• Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures. Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

    No bada mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Ieraugot pavisam vārgos, vācieši sūtīja tos uz lazareti, kazarmās neļāva nomirt. Lazarete atradās netālu no kapsētas, cauri visai nometnei līdz turienei vijās ceļš. Visbiežāk slimniekus aizveda no rumāņu barakām. Katru rītu mēs redzējām vienu un to pašu, kā ieslodzītie ar rokām stūma ratiņus, kuros bija tādi, kuri vairs nespēja paiet. Ratiņus veda uz lazareti, kur lielākā daļa pacientu nomira. Krieviem arī nebija viegli, bet rumāņi nevarēja izturēt vietējo klimatu. Neskatoties uz to, ka bija daudz līķu, katrs tika apbedīts atsevišķā kapā, zārkos. Uz kapa lika betona plāksni, krustu... Mēs visi gaidījām pavasari, jo mums tika solīts darbs vācu saimniecībās. Šajā laikā nometnē tika radīta dziesma pēc “Tas notika netālu no Poltavas” motīviem: Tas notika pie Lamsdorfas, slikts lieta, draugi, vācieši par mums ņirgājās, neļāva mums dzīvot... Vācieši mums deva maizi, deva bija mazuļa dūres lielumā un pusdienām bija viras kauss...”

    Lasīt
  • Mūsu laikraksta jaunība

    1993. gada vasara: Piena ceļš; Abonentu kļūst mazāk; Kafejnīca nodega; Baleta studija Indrā; Un atnāks Salatētis; Valsts bez valodas; Dzert vai nedzert? Bez Guļkinas... Izdzīvošanas prakse; Indes un likvidācija.

    Lasīt
  • Lauku tūrisms: savā krastā

    Pret vietējiem krāslaviešiem, kuru ir arvien mazāk, man ir īpaša godbijība. Viņiem, maniem novadniekiem, ir īpaša aura - uzticība dzimtajai pusei, saimniecisks tvēriens, solidaritāte un cieņa pret apkārtējo vidi. Lielākā debesu dāvana - dzīvot Latvijas Šveicē. Vai šeit maz iespējams nejust patiesu mīlestību pret labāko un mājīgāko vietu uz zemes?

    Lasīt
  • Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

    Ieslodzīto barakas bija zemas, ar vienvietīgām lāvām. Pusdienās mums deva zupu jeb cietuma viru. Šķidra dārzeņu zupa, kurai pievienoti kukurūzas milti. Maizes deva - divu sērkociņu kastīšu lielumā. Tas arī viss! Zupa - viens kausiņš. Tā tika ātri izdzerta kā tēja, karote nebija vajadzīga. Izdzērām un atkal stāvējām rindā, cerēdami saņemt papildu porciju.

    Lasīt
  • Mūsu laikraksta jaunība

    1993. gada vasara - Mantojuma kaislības; Izvēles vasara; Mūza atnākusi; Robinsoni noķerti; Parlaments ievēlēts; Krāslavai - 70; Krāslavā lasa; Pirmā mise - dzimtenē; Ragana vainīga; Banka iesaldēta.

    Lasīt
  • Par karūsām un ne tikai

    Balta karūsa, sacepta ar sīpoliem krējumā, līnis želejā – labākās Latgales delikateses, ko pārspēj vien kūpināts zutis. Īsti gardēži netaupīs līdzekļus, lai šos gardumus liktu galdā pie Jāņu ugunskura

    Lasīt
  • Inna Sevostjanova - iejūtīga skolotāja, talantīga aktrise un gudra māte

    Skolotāja darbs ir ne tikai profesija, galvenokārt - aicinājums. Būt skolotājam - tā ir liela atbildība, jo bērns savu patstāvīgo dzīvi sāk tieši skolā. Bieži vien pirmās atmiņas par skolas dzīvi saistās ar skolotāju. Skolotāja Inna Sevostjanova piekrita pastāstīt par savu pieredzi darbā ar bērniem. Viņas pedagoģiskā darbība sākās 1989. gadā. Tagad Inna strādā Krāslavas grāfu Plāteru v. n. Poļu skolā.

    Lasīt