Cīnījās par brīvu Latviju!

Attēlā pirmajā rindā no kreisās: Dominiks Tiršs, Stefānija Pontaka (Vladislava māsīca), Helēna Pontaka (Jāzepa sieva) un Aleksandrs Konošonoks; otrajā rindā no kreisās: Vitolds Dudko (vācu okupācijas laikā tā saucamais „c-grupnieks” Dominika kāzās ar automāta kārtu no durvīm viņu nošāva tieši pie kāzu galda, iespējams, kaut kādas atriebības dēļ), Antons Jančevskis (krita Volhovas purvos), Vladislavs Pontaks, Leontīne Dudko un Jāzeps Pontaks (Vladislava brālis). Trešā brāļa — Broņislava — attēlā nav.

Nacionālie partizāni mitinājās galvenokārt mežu bunkuros, kas atradās viensētu tuvumā vai pat pašās viensētās, kas viņiem kalpoja kā apgādes un informācijas bāze. Stanislava tolaik mācījās Kairīšu pamatskolas 7. klasē, tā laika notikumi viņai ir spilgtā atmiņā, viņas tēvs bija nacionālo partizāņu atbalstītājs.

“Pontakiem bija bunkurs kaut kur mežā,” stāsta Stanislava. ”Sestdien, 1945. gada 13. janvārī, tēva mājās Lielajā Tiršovā izkurināja pirti un visi trīs brāļi iznāca no bunkura un devās uz pirti. Droši vien kāds viņus nodeva, jo pēkšņi Tiršovas centrā iebrauca “izstrebki”. Vladislava māsa skrēja no mājām uz pirti paziņot par briesmām, bet ”izstrebki” to visu redzēja un saprata, partizāni ir pirtī. Brāļiem līdzi pirtī bija ieroči, sākās apšaude. Vladislavs, spēcīgs atlētisks puisis, vienā apakšveļā atšaudījās un glāba brāļus, kuri pusapģērbti lielā steigā pameta pirti. Apšaudes laikā Vladislavu ievainoja vēderā, sagūstīja, iemeta ragavās un pāri visai Tiršovai veda uz Bukmuižu. Šeit doktorātā strādāja viņa onkulis Donats Pontaks.

Vladislavu iemeta gaitenī un pateica Donatam: “Ārstē!” Mana vīra māsas Leokādija un Antoņina — gāja no veikala, viņām bija dzirdams, kā Vladislavs kliedza: ”Mirstu par Latviju!” Šie bija viņa pēdējie vārdi, naktī viņš nomira. Mājās māsas pastāstīja par sagūstīto Vladislavu nacionālajam partizānam Jānim Belkovskim, ar kuru es vēlāk apprecējos un kurš man izstāstīja, kā gājis apraudzīt ievainoto. Kad satumsa, māsas izgāja laukā — viena sargāja ceļu uz pagastmāju, bet otra — uz otru pusi. Jānis tumsas aizsegā aizgāja uz doktorātu, kura durvis nebija aizslēgtas. Viņš paņēma Vladislava roku savējā, tā vēl bija silta, bet ievainotais jau bija miris. Tāda, lūk, sanāca atvadīšanās. Vladislavs ar Jāni bija lieli draugi — abi kopā strādāja Obiteļas dzirnavās. Jānis tolaik jau slēpās savās mājās — kūtī zem govs aizgalda viņam bija izrakts bunkurs.

Kad Vladislava brāļi izbēga no pirts, viņi pāri purvam atskrēja uz manu vecāku mājām Šļahotovā, kur es bērnībā dzīvoju. Tajā dienā bija zīmīgas sakritības, kas varēja izmainīt daudzu likteņus. Mans tēvs bija sādžas vecākais, tajā vakarā pie mums bija sādžas sapulce. Kairīšu skolā, savukārt, bija balle. Mani noslēpa pagrabā, lai esmu tālāk no visiem.

