Krāslava: tās godājamā iedzīvotāja viedoklis

Nedod Dievs, nevienam (it sevišķi mūža nogalē) sajust nostalģijas smeldzīgās jūtas. Tāpēc ne jau gadījuma pēc tagad cilvēki gados atstāj ierastās vietas lielpilsētās un ar lielu prieku atgriežas savas bērnības krastos. Pamatiedzīvotājiem ir savs, sevišķi vērīgs skats uz apkārtējo vidi. Viņi sāpīgi uztver pastāvīgu nesaimnieciskumu un no visas sirds priecājas par notiekošām labām pārmaiņām. Ja sakoptajai Dagdai atjaunotās neatkarības gados pastāvīgi veicies ar atbildīgiem un prasmīgiem vadītājiem, tad Krāslavā atdzimšanas procesi sākās tikai pirms trim gadiem un tie saistīti ar Gunāra Upenieka vārdu. Pilsēta plaukst un kļūst skaistāka acu priekšā, par ko krāslavieši sirsnīgi slavē amatvīru jauno komandu, kuri visbeidzot sākuši reaģēt uz krāslaviešu lūgumiem, ierosinājumiem un prasībām. Jau šobrīd mēs esam kļuvuši par tādas iepriecinošas parādības lieciniekiem, kad aktīvu cilvēku sabiedrībai izdodas panākt acīmredzamas pārmaiņas. Šajā sakarā savu svarīgo ieguldījumu atdzimšanas procesā dod arī laikraksts “Ezerzeme”. Ja pirms gadiem četriem pieciem kritiskie raksti par vecā parka nolaisto stāvokli un Baznīcas ielas, kur pieturēja tūristu autobusi, nepievilcīgo izskatu izraisīja niknumu no bijušo amatvīru puses, tad pašlaik šīs problēmas pamatā ir atrisinātas. Krāslavieši nopriecājās, kad viņu prasības visbeidzot sasniedza dzirdīgas ausis.

Sevišķi patīkami ir tas, ka šodien daudzas idejas, par kurām stāstīja Krāslavas un Dagdas novada laikraksts, pakāpeniski tiek realizētas praksē, par ko mēs sirsnīgi pateicamies talantīgajam saimniekotājam Ēvaldam Cauņam un viņa komandai. Labiekārtotāju veikums pat nedaudz mazināja jauno vandaļu sparu. Šorīt, ejot plkst. 5.00 uz darbu, es redzēju, kā tika laistītas daudzas puķu dobes, kas jau kļuvušas par atjaunotās Krāslavas vizītkarti.

Nesen, tiekoties ar godājamo krāslavieti Oļegu Jegorovu, es tikai devu mājienu vērīgi palūkoties uz dzimto pilsētu, un pēc dažām stundām viņš jau atnāca uz redakciju un izteica savas pārdomas par piedāvāto tēmu. Par slavenā Krāslavas ārsta Konstantīna Jegorova ģimeni man agrā bērnībā daudz stāstīja vecāki un vecmāmiņa. Viņa dēla Oļega bērnība aizritēja skaistajā pilsētā pie Daugavas. 1950. gadā viņš pabeidza Krāslavas 2. vidusskolu, pēc sešiem gadiem — Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un vairākus gadu desmitus nostrādāja projektēšanas organizācijās. Oļegs Jegorovs piedalījies daudzu pilsētas ēku projektēšanā. Tās arī tagad kalpo cilvēkiem (ar to arī sākās mūsu saruna).

— Padomju laiku arhitektūra nekad īpaši neizcēlās ar pārmērībām, un daudzi ražošanas un dzīvokļu nozīmes objekti diemžēl nekļuva par pilsētas rotu. Neviļus man rodas doma, ka pirmskara arhitekti un celtnieki, kuriem bija pieticīgas materiālās iespējas, demonstrēja mīlestību un uzmanību savai pilsētai un tās izskatam. Kas notika vēlāk?

— Pēckara gados padomju vara paātrinātā tempā sāka attīstīt ekonomiku un risināt dzīvokļu problēmu. Tāpēc arī tika izstrādāti racionālas nozīmes vienkāršotie projekti, bet estētiskie meklējumi tika novirzīti dibenplānā līdz labākiem laikiem, kas tā ar neiestājās. Var būt dažāda attieksme pret daudzstāvu mājām, tā saucamajām “hruščovkām”, kas Krāslavu, protams, nebūt nepadarīja skaistāku. Toties simtiem ģimeņu saņēma labiekārtotus dzīvokļus (kaut arī nelielus), kas toreiz skaitījās par gandrīz vai greznību un tika sadalīti rindas kārtībā. Valsts, kura tērēja milzīgas summas kara rūpniecības kompleksam un bezjēdzīgai internacionālai palīdzībai, tā arī neatrada nepieciešamos līdzekļus arhitektūras mērķiem — mazpilsētu izrotāšanai. Iznākumā senlaicīgās ēkas panīka, bet jaunās nebija izskatīgas. Tomēr republiku galvaspilsētās un lielpilsētās šo to izdevās paveikt. Arhitekti partijas komiteju vadītāju spiediena ietekmē pieļāva rupjas kļūdas. Pietiekami paskatīties uz divām celtnēm: tagadējo policijas ēku un dzīvojamo māju Tirgus ielā 10, kur sarkano ķieģeļu sienai uzcelta... virsbūve no baltiem ķieģeļiem. Te arī uzskatāmi var sa-līdzināt divu paaudžu celtnieku rokrakstu. Tās ir visneizskatīgākās ēkas pilsētas vēsturiskajā centrā, un, es domāju, ka stāvokli zināmā mērā var glābt ar fasāžu modernizāciju.

