu meži

Andrejs Brūvelis pastāstīja, ka pašlaik Latvijā ir aptuveni 1,6 miljoni hektāru mežu. Saskaņā ar pēdējiem datiem meža stādījumi aizņem nevis 40% valsts teritorijas, kā tika uzskatīts līdz šim, bet gan visus 60%. Tādējādi kokapstrādes uzņēmumiem pietiks resursu un tie varēs būt mierīgi par savu nākotni. Starp citu, kā izrādījās, stāvoklis ar mežiem nav tik spīdošs. No zāles izskanēja jautājums: kāpēc kokmateriāli netiek izmantoti līdz galam, it sevišķi mežos, kas pieder uzņēmumam “Latvijas Valsts Meži” — izcirtumos paliek veseli zaru kalni. Turklāt tas ne tikai bojā vizuālo izskatu, bet arī ir ārkārtīgi bīstami, it sevišķi vasaras periodā, kad pietiek ar dzirksteli vien, lai notiktu nelaime. Izrādījās, ka uzņēmums apsaimnieko cirsmas, taču tīri tehnisku iemeslu dēļ šis darbs Latgalē nav nemaz tik vienkāršs: smagā tehnika iestrēgst mīkstajā augsnē. Kokapstrādei nederīgus koku zarus var izmantot šķeldu ražošanai. Taču arī te pastāv zināmi nosacījumi: šķeldu materiālam nepieciešams noteikts mitruma līmenis. Tāpēc arī zari netiek izvesti mēnešiem ilgi. Visai labu variantu šīs problēmas risināšanā piedāvāja novada vadītājs Gunārs Upenieks: kā būtu, ja cirsmu sakopšanā iesaistītu tām piegulošo teritoriju īpašniekus? Iznākumā visi varētu būt ieguvēji.

Ne mazums galvassāpju mežu īpašniekiem sagādā bebri, kas pēdējā laikā strauji savairojušies. Saskaņā ar “Latvijas Valsts Mežu” pārstāvja paziņotajiem datiem pašlaik valsts teritorijā ir aptuveni 500000 šo dzīvnieku īpatņu, kas piecas reizes pārsniedz vidējo pieļaujamo rādītāju. Kas sakāms par to iznīcināšanu, tad diez vai tas ir pareizi. Kā paskaidroja A. Brūvelis, te vispirms vainojami cilvēki. Pamestās melioratīvās sistēmas, grāvji ir labvēlīgas bebru apmešanās vietas. Pagājušajā gadā Vidzemē uzņēmums “Latvijas Valsts Meži” veica savdabīgu eksperimentu — noslēdza ar firmām līgumus par šādu problemātisko teritoriju apsaimniekošanu. Rezultāts nelika sevi gaidīt — kaitējums nebija tik vērienīgs. Otrs viesis, I. Pimenovs, atcerējās, ka arī Rīgas pilsētas domes pagājušā sasaukuma sēdēs, kurā viņš bija par deputātu, lai cik dīvaini tas skanētu, tika izskatīta šī problēma, turklāt vairākkārt, kad bebri tika pamanīti kanālā pašā galvaspilsētas centrā. Toreiz neizdevās vienoties. Taču, no otras puses, tas nozīmē, ka ūdeņi pie mums ir tīri.

