Lilita: “Neteikšu, ka ļoti gribēju kļūt par pavāri...”

Savulaik viņa izmācījusies par pavāri kādā no Rīgas tehnikumiem un sākusi darba gaitas Krāslavas restorānā, turpinājusi kafejnīcā “Jāņupīte”, līdz atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt sovhoza ”Andrupene” ēdnīcā Mariampoles ciemā. Tie bija gadi, kad vajadzēja gatavot ēdienu lielos apjomos, jo mehanizatorus ēdināja arī tīrumā. Lilita atceras, ka tas bija interesants laiks ne tikai tādēļ, ka bija daudz darba. Patiesībā labāk patika strādāt restorānā un kafejnīcā “Jāņupīte” bet 1986. gadā viņa izveidoja ģimeni, tāpēc nācās atgriezties Andrupenē. 90. gados izjuka sovhozs, pēc kāda laika darbs apstājās arī ēdnīcā, un Lilita iekārtojās darbā specializētajā valsts sociālās aprūpes pansionātā “Krastiņi” Kastuļinas pagasta Priežmalē, kurā nostrādāja 15 gadus kā aprūpētāja. Galu galā viņai sagribējās jaunu pārmaiņu dzīvē, un Lilita devās uz Angliju, kur nodzīvoja un nostrādāja pāris gadus. Tā kā pēc profesijas viņa bija pavāre, izdevās iekārtotie picērijā, kur gatavoja picas.

“Angļi tā atpūšas, kā mēs šeit Latvijā strādājam,” sarunbiedre dalās savās atmiņās par ārzemēs pavadīto laiku. “Proti, viņi tur strādā bez apstājas, ja arī ir kāds brīvs brītiņš, viņi vienalga kaut ko darīs, rušināsies, arī no mums pieprasa strādāt tikpat čakli. Picērijā biju izdarījusi savu darbu, gāju palīgā citiem, jo stāvēt, neko nedarot, tur vienkārši nav pieņemts — tev jāpalīdz kolēģiem, pilnībā jāatstrādā laiks, par ko tiek maksāts. Picērija vērās vaļā ap pusdienlaiku, līdz tam laikam visam bija jābūt gatavam. Pircējs atnāk, pāris minūtes pagaida, līdz pica gatava, un ar pirkumu iet mājās.”

Spraigo darba tempu Lilitai laikam palīdzēja izturēt gēni. Viņas mamma — Vilhelmīne Ruduka — savulaik bija ļoti slavena Andrupenes sovhoza cūkkope, apbalvota ar daudzām medaļām, par darba panākumiem viņai tika uzdāvināta pat vieglā automašīna. Savukārt tētis Jānis Ruduks bija cūkkopības kompleksa mehāniķis un metinātājs, diemžēl jau nomiris. Vilhelmīnes un Jāņa ģimenē izauguši četri bērni: Lilitas brālis Andris ir pansionāta “Krastiņi” vadītājs, māsa Inta — pansionāta sociālā darbiniece, brālis Guntis — savulaik pabeidzis dzelzceļnieku skolu, dzīvo Rēzeknē, pašlaik bezdarbnieks.

Arī Lilitai ar vīru Leonīdu ir liela trīs bērnu ģimene. Vecākais dēls Edgars pabeidza Jūrmalas koledžu menedžmenta specialitātē, darbu Latvijā neatrada un aizbrauca uz Angliju. Vidējais — Raimonds — pabeidza Rīgas celtnieku skolu, visu vasaru ticis barots ar solījumiem iekārtot darbā, galu galā arī devās uz Angliju. Meita Linda pabeidza Rēzeknes vidusskolu un par maksu studē Baltijas Starptautiskās akadēmijas Daugavpils filiālē starptautiskos sakarus. Viņa ir pirmā kursa studente, priekšā ilgs mācību laiks. Tālab jaunietes tētis Leonīds, mehāniķis un celtnieks, nesen aizbrauca darbā uz Angliju, lai ģimene varētu iedot meitai labu izglītību. Un līdz pat šai dienai tā ir spiesti darīt daudzi atjaunotās Latvijas brīvvalsts iedzīvotāji.

“Savulaik arī es, apstākļu spiesta, braucu uz Angliju, jo vajadzēja skolot bērnus, vajadzēja palīdzēt ģimenei” turpina Lilita. “Strādāju pēc labākās sirdsapziņas, un pat šodien picērijas saimnieks sauc mani atpakaļ, bet es nespēju pamest dzimteni, mājas Andrupenē. Mani no ārzemēm ļoti vilka mājup, tālab arī atbraucu, līdzko tas bija iespējams. Divi gadi ārzemēs — tas bija ļoti smags psiholoģisks pārbaudījums gan pašai, gan bērniem. Līdzi ņemt nevarēju, vienīgi vasarā bērni atbrauca uz Angliju paciemoties pie manis. Pa to laiku es sapratu, ka dzīvot daudz labāk Latvijā, tur es tiešām nevarētu izturēt ilgus gadus. Tā bija neliela pilsēta ar ļoti skaistu arhitektūru: trīs seni tilti, bruģis, vecas mājas, vienādi jumti, senas baznīcas, blakus jūra. Skaista vieta, bet vide atšķirīga. Atbrauc mājās, apkārt meži, pļavas, putni čivina, saulīte silda un galvenais — viss savs. Tur tā nav.

