Viedoklis

  • Ir karš...

    Pēc 24. februāra mūsu dzīve mainījās. Karš mums nav bijis tik tuvu kopš Otrā pasaules kara beigām. Sākumā skaitījām dienas, dzīvojot cerībā, ka drīz viss beigsies un dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. Tad sākām skaitīt nedēļas, tad mēnešus. Ziņas bija satraucošas, un daudzi no mums mēģināja lieku reizi neskatīties ziņu izlaidumus, apmierinādamies ar virsrakstiem un informācijas fragmentiem. Gāja laiks, mūsu dzīvē parādījās ukraiņu bēgļi, skolās parādījās ukraiņu bērni. Drīz vien ziņas pārstāja biedēt, sākām pierast pie kara, kas pats par sevi izklausās briesmīgi. Priecājoties par mierīgajām debesīm virs mūsu galvām, mēs bieži aizmirstam, ka karš ir pie mūsu sliekšņa, netālu. Ka kāds šobrīd mirst, arī par mums...

    Lasīt

  • Ciemos pie ukraiņiem kara laikā. Satikties pēc uzvaras – sveikiem un veseliem

    Nobeigums. Sākums 19. augusta numurā. Ivanofrankivskas centrā kancelejas preču veikalā nopirku divdesmit A4 lapas (tās tirgoja pēc skaita). Pārdevēja, saprotot to, ka esmu atbraucējs, jautāja: “Vai jums šeit nav bail?” Atbildēju ar pretjautājumu: “Bet vai jums ir bail te dzīvot?” Pārdevēja neatbildēja, šķita, ka tikko manāmi pasmaidīja. Torīt kārtējo reizi Ivanofrankivskā bija skanējušas gaisa trauksmes sirēnas. Taču no tiem tūkstošiem raķešu un aviobumbu, kas ir nogalinājušas un ievainojušas cilvēkus Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā, Ivanofrankivskas apgabalā pašā kara sākumā ir nokritušas mazāk par desmit. Tomēr droša sajūta nevarēja būt arī šeit, Ukrainas rietumos. Cilvēki runāja, un Ukrainas mediji raksta par aizturētajiem Krievijas artilērijas un raķešu uguns koordinatoriem, arī par diversantiem, kas ir darbojušies Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā. Tomēr nevienu pretinieka “neredzamās frontes” pārstāvi nemanīju.

    Lasīt

  • Ciemos pie ukraiņiem kara laikā. Pret savu gribu pārvietotie – kara bēgļi Ukrainas rietumos

    3. turpinājums. Sākums 19. augusta numurā. Pēc diennakti ilgā ceļa uz Jelgavas sadraudzības pilsētu Ivanofrankivsku Ukrainā, pamostoties viesnīcā “Bristole” un skatoties uz tīro, pat spodro grīdu, piepeši atklāju, ka iepriekšējā vakarā autostāvvietā esmu sabridis dubļos kurpes. Peļķe, kurā, raušoties ārā no “Dacia Duster” apvidus auto, iekāpu, bija sekla un zeķes palika sausas, bet nākamajā rītā uz viesnīcas grīdas tomēr mētājās no kurpēm atkrituši sakaltuša māla gabaliņi. Negaidot apkopēju, pašam vien gribējās “pēc sevis novākt”. Tā nu sanāca, ka nākamajā mirklī iepazinos ar Svitlanu no Severodoņeckas – pilsētas Ukrainas austrumos.

    Lasīt

  • Ciemos pie ukraiņiem kara laikā

    2. turpinājums. Sākums 19. augusta numurā. Mērs Marcinkivs: “Ivanofrankivskā ir jābūt Mariupoles varonīgo aizstāvju ielai” Pusvienpadsmitos 13. jūlija vakarā jeb trīsdesmit stundas pēc izbraukšanas no Jelgavas mani laipni uzņēma viesnīcā “Bristole”, kas atrodas Ivanofrankivskas vecpilsētas centrā. Vienā pusē piemineklis dzejniekam un poļu, arī lietuviešu nacionālās atmodas veicinātājam Adamam Mickēvičam, pusotra simta metru tālāk piemineklis “Krievu trijotne” – 19. gadsimta pirmās puses literātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem slavofiliem Markijanam Šaškevičam, Ivanam Vagiļevičam un Jakovam Golovackim –, turpat netālu bankas, grāmatnīcas, pasts un 1729. gadā būvētā grieķu katoļu katedrāle. Istabas logs izgāja uz pilsētas īsāko ieliņu, kurai ir gleznotāja Ivana Truša vārds.

