• Zemeņu lauka dziedinošais aromāts

    Laika pulkstenis, kas ieslēgts piedzimšanas stundā, nežēlīgi skaita gadus. Katram savs liktenis... Un kādu dienu brieduma gados pēkšņi saproti: esi kļuvis par laimīgu liecinieku divu vai triju paaudžu dzīves ceļam. Tajā arī ir žurnālista smagā likteņa galvenais prieks.

    Lasīt
  • Zem laimīgās zvaigznes – dzimtenē

    Laiks turpina savu nežēlīgo darbu Latgales laukos. Simtiem, pat tūkstošiem pamestu lauku māju: aizmirstībā ir ne tikai sādžas, bet arī lieli ciemati. Atceros, kā pirms piecdesmit gadiem Romuliškos bija pusotra desmita māju, bet brīnumainā kārtā ir izdzīvojušas tikai četras. Piektās brigādes centrā bija veikals, un no darbnīcām darba stāvoklī viena smēde. Ar kolhozu “Skaista” man saistās jaunības atmiņas. Pazinu ļoti daudzus, tai skaitā strādīgās Valteru un Ļaksu-Timinsku ģimenes. Un paldies vecākiem, kuri ieaudzināja saviem dēliem un meitām mīlestību pret tēvzemi.

    Lasīt
  • Dzīve meža viensētā - mierīga un veselīga

    Tā iekārtota dzīve: katrai paaudzei lemts izdzert savu rūgto pārbaudījumu kausu. Jaunās tūkstošgades nelaime - pandēmija un ar koronavīrusu saistītā ārkārtas situācija - pavasarī nokrita kā sniegs uz galvas, atstājot otrajā plānā militāros draudus un klimata katastrofas. Ir pienācis laiks padomāt par drošu vietu uz planētas. Protams, tagad ļoti riskanti dzīvot daudzu miljonu pilsētās vai pārapdzīvotās valstīs. Galu galā vīruss ne jau nejauši radās pusotra miljarda apdzīvotajā Ķīnā, un tikai pēc tam tas izplatījās pārējos kontinentos. Pārdomās par drošības tēmu no jauna sāc novērtēt dzīvi tukšajās Latgales nomalēs. Pārdomās šķirstot telefona grāmatu, neviļus pievērsu uzmanību numuram - meža viensētai Aglonas novadā. Ne vienu vien reizi ciemojos pie Vladimira un Ļubovas, kuri noliedz civilizācijas priekšrocības. Pirms pāris mēnešiem, nejauši satiekoties Daugavpilī, Vladimirs Dedovs man, garām iedams, pateica: “Neaizmirsti, brauc ciemos, vienmēr esam priecīgi sagaidīt.” Es zvanu, kautrīgi piedāvājot cilvēka un dabas harmonijas tēmu. Atbildē dzirdu: “Mēs gaidām rīt ap pusdienlaiku.” Kā saka, sargāto Dievs sargā, un pēc obligātajiem sanitārajiem pasākumiem mani ieaicināja mājīgajā gaitenī. Distance netraucēja sirsnīgajai sarunai, tieši otrādi. Vispārējs satraukums vienmēr vieno cilvēkus un atklāj to labākās īpašības. Vārds pa vārdam...

    Lasīt
  • Dzimtene - drošākās mājas uz zemes

    Katram savs priekšstats par bagātību. Žurnālista kapitāls ir neskaitāmas iepazīšanās, kuras dažkārt pāraug draudzībā. Brīvajā laikā parunāties ar šādiem cilvēkiem – gluži kā slāpes veldzēt karstā vasaras dienā ar ledainu avota ūdeni. Un, kad parādās nogurums, es steidzos pie dzīvības avota, ko sauc par laukiem.

    Lasīt
  • Zem savas mājas jumta

    Mūsu dzīves laikā nekas tāds vēl nebija pieredzēts: pasauli pārņēmusi aizvien pieaugošo draudu - koronavīrusa epidēmijas - panika. Tā tik vēl trūka mūsu planētai, kas jau tagad sāk izjust globālo ekonomisko krīzi. Un pārsteidzoši: nesagatavotākā pasaules daļa, ko piemeklēja jaunie draudi, izrādījās Eiropa. Vēl nepaguva aprēķināt gaidāmos zaudējumus sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, kad jauna nelaime klāt, kas atnākusi no Āzijas. Dzīves ritms kļuvis lēnāks..

