Veido rokdarbu kolekciju, sapņo par darbu ārzemēs

Deviņpadsmitgadīgā jauniete savulaik pabeigusi Piedrujas pamatskolu un Daugavpils 1. arodvidusskolā apguvusi sekretāres-referentes profesiju. Izšūt meitene sākusi vēl arodskolā, lai lietderīgi aizpildītu no mācībām brīvo laiku. Šīs darbiņš viņai labi padodas, iespējams, pateicoties gēniem, jo Anastasijas mamma ir ļoti laba māksliniece — rokdarbniece. Diemžēl šobrīd bijusī Piedrujas pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja ir bezdarbniece, par kādu kļuvusi sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.
Pagaidām Anastasija tikai attīsta savu rokdarbnieces talantu, bet pēc pirmajiem darbiem var spriest, ka viņu gaida panākumi. Tiesa, to nav daudz, tapuši kādi 15, turklāt daži jau nonākuši citu cilvēku īpašumā, jo jauniete tos dāvinājusi draugiem un tuviniekiem. Arī vislielākais izšuvums, kura izmēri salīdzināmi ar A3 formāta lapu, ticis uzdāvināts.

Anastasija: “Pārdot savus darbus neesmu mēģinājusi. Arī šī izstāde, kuru gatavoju, būs pirmā. Nākotnē esmu iecerējusi sataisīt šādu darbu kolekciju, jo man taps vēl vairākas jaunas krustdūrienā izšūtas gleznas. Visu daru pati, laika tam jāvelta krietni daudz, jo ir ne tikai jāizvēlas raksts, bet arī jāpiemeklē krāsas, vispār tas ir smalks darbs. Tematika? Man vairāk patīk dzīvnieki.”

Šobrīd Anastasija dzīvo pa mājām, bet vēlētos iekārtoties darbā, protams, ārzemēs. Viens mēģinājums jau bija. Aukles darbu Francijā jauniete atrada interneta portālā. Viņu nenobiedēja fakts, ka sazināties vajadzēs ar krievu-franču vārdnīcas palīdzību, jo šīs daudzu jauniešu sapņu valsts sarunvalodu skolā nemācīja. Ceļā uz svešo zemi jauniete nejutās gana droši, lai gan iepriekš bija visu labi izpētījusi un uzturēja sakarus ar uzticamiem cilvēkiem. Bet viss izrādījās labi, potenciālie darba devēji viņu sagaidīja lidostā, aizveda uz savām mājām, kuras atrodas nelielā pilsētiņā ST-LEO aptuveni 70 km no Parīzes. Kurš gan negrib kaut reizi savā dzīvē apmeklēt Parīzi? Jauniete, protams, ļoti priecājas par šo likteņa piespēlēto izdevību, kuru izmantojusi par visiem simts procentiem, jo Parīzē ir ko redzēt.

Franču ģimenē Anastasijai bija jāpieskata nepilnus trīs gadus vecs puisītis un pusotrgadīga meitenīte. Aukles darbu kontrolēja bērnu māmiņa, kura, lai gan atradās mājās, bet no plkst. 7 rītā līdz plkst. 10 vakarā ar bērniem bija jānodarbojas Anastasijai.
”Bērnu mamma šajā laikā ar bērniem praktiski nenodarbojās, izņemot to, ka palīdzēja man sapost bērnus pastaigām,” savos iespaidos dalās Anastasija. “Viņa lietoja internetu, atpūtās, kontrolēja mani un rūpējās par savu izskatu. Cik noprotu, aukle viņiem laikam tamdēļ arī vajadzīga — lai sieviete varētu labi izskatīties. Tikai nezinātājam aukles darbs šķiet viegls, patiesībā tā ir milzu atbildība, jo tie ir sveši bērni, arī darba samaksa būtībā atkarīga no viņu labsajūtas. Nedod Dievs, ja kurš pakrīt un sasitas — par to arī atvainoties nākas svešiem cilvēkiem. Mazulīte tikai vēl mācījās staigāt, bija ļoti smagi, bet man pie tiem cilvēkiem patika. Interesanti, ka nakts pasaciņu bērniem lasīja tētis, nevis mamma. Bija vēl citas interesantas nianses, kas Latvijas ģimenēm nav raksturīgas.”

Tiesa, nekāda lielā naudas pelnīšana jaunietei nesanāca, jo visai drīz svešajā valstī viņa nonāca slimnīcā, tādēļ nācās steidzīgi atgriezties Latvijā, kur dzīvo Anastasijas vecāki un divas māsas: jaunākā — Tatjana — Daugavpils 1. arodvidusskolā apgūst to pašu sekretāres-referentes profesiju, bet vecākā māsa dzīvo Daugavpilī, viņa šobrīd auklē mājās savu mazo bērnu. Pēc šī atgadījuma Latvijas ārstu zināšanas, pieredzi un prasmes jauniete vērtē augstāk nekā viņu kolēģu varēšanu Francijā. Šodien meitene atkal ir pilna apņēmības vēlreiz meklēt darbu ārzemēs, jo dzimtajā Piedrujā nav iespējas nopelnīt iztiku. Varbūt varētu meklēt darbu Latvijas lielpilsētās, bet arī tas nav īstais risinājums, domājot par tālāku nākotni. Turklāt jaunietei imponē fakts, ka ārzemēs var dziļāk iepazīt citu tautu, kultūru, atrast jaunus draugus.

Visiem, kuri grib iet viņas pēdās, Anastasija iesaka pirmām kārtām parūpēties par savu drošību: ”Lai kur brauktu, ir labi jāpazīst cilvēki, kuri visu organizē vai pie kuriem tu brauc. Pretējā gadījumā vari palikt viens pats ielas vidū. Ielaisties kādās sarunās ar pavisam svešiem ir liels risks. Bet kopumā — ir vērts riskēt. Ja man nebūtu gadījusies veselības ķibele, es būtu palikusi Francijā uz ilgāku laiku, jo dzimtenē darīt nav ko.”

Juris ROGA