    Lasīt

  • Ciemos pie ukraiņiem kara laikā

    1. turpinājums. Sākums 19. augusta numurā. “Es uzvaru – tas Ukrainai dod vienu cerību staru!” Ceļā sastaptie cilvēki nereti ir ziņu avots, kur nav īsti iespējams neko pārbaudīt. Vadoties no kaut kādām maņām, tu izlem, vai ņemt satikto cilvēku par pilnu, vai arī labāk ne. Septiņu automašīnu kopējā braucienā tviterkonvojā Nr.37 no Rīgas uz Ukrainas robežpilsētiņu Rava Rusku (ar to minētās automašīnas tika nogādātas Ukrainas aizsardzībai) vēl Lietuvā degvielas uzpildes stacijā Kauņā pamanīju kādu jaunu sievieti, kas brauca kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes studentu Gabrielu (Gabi). Abi pirmajā brīdī likās kā draugu pārītis, kas, nopietni saskatoties, palīdz viens otram pārvarēt ceļa grūtības. Tikai brauciena beidzamajā etapā pirms Rava Ruskas noskaidroju, ka Gabi tviterkonvojā patiesībā ved pasažieri – ultramaratonisti, Ukrainas rekordisti Viktoriju Nikolajenko, kas ar kārtējo uzvaru atgriežas no sacensībām Somijā un kas ir pazīstama arī Latvijā kā labdarības skrējiena Rīga – Valmiera uzvarētāja. Faktu pārbaudei, ievadot viņas vārdu interneta meklētājā, protams, no daudziem neatkarīgiem ziņu avotiem apstiprinājās: Viktorija Nikolajenko - Brjanceva tiešām uzvarēja Valmieras 107 kilometru skrējienā, kas notika jūnijā. Rezultāts 10 stundas un 18 sekundes. Savukārt, Ukrainas skrējēju portālā varēja izlasīt, ka Viktorijas personīgais rekords 100 kilometru distancē, ko viņa savā dzīvē sacensībās veikusi trīs reizes, ir 8 stundas 46 minūtes un 9 sekundes.

    Lasīt

  • Ciemos pie ukraiņiem – kara laikā

    Ar mūsu kolēģi, “Zemgales Ziņu” žurnālistu Gaiti Grūtupu “Ezerzemes” lasītājus iepazīstinājām, publicējot Valentīnes Lasmanes, kura dzimusi Ukrainā, dzīvesstāstu “Nakts nav tikai gulēšanai”. Šoreiz piedāvājam Gaita Grūtupa piecus aprakstus par jūlijā veikto braucienu uz Jelgavas sadraudzības pilsētu Ukrainā Ivanofrankivsku. Gaitis aicina arī Krāslavas novada pilsētas un ciemus atrast partnerpilsētas un ciemus Ukrainā, jo Latgales ļaudīm ir vērtīga pieredze, kā var sadzīvot latvieši, ukraiņi, krievi un citas tautas. Diemžēl Krievijā valdošā Putina agresijas dēļ laikrakstos vēl aizvien pirmās ziņas ir par karu Ukrainā. Iet bojā cilvēki, bērni, ir nopostītas pilsētas, deg labības lauki. Taču, kad tas galu galā beigsies, milzu vērtība būs prasmei sadzīvot.

    Lasīt

  • Taromāts - jauns vārds, deklarēsim ienākumus, filmu nozare saņems valsts atbalstu, kļuvis vairāk studentu, "Boris, tu kļūdies!"

    Gads sākās ar cenu bumu, kas bieži vien bija nepamatots. Šodien speciāli devos uz vienu no Krāslavas lielajiem pārtikas veikaliem griķu meklējumos par 5 eiro kilogramā. Atradu gan, bet blakus bija pakas ar lētākiem kārotajiem graudaugiem. Principā totāla sadārdzinājuma nav, lai gan jāatzīst, ka cenas ir cēlušās. Analītiķi katru dienu mūs biedē ar ne pārāk rožainām perspektīvām: strauji augošās enerģijas cenas noteikti ietekmēs pārtikas cenas. Nu, cerams, ka situācija drīz mainīsies. Protams, lai tas notiktu, ir jānotiek pozitīvām pārmaiņām pasaules politikā, kas pēdējā laikā pārāk daudz ietekmējusi ekonomiku. Bet tas ir īslaicīgi. Galu galā uzvarēs ekonomika, esmu gatavs strīdēties.