Mūsu mājas slēpās Stefānijas brāļi: viens bija viegli ievainots rokā, bet otrs slimoja - viņu mocīja augsta temperatūra un stiprs klepus, tālab īsi pirms sapulces aizgāja uz kaimiņu sādžu pie drauga, arī nacionālā partizāna. Uz sapulci sanāca sādžas iedzīvotāji, atbrauca no Asūnes ciema padomes pārstāvji. Sapulce beidzās pēc desmitiem vakarā, visi izklīda, es izlīdu no pagraba, apsēdos pie galda ēst vakariņas. Šajā brīdī mājās ieskrēja no apšaudes pirtī izbēgušie Vladislava brāļi. Kā šodien atceros to skatu — apsarmojuši, apsaluši, plikām galvām, viens zābaks tāds, otrs — šāds, automāti pār plecu. Pie durvīm padeva norunāto signālu — nacionālajiem partizāņiem bija savas sazināšanās zīmes. Drīz pie mums sabrauca kāds ducis nacionālo partizāņu, sameta savus ieročus vienā kaktā un sprieda, ko darīt un kur palikt pa nakti. Tēvs sarunāja ar Antonu Mileiko un aizveda visus uz viņa riju, kurā kaltēja linus. Kurš sēdās ragavās, kurš uz slēpēm, bet visi nonāca siltajā rijā, līdzi ņemot manas mammas gatavoto ēdienu. Tur viņi nobija visu svētdienu. Pirmdien es aizgāju skolā, tur jau bija zināms par apšaudi. Mūsu klases audzinātāja Anna Jermaka bija saistīta ar Kairīšu grupas partizāņiem, viņas skolas saimnieks bija grupas vecākais, arī skolas direktors bija partizāņu atbalstītājs.

Kad Vladislavu apglabāja, audzinātāja man ieteica neiet uz bērēm. Kapos bija daudz cilvēku, partizāni sēdēja vienā pusē purviņā, pretējā pusē bija “izstrebki”. Varēja izcelties apšaude, bet kāds atrunāja partizānus no šī soļa. Vladislavu atļāva apglabāt Baltās kapos un viņa tēvam piekodināja, lai kapa vietas nebūtu, proti, kaps jānolīdzina ar zemi. Tēvs tā arī izdarīja, taču pavasarī, nakts aizsegā, aiznesa un apbedījuma vietā iestādīja ceriņu. Negaidīti smagi saslima mana māsīca Stefā- nija, viņa nomira 1946. gada maijā. Pirms nāves Stefānija mani personīgi lūdza, lai viņu apglabā blakus Vladislavam. Viņas lūgums tika izpildīts, Stefānija atdusas blakus Vladislavam. Līdz ar to radās iespēja kopt šo vietu. Partizānu darbība apsīka, Vladislava brāļi legalizējās, proti, paši pieteicās varas iestādēs, viss daudzmaz nomierinājās. Tad viņa tēvs uzdrīkstējās Vladislava kapam uzlikt apmalīti un mazu plāksnīti ar uzrakstu.

2002. gadā rajonā notika Latgales nacionālās pretošanās kustības dalībnieku saiets, tajā es ierosināju uzstādīt Vladislavam pieminekli, kas arī tika izdarīts. 2002. gada 30. jūnijā pieminekli iesvētīja priesteris Kupčs, bija militārs salūts, vispār pasākums tika organizēts ļoti skaisti. Šodien vairs nav tā ceriņa, ko stādīja tēvs. Tuvinieki nolēma to nozāģēt, jo no tā uz kapavietas krita daudz lapu. Bet nozāģētais ceriņš dod atvases, tās saplēsa tēva likto apmali. Tagad kapa vieta prasa vēl lielāku sakopšanu.

Cīnoties par savu zemi, partizāni no sirds ticēja, ka Latvijai izdosies atgūt neatkarību. Ne jau sava prieka pēc viņi tā cieta. Būtu labi iemūžināt Vladislava piemiņu, piestiprinot plāksnīti izremontētā Ezernieku doktorāta telpās vietā, kur izdzisa viņa dzīvība ar vārdiem “Mirstu par Latviju!” pār lūpām. Manuprāt, tā būtu prestiža lieta pagastam un novadam.”

Pierakstīja Juris ROGA