- Reliģija
-
29.11.2013 19:54
Tuvu cilvēku nāve nes katram no mums sāpes, ciešanas, asaras. Zemes dzīves laikā Jēzum Kristum nomira draugs vārdā Lācars. Un arī mūsu Pestītājs, uzzinot to, sāka pārdzīvot, raudāja rūgtas asaras. Mēs šodien varam teikt: man nav kauns raudāt par mūžībā aizgājušajiem vecākiem, saviem draugiem, vistuvākajiem cilvēkiem, jo arī Jēzus raudāja pie sava drauga kapa. Tomēr, kad Jēzus staigāja pa šo zemi, Viņš bieži sacīja: “Neraudiet!” Šodien mūsu Pestītājs no sava svētā krusta grib arī atgādināt citus vārdus: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos” (Jņ 11,25). Šajos vārdos atrodams dzīvesprieks, miers, iepriecinājums un, galvenais, skaista ticība uz mūžīgo dzīvi. Šodien, pārdomājot Jēzus Kristus apsolījumus uz augšāmcelšanos, katrs no mums var paņemt sev līdzi trīs graudiņus, ko Pestītājs grib iesēt mūsu sirdīs un dvēselēs.
Lasīt