Dzimtas vēstures lappuses

Leons Plāters dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas ģimenē. Leona tēvs Inflantijā bija pazīstams kā labs saimnieks, plašas izglītošanas līdzdalībnieks, rakstīja apcerējumus žurnālam “Rubon”, bija autors saimniekošanas ga-dagrāmatai. Daudz izcietis no krievu valdības, jo bija radinieks Emīlijai un Cēzaram Plāteriem, kuri ņēma līdzdalību sacelšanās akcijās 1830. gadā Dinaburgas apkaimē, visbeidzot Jozefs ir devis viņiem patvērumu savā folvarkā, lai paglābtu no Sibīrijas. Šī lieta tika atklāta, Jozefu Plāteru ar ģimeni izsūtīja uz Smoļensku. Tur tad arī pagāja Leona Plātera bērnība. Kad pienāca laiks mācīties, tad tika sūtīts uz Rīgas ģimnāziju. Rīgā par viņu rūpējās vecākais brālis Augusts, kurš strādāja pie ģenerālgubernatora. No Rīgas Leonu pārcēla uz Mītavu (Jelgavu), kur viņš arī pabeidza ģimnāziju. Atgriezās mājās, bet tēva jau nebija, Kombuļos saimniekoja brālis Jevgeņijs, bet Leons īpašumā saņēma Kazanovas pusmuižu, kur arī palika līdz mūža beigām.

Pēc dabas bija jautrs, viņu visi mīlēja. Viņš prata visus darbus. Kazanovā bija iekārtojis virpas galdu un veselu galdnieka darbnīcu, kur viņu vienmēr varēja atrast. Viņš mīlēja iet arī medībās. Leona vecākais brālis Jevgeņijs apraksta šo laika periodu Inflantijas zemē, kad bija iesūtīts aģitators un aģitēja uz sacelšanās atbalstīšanu. Leons kā jaunietis bija pilnīgi pakļāvīgs un uzskatīja, ka būtu kauns, ja neviens no Plāteru dzimtas nebūtu iesaistīts šajā kustībā, kas brieda Polijā. Sākumā pat Leons gribēja doties uz Lietuvu un pievienoties Narbuta partijai, bet 1863. gadā pavasarī no Dagdas uz Kazanovu ieradās Zigmunds Buiņickis, un tas izmainīja Leona plānus. Buiņickim bija nodoms: Baltiņu mežā uz pasta trakta uzbrukt transportam ar ieročiem, kas dosies no Dinaburgas forta poļu sacelšanās apspiešanai, atņemt ieročus un nodot sacelšanās dalībniekiem. Pārdaugavā Leons ar pieciem bruņotiem kalpiem no muižas, kuri līdz beigām bija viņam uzticīgi (kalps Zablockis, kučieris Jans Bansa, stārasta Citovičs, šļahta Niececkis un Antonijs) 1863. gada 13. maijā devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas virzījās caur Krāslavu poļu sacelšanās apspiešanai. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri (tas ir dažus kilometrus no Krāslavas uz austrumiem pie viena no krodziņiem). Bet šī apkārtne izrādījās par iemeslu katastrofai. Šeit dzīvoja ienācēji vēl no Pētera I laikiem. Burlaki ievērojuši, ka sāka sabraukt šļahta pie krodziņa, arī sāka pulcēties kopā, sajūtot sacelšanās varbūtību. Tuvojoties ieroču transportam, dalībnieki tam uzbruka, daži karavīri krita, daži ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu, kur tika savākti 47 karavīri, kuri sāka dzīties pakaļ nemierniekiem.

Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, arī pašu Leonu Plāteru. Ir jāpiezīmē, ka cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavai baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījuma. Pats Leons Plāters arī tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Jāpiezīmē, ka Leons pēc brāļa Jevgeņija aprakstiem cietoksnī turējies ļoti mierīgi, nosvērti, kad pie viņa uz tikšanos bija aizbraukuši piederīgie.

Tika arestēti arī brāļi Jevģenijs un Mihails un arī nogādāti uz Dinaburgas fortu. Ārsts izstāstīja brāļiem par Leona stāvokli. Arī brāļiem gribēja “piešūt” piedalīšanos uzbrukumā, bet bija daudz liecinieku, kuri tajā dienā redzēja viņus aizņemtus savā muižā. Faktiski uzbrukuma organizators bija Zigmunds Buiņickis, bet tas prata aizbēgt uz Krieviju, tad uz ārzemēm, un no turienes jau cara valdībai rakstīja, ka Leons nav vainīgs, bet komisija to neņēma vērā. Bija ari liecības no ievainota karavīra, ka vadītājs izskatījās citādāk, bet arī tas nelīdzēja. Bija pavēle Leonu nošaut 26. maijā. Par to jau zināja radinieki, jo no cietuma kameras Leonu pār-veda uz forta kameru nr.1. kur parasti pārvietoja cietumniekus pirms nāves. Leons palūdza atsaukt priesteri, atnāca priesteris Boleslavs Aleksandrovičs. Priesteris pavadīja pēdējo nakti ar Leonu kamerā (ir jāpiezīmē, ka šis priesteris vēlāk tika izsūtīts uz spaidu darbiem un pa ceļam Tjumeņā nomira). Tā garīgajā atmosfērā Leonam pagāja nakts. Leons pieņēma Sv. Sakramentu, piedeva tiem, kuri notiesāja viņu uz nāvi un pateicās Dievam par to, ka viņš tādā dvēseles mierā var pieņemt nāvi. Tā viņš sagaidīja rītu, lūdza, lai atļautu tikšanos ar māti un māsām, jo viņas atbrauca uz Dinaburgu. Bet tas viņam nebija ļauts. Viņš no piederīgajiem atvadījās tikai ar mazu pastkarti. Leons Plāters tika apbedīts turpat cietoksnī 3. bastionā.