Krāslavai pastāvīgi nav veicies ar galvenajiem arhitektiem, un tikai Ilmārs Leitāns atstāja par sevi labas atmiņas. Es te runāju par dzimtsarakstu nodaļas un divstāvu ēkas uz Brīvības un Tirgus ielu stūra veiksmīgu rekonstrukciju, kas pat nedaudz pretendē uz moderno stilu. Ar viņa vārdu saistās ar mazās arhitektūras formas pilsētā, kuru veiksmīgais stils turpinās arī mūsu dienās.

— Ko jūs varat pateikt par pilsētas vēsturisko centru?

— Ir ļoti labi, ka rekonstrukcija skārusi tirgus rindas. Jau ir manāms harmonisks arhitektūras ansamblis, tikai visur redzama nepabeigtība. Tā gribas ticēt, ka visbeidzot pazudīs neizskatīgie pelēkie šīferu jumti, jo šis materiāls ir atzīts vēl par ekoloģiski kaitīgu. Jāturpina piebraucamo un gājēju ceļu ierīkošana gar tirgus rindām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs ēkas, manuprāt, kļuvušas par privātīpašumu.

Vissāpīgākā pilsētas centra vieta ir koka ēka uz Rīgas un Ostas ielu stūra. Pašvaldībai vajadzētu izvirzīt stingrākas sankcijas pret īpašniekiem, kuri nesteidzas sakārtot savu nekustamo īpašumu. Cik ilgi pilsētas izskatu bojās vecā poliklīnikas ēka pretim baznīcai vai viesnīca ar izsistiem logu stikliem?

Daži vārdi jāpasaka par laukumu pie bijušās goda plāksnes. Ja paaugstinājumu turpmāk plānots izmantot kā vasaras estrādi, tad derētu atjaunot plākšņu segumu. Bet kas sakāms par puķu dobēm pie eglēm, tad te lielu paldies pelnījuši labiekārtotāji. Krāslava atgūst kādreizējo ziedošās pilsētas slavu, kas ir ļoti patīkami.

— Parunāsim par mūsu veco, labo parku.

— Tagad tas izskatās sakopts, tātad jūtama saimnieciska attieksme. Ja vēsturiskā dziesmu parka teritorija nav pārdota, tur jāuzbūvē neliels deju laukums un estrāde orķestrim. Daudzus gadu desmitus parkā pie upes vasarās skanēja dzīvā mūzika. Šī tradīcija jāatjauno: ar neaizmirstamo kultūras atpūtas vietu ir saistītas daudzu paaudžu vislabākās atmiņas. Ņemot vērā tagadējo vandaļu “aktivitāti”, tur derētu uzstādīt solus no pusbaļķiem. Lielajā parkā aiz akmens žoga vēlams kapitāli rekonstruēt dendrāriju. Daudzi vecie koki jau nokalpojuši savu laiku, to vietā būtu jāiestāda jauni. Pašdarbība šajā svarīgajā jautājumā pilnībā izslēgta, projekts jāsagatavo speciālistiem.

Parka dīķis... Vēl padomju laikos tika mēģināts to iztīrīt. Pat jaudīgie sūkņi nebija spējīgi atsūknēt ūdeni. Manuprāt, tāpēc, ka veclaiku drenāža kalpoja nevainojami. Agrāk taču visu cēla tā, lai tas varētu kalpot gadsimtiem ilgi, kas ne vienmēr izdevās nākamajām paaudzēm.

Izremontētā luterāņu baznīcas ēka ir liels pluss. Atjaunojot pilsētas vēsturisko seju, derētu rekonstruēt luterāņu baznīcas zvanu torni, kuru likvidēja dedzīgie ateisma piekritēji. Arī kultūras nams kļuvis par parka zonas daļu, tikai tā neizskatīgās ķieģeļu sienas neiekļaujas apkārtējā vidē. Mūsdienīgie apdares materiāli dod iespēju atrisināt arī šo problēmu. Par to lai padomā pilsētas vadītāji. Ja jau mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, tad mūsu pienākums ir nevis vārdos, bet gan darbos atbilst valstu kopienai ar augstu kultūras līmeni.

— Nobeigumā vēl pāris arhitekta Jegorova padomi novada domei.

— Ejot pa tiltu pāri Jāņupītei, es vienmēr skatos uz bijušo dzirnavu būvju pamatiem, kas ir ļoti stabili. Būtu mana griba, es pārdotu šo stūrīti par simbolisku cenu tam uzņēmējam, kurš uzceltu uz tilta simpātisku kiosku (kaut vai atspirdzinošu dzērienu pārdošanai). Vēl jo vairāk tāpēc, ka zem tilta ierīkotas nepieciešamās komunikācijas.
Ja jau mēs skārām šī tilta tēmu, tad būtu laiks pievērst uzmanību arī otrajam — pāri Daugavai. Visā jaunākās vēstures laikā to nav skārusi krāsotāja un remontmeistara roka. Kādi tad mēs esam saimnieki?

Aleksejs GONČAROVS