Mūsu ezeri

Neatkārtojamā Latgales daba — tas ir brends, kas pilnībā var būt izmantots tam, lai piesaistītu ārzemju tūristus. Neskaitāmas upes un ezeri sen vilina viesus no tuvām un tālām ārzemēm. Taču ir jāatceras, ka ar brīnišķīgu skatu vien ir par maz, viņiem gribas aktīvu atpūtu — piemēram, pamakšķerēt. E. Gasperovičs pastāstīja, ka zivju resursu problēma mūsu ūdensbaseinos ar laiku kļūst aizvien aktuālāka. Zivju krājumi strauji sarūk, un te vainojamas barbariskas zvejas metodes. Viņaprāt, lai atjaunotu ūdens iemītnieku skaitu līdz optimālam līmenim, uz gadiem pieciem vai desmit būtu jāaizliedz zveja vispār. Diemžēl tas nav iespējams. Daudziem vīriem acīmredzot krietni vieglāk ir nodarboties ar malu zveju nekā noformēt attiecīgu rūpnieciskās zvejas atļauju. Starp citu, izdarīt to nav tik sarežģīti, un ne mazums apzinīgu dabas draugu to arī izmantoja. Spriežot pēc E. Gasperoviča teiktā, ja pirms gadiem pieciem tika izsniegtas 20 - 25 rūpnieciskās zvejas atļaujas, tad šobrīd — aptuveni 70.

Mūsu tīrumi

Šķiet, ka viskarstākā diskusija izvērsās par zemniekiem, kuri neapsaimnieko savus tīrumus. Gadiem ilgi neapstrādātas platības aizaug, tāpēc pat bail iedomāties, kas būs pēc 10 - 15 gadiem. Ko darīt ar šādiem nevērīgiem zemes īpašniekiem? Varas kuluāros pastāv viedoklis, ka ir jāievieš diferencētais zemes nodoklis — nesaimnieciskajiem tas būtu jāpaaugstina piecas reizes. Tā uzskatīja arī daži diskusijas dalībnieki. Taču izskanēja arī cits viedoklis — vajag nevis paaugstināt nodokļus, bet gan sodīt: ieviest noteiktas sankcijas, šim nolūkam nepieciešams pieņemt adekvātu likumu. Piemēram, būtu nepieņemami aplikt ar pārmērīgi lieliem nodokļiem vecenīti, kura nav spējīga apstrādāt savu zemes gabalu. Ideāli būtu, ja pašvaldība sekotu tam, kādā stāvoklī atrodas izmantojamās zemes. Likumdošanas līmenī tas diemžēl nav apstiprināts.

Īpaši aizsargājamās teritorijas

Stanislavs Šķesters, kurš, kā zināms, ir deputāts no Latgales, ļoti aktīvi piedalījās šī jautājuma apspriešanā, kas, starp citu, arī nav brīnums — viņš dzimis Mākoņkalnā, kas pieplok Rāzna ezeram. Tāpēc viņam ļoti labi zināma šī tēma. Viņaprāt, īpaši aizsargājamās teritorijas statuss rada daudzas neērtības: celtniecības, saimnieciskās darbības ierobežojumus, dažādas pārbaudes un inspekcijas... Taču Šķestera kungs nosauca krietni vairāk plusu. Balstoties uz savas pašvaldības pieredzi, viņš pastāstīja, ka analoģisks statuss — tā vispirms ir attīstīta infrastruktūra, jaunas darba vietas, jo cilvēki ir nepieciešami teritoriju īpašai apsaimniekošanai. Valsts vides Daugavpils reģionālās pārvaldes vadītāja Dace Tabūne-Zučika apstiprināja, ka iedzīvotāju bažas sakarā ar problēmām, kas var rasties šādās teritorijās, reti ir pamatotas: “Visā mana darba laikā, ja nemaldos, tikai vienu reizi bija atteikts izsniegt celtniecības atļauju īpaši aizsargājamā teritorijā. Savulaik tika izstrādāti teritoriju plāni, kuru apspriešanā varēja piedalīties katrs iedzīvotājs — izdarīt papildinājumus, uzstāties pret kādu dokumenta noteikumu. Cita lieta, ja cilvēki galvenokārt izrādās pasīvi. Mēs, savukārt, esam gatavi kontaktēties. Celtniecības, saimnieciskās darbības noteikumi aizsargājamajās teritorijās, protams, ir striktāki, taču optimālu risinājumu var atrast vienmēr.”

Marina NIPĀNE