    Lasīt

  • Teniss bez vakcīnas

    Vai sekojat līdzi "Grand Slam" tenisa čempionātiem? Nu lūk, es arī nesekoju. Bet nesen, gribot negribot, nācās kļūt par dedzīgu fanu, jo ap šo eliti un populāro sporta veidu ir tik daudz skandālu. Taču sportam ar to nav nekāda sakara. Es runāju par vienu slavenu sportistu no Serbijas,par pasaulslaveno Novaku Džokoviču. Skandāli nerimst, sabiedrība dalās divās grupās - tie, kas sportistu atbalsta un tie, kas kategoriski nosoda. Lieta tāda, ka Džokovičs atsakās no vakcinācijas. Nu, šķistu, atsakās un atsakās. Bet vienlaikus ar šo savu izvēli viņš ļoti vēlas piedalīties sacensībās, lai apstiprinātu savu titulu, nopelnītu naudu, parādītu sevi un paskatītos uz sāncenšiem. Bet noteikumi visiem kopīgi: sporta laukumu apmeklētājiem un dalībniekiem – vakcinācijas sertifikāts! Šeit ir maza aizķeršanās. Sporta zvaigznes daudz neatšķiras no šovbiznesa slavenībām, ikvienam ik pa laikam vajag kādu skandālu, lai saglabātu interesi par savu personību, mudinātu sponsorus, radītu sajūsmu un pat histēriju. Vienkāršākais solis ir atteikties no vakcinācijas. Džokovičs ātri kļuva par īstu zvaigzni, par viņu uzzināja pat tie, kuri nekad nebija interesējušies par tenisu. Bet pamazām no ziņu varoņa sportists pārvērtās par krāpnieku un atstumto. Lieta tāda, ka Džokovičs sāka melot par savu veselību, par savu pārvietošanos Eiropā, par visu.

    Lasīt

  • Kazahstāna — vai stabilitāte beigusies?

    Teritorijas ziņā lielākā Centrālāzijas valsts atrodas tālu no mums. Tikai nedaudziem no mums tur ir radinieki vai paziņas. Patiesībā ziņas no turienes mūs sasniedza ļoti reti, ja neskaita bravūrīgās ziņas par labklājību un augstajiem attīstības tempiem, ar ko mūs priecēja daži televīzijas kanāli no Austrumiem.

    Lasīt

  • Gada beigas: prognozes, kontrabanda, militāro mācību centrs, bibliotēkas un balva par latgaliešu kultūras attīstību

    Gads iet uz beigām, ziņu plūsmas vairs nav tik raibas un bagātīgas. Visi gaida maģiskos svētkus un cer uz to labāko. Šajā gadījumā samazinās nepieciešamība pēc ziņām, kas nozīmē, ka piedāvājums kļūst nepietiekamāks. Mēs visi jau sen sapratām, ka jo mazāk zināsi, jo stiprāka imunitāte, veselāki nervi un mierīgāka sirds. Kaitinošās vienas un tās pašas tēmas liek mums pašiem meklēt pozitīvos vēstījumus, un, ja tos neatrodam, cenšamies radīt paši. Tikmēr visās iestādēs un organizācijās tiek apkopoti rezultāti, tiek plānots arī nākamais gads. Plānošana pārvēršas par īpašu zīlēšanas veidu, jo ir gandrīz neiespējami kaut ko pieņemt. No vienas puses, valdība no 10.janvāra grasās pamazām atteikties no ierobežojumiem, no otras puses, veselības ministrs savās publiskajās runās biedē ar nepatīkamiem skaitļiem un prognozēto saslimušo gadījumu skaita pieaugumu.

    Lasīt

Dienas foto

Kalendārs

 

 
P
O
T
C
P
P
Sv

Projekti

Vārda dienas

  • Gerda, Ģertrūde, Gertrūde

Partneri

  • Latvijas Reitingi

Par Ezerzeme

Laikraksts sāka iznākt 1947. gada 1. decembrī ar nosaukumu "Sociaļističeskij Putj" krievu valodā. Atmodas laikā tā ieguva jaunu nosaukumu "Ezerzeme" [...]

Laikraksts "Ezerzeme"

Lāčplēša iela 20,
Krāslava, LV-5601
Latvija

Tālrunis & Fakss

Tālrunis:
+(371) 65681464
Fakss:
+(371) 65681465

Sekojiet mums

Jaunākās ziņas

Jaunākās galerijas

Uz augšu
2006 - 2025 © www.ezerzeme.lv
Jebkuru "Ezerzemes" materiālu pārpublicēšana bez rakstiskas atļaujas aizliegta.