Par notikumu mežā pie Krāslavas uzzināja visā Eiropā, par to rakstīja avīzes Polijā, Anglijā, Francijā. Par varonīgo un drosmīgo grāfu sacerēja dziesmas un bija uzrakstīts romāns. Vēl 20. gs. sākumā Jelgavas pusē dziedāja šo nezināmā autora dziesmu:

“Ak, mana sirds jau trīcēt sāk, kad redzu, kas priekšā durvīm nāk.
Tie žandarmi ir pēkšņi klāt un pīķi man priekš krūtīm stād.
To ieraugot man spēki zūd.
Ak, bail, ak, bail, man mirt ir grūt.
Tie ķēdēs slēdz mani, baronu, mani lielkungu Plāteru
Un ved iekš tumšu cietumu, kur neredz saules gaišumu.
Cik briesmīgs cietums šeitan ir, kas dzīvību no miesas šķir.
“Ak nu ar tevi slikti būs, drīz lode tavās krūtīs guls”.
Tie ved man no cietuma uz lielu Viļņas pilsētu.
Pulks muzikantu pakaļ nāk, tie dzied un spēlē manu nāvi.
To vietu redzu tuvumā, kur bedre ira gatava.
Liels stabs uz klona uztaisīts, tur tapšu drīzi piesaistīts.
Kā man miesa dreb un trīc, jau tuvu klāt ir pēdīgs brīds.
Ardievu pasaule, no tevis šķiras dvēsele.
Ardievu stunda pēdīgā, cik rūgta tu, cik bēdīga.
Ardievu teikt man spēki zūd. Ak, bail, man mirt ir grūt
Jau rindā stāvu nostādīts, jau plintas visiem gatav ir.
Jau virsnieks uzsauc: viens, div, trīs.
Jau tuvu klāt nāk pēdīgs brīds.
Jau vairāk nekā nespēju, kā tikai: “Šaujiet” uzsaucu.

Pēc Leona nāves tika uzstādīts krusts Kazanovas pusmuižā kā piemiņa par iznīcināto Leona dzīvi, par mokām, par viņa paļāvību uz Dievu un piedošanu līdzcilvēkiem. Krusts stāvēja līdz mūsu gadsimta 60. gadiem, kad būvēja jauno ceļu un to novāca.

1998. gadā dzima ideja atjaunot šo krustu un nosaukt to par Dēla krustu. Šo ideju ar vietējo iedzīvotāju atbalstu rosināja skolotāja Zenta Meldere, izpildītāji bija V. Andrejevskis un J. Iļjiņecs. Šis krusts ir atšķirīgs no visiem pārējiem ar saviem izmēriem, krāsu — tas ir masīvs balts. Tā vien liekas, ka tas ir viens no ceļa rādītājiem uz Aglonas balto baziliku. Krusts lika uzstādīts 1998. gada 12. augustā. Kad svētceļnieki devās uz Aglonu, pirmā apstāšanās vieta bija pie jaunā krusta. Tā iesvētīšana notika 6.septembrī. Skaistā rudens svētdienas pēcpusdienā, kad tūdaļ pēc dievkalpojuma baznīcā sapulcējās pie krusta vietējie iedzīvotāji, skolēni un skolotāji, ieradās Krāslavas dekāns-prelāts Jāzeps Lapkovskis.

Dekāns J. Lapkovskis savā runā uzsvēra, ka katrs, stāvot pie krusta, izjūt to mīlestību, kas nāk no Pestītāja, kas atdevis savu dzīvību par cilvēces atpestīšanu. Kristus pieņēma ciešanas par mums un krusts skaidro, kas ir ciešanas: tas ir Pestītāja skūpsts. Ir bijusi nāve, bet nav bijis dusmu. Un te nāca doma par to, ka arī Leonam Plāteram nebija dusmu, viņš nāvi pieņēma mierīgi.

Visam pāri skanēja J. Lapkovska vārdi: “Lai šī mūsu saiešana pie Kusta ir apņemšanās mīlēt cilvēkus, palīdzēt tiem un piedot”.

Janīna GEKIŠA
(Izmantoti materiāli no baznīckunga publikācijas “Leon Plater” Ļvovā, 1939. g.)