Kad atbraucu mājās no Anglijas, darba nebija vispār. Stājos bezdarbnieku uzskaitē nodarbinātības dienestā, pusgadu nostrādāju simtlatnieku programmā. Pagasta pārvaldes vadītāja Melānija Rudavina zināja, ka esmu pavāre. Andrupenes lauku sētā ir daudz ekskursiju, visi ciemiņi grib degustēt Latgalei raksturīgus produktus, un man tika uzmanīgi apsolīts, ka varbūt tikšu pieņemta pastāvīgā darbā. Tā ar šī gada janvāri esmu muzeja ķēķa saimniece, par ko ļoti priecājos, jo man patīk savs darbs un šī muzeja aura, sevišķi vasarā. Es vienmēr uz darbu dodos labā noskaņojumā. Uz muzeju brauc daudz cilvēku, ir ļoti interesanti ar viņiem parunāties. Gadās viesi no ārzemēm, arī ar viņiem izdodas kaut kā sazināties. Ir bijuši gan angļi, gan igauņi, gan lietuvieši, gan baltkrievi, gan poļi, pat ciemiņi no tālās Austrālijas, bet visvairāk — no Latvijas.

Eksponāti ir viena lieta, bet daudz interesantāk, kad muzeja apmeklējumu var apvienot ar degustāciju. Vizīti mums piesaka iepriekš, tad arī norunājam, ko tieši vēlas pagaršot. Vispieprasītākā ir — panceks ar cimusu (grūbu putra ar gaļu) asuškas (mazi rauga mīklas pīrādziņi ar saldu mērci), zāļu tējas — liepziedu, kumelīšu, piparmētru, asinszāles, āboliņa un citas, kuras paši savācam. Jaucam arī zāļu tēju kokteili. Jaunums ir muzeja sēklu maize, kurai recepti atveda bibliotekāre Janīna Puža. Viņai šo recepti Rīgā iedeva meita, kurai savukārt to iedeva kāda paziņa. Bezmaz tautas maize. Tā ir ļoti garšīga un negaidīti labi pieprasīta. Gadatirgū vienā mirklī izpirka visu sacepto maizi.

Interesējas arī par citiem ēdieniem. Mums ir kuģelis — uz paplātes sacepti rīvēti kartupeļi ar gaļu un sīpoliem. Populārs arī tāds piedāvājums, kā buļbišnīki — ar mizu vārīti kartupeļi, pēc tam mizu notīra, kartupeļus samaļ gaļas mašīnā, taisa kā kotletes ar pildījumu, ar maltu gaļu, piemēram.”

Par pavāres profesiju Lilita lielā mērā var pateikties vecmāmiņai Genovefai, kura ir nākusi no Ludzas rajona Rogovkas un jau nomirusi. Vecmāmiņa bija tā, kura iemācīja ēst veselīgi, ko Lilita cenšas ievērot. Lilitas vecāki cauru dienu bija nodarbināti fermās, mājās no darba viņus ar gardu maltīti sagaidīja Genovefa, kura gatavoja visādas zupas, mīcītus kartupeļus, kotletes, sautētus kāpostus, mērces un daudz ko citu.

Otrs cilvēks, kuram Lilita pateicas par pavāres profesiju, ir viņas skolas gadu draudzene Anna Libiņa.

Lilita: “Es arī šodien neteikšu, ka ļoti gribēju kļūt par pavāri, patiesībā gribēju studēt medicīnu, bet sanāca tā, ka man tobrīd nebija kompanjones, lai abas varētu mācīties vienā skolā. Par pavāri gāja mācīties Anna, tālab es devos viņai līdzi. Lai arī tagad arvien gribētu strādāt medicīnā, ne mirkli nenožēloju, ka apguvu pavāres arodu! Mani bērni izauguši ar manis ceptām tortēm. Nekad, nevienos svētkos neesmu pirkusi tortes veikalā. Vienmēr esam centušies ar visu ģimeni kopā nosvinēt Ziemassvētkus, kuriem piparkūkas cepām kopā ar bērniem. Lieldienās kopā olas krāsojām. Kad bērni bija mazi, izdomājām dažādus pārsteigumus. Mamma noslēpj olas, kurš vairāk atradīs — tam balva. Lieldienās cepu lielu pīrāgu, mīklā iejaucu vienu monētu. Pīrāgu sagriezu gabaliņos, vienam bērnam vienreiz paveicās izņemt monētu no sava pīrāga gabaliņa, citā reizē — otram, vēl kādā — trešajam. Daudz tādu pārsteigumu bērniem esam izdomājuši ar dzīvesbiedru.”

Juris ROGA