    Lasīt
  • Mums nav vajadzīgs Turcijas krasts…

    Zemnieku ballēs vienmēr ar interesi vēroju jaunas sejas. Lai arī lēni, tomēr paaudžu maiņa notiek. Tas vieš cerības, ka Latgales lauki atdzims. Un, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju masveida izceļošanu uz labklājības valstīm, mūsu zemnieki-iesācēji ir spilgts patriotisma piemērs. Divi galvenie dzīves balsti - dzimtene un ģimene. Tā rudens zemnieku ballē, kurā Krāslavā godināja veiksmīgākos zemniekus, pievērsu uzmanību Korovacku pārim. Parasti Aleksandrs saņēma goda rakstus, taču šoreiz novada vadītājs Gunārs Upenieks pasniedza balvu viņa dzīvesbiedrei Jūlijai - par veiksmīgu bioloģiskās saimniecības vadīšanu. Vai nav labs iemesls izpētīt situāciju sīkāk? Es uzprasījos ciemos pie saviem paziņām, un viņi pat nedomāja atteikt.

    Lasīt
  • Palēnām kļūstu par krāslavieti…

    Vēl mācību gada sākumā, tas ir, pagājušā gada septembrī, par Krāslavas sporta skolas direktoru apstiprināja Arti Upenieku. Kopš darba uzsākšanas ir pagājuši pieci mēneši, kas ir pietiekams laiks, lai noteiktu vietējā sporta un skolas kā iestādes stiprās un vājās puses. Taču par visu pēc kārtas.

    Lasīt
  • Mūsu mīļais treneris

    Sportisks, Krāslavas zēnu elks, spēlējošais treneris pieaugušo komandā... Pastāvīgais lasītājs jau uzminēja: tas ir Vadims Atamaņukovs, kuram pirms pāris gadiem Krāslavā tika piešķirts goda nosaukums “Gada cilvēks”. Ar sertificētā sporta skolotāja ierašanos, ar aktīvu Pāvela Širokova atbalstu, mūsu pilsētā 2013. gadā, notika lielā futbola, pieaugušo un bērnu, atdzimšana, tik nopietna, ka treneris Vadims Atamaņukovs un pastāvīgās uzvaras tagad ir nešķirami jēdzieni.

    Lasīt
  • Andrejs Šarkovs: “Esmu iemīlējies Latgales dabā”

    Dzīve ir ļoti daudzveidīga un neparedzama. Daudzi kaļ plānus, taču ne vienmēr visam ir lemts piepildīties. Tomēr ir arī medaļas otrā puse - neplānojot var ne tikai sasniegt savus mērķus, bet arī īstenot sapņus. Tā notika ar mani. Negaidīti mums piezvanīja, vēstot par gulbja izglābšanu. Likumsakarīgi, ka vēlējos tikties ar labdari. Uzzinājusi tālruņa numuru un cilvēka, kurš bija tieši iesaistīts ievainotā putna liktenī, vārdu, piezvanīju un sarunāju tikšanos.

    Lasīt
  • mizans

    Par latgaliešu raksturu un baltkrievu sumbru

    Šī globālā sasilšana mūs tik ļoti nomocījusi, ka pat viedāki vecāka gadagājuma ļaudis nemēģina izskaidrot neatnākušās ziemas noslēpumus. Janvāra vidū - pērkona negaiss, bet retās sniega pārslas – vien pāris dienas. Starp ziemeļiem un dienvidiem lidinās gājputni, arī meža zvēriem zudis ierastais ritms. Latgalē nekad nav bijuši sumbri, bet tagad retais zvērs ir iedzīvojies Bērziņu pagastā. Ne uzreiz gadījās atrast sniegbaltu ziemas dienu braucienam, bet pagājušajā sestdienā man paveicās.

